Janušs Korčaks (Janusz Korczak) bija izcils poļu pedagogs, rakstnieks, ārsts un sociālais aktīvists, kurš savu dzīvību atteicās glābt trīs reizes.

Pirmo reizi tas notika, kad pirms Polijas okupācijas Janušs nolēma neemigrēt uz Palestīnu, lai briesmīgo notikumu priekšvakarā likteņa varā nepamestu ” Bāreņu namu”.

Otro reizi – kad viņš atteicās bēgt no Varšavas geto. Un trešā reize – kad visi „Bāreņu nama” iemītnieki jau bija iekāpuši uz nometni braucošā vilcienu vagonā un pie Korčaka piegāja virsnieks un jautāja: – Vai Jūs sarakstījāt “Karali Mateušu”? Es šo grāmatu lasīju bērnībā. Laba grāmata. Jūs esat brīvs. – Un bērni? – Bērni brauks. Bet jūs varat iet. – Jūs maldāties. Es nevaru. Ne jau visi cilvēki ir nelieši. Dažas dienas vēlāk, Treblinkas koncentrācijas nometnē kopā ar saviem bērniem, Korčaks iegāja gāzes kamerā.

Ceļā uz nāvi, Korčaks klēpī turēja divus pašus mazākos bērnus un stāstīja viņiem pasaku. Bērni neko nenojauta. Patiesībā… tas ir pats galvenais, ko par Korčaku vajadzētu zināt. Un vēl būtu jāizlasa šie 10 baušļi par bērnu audzināšanu, kurus mums ieteica šis apbrīnojamais cilvēks:

1. Negaidi, ka tavs bērns būs tāds, kā tu vai tāds, kādu tu gribētu. Palīdzi viņam kļūt nevis par tevi, bet pašam par sevi.

2. Nepieprasi bērnam samaksu par visu, ko tu viņa labā esi darījis. Tu devi viņam dzīvību – kā viņš tev var samaksāt par to? Viņš dos dzīvību nākamajam, nākamais – trešajam, un tas ir nebeidzams pateicības likums.

3. Neizgāz uz bērnu savus aizvainojumus, lai vecumdienās nebūtu jāēd rūgta maize. Jo, ko sēsi, to arī pļausi.

4. Neizturies pret viņa problēmām augstprātīgi. Dzīve tiek dota katram pēc viņa spēkiem un vari būt drošs – viņam tā ir smaga ne mazāk kā tev, bet, iespējams, pat smagāka, jo viņam nav pieredzes.

5. Nepazemo!

6. Neaizmirsti, ka pašas svarīgākās tikšanās cilvēkam ir ar viņa bērniem. Pievērs viņiem vairāk uzmanības – mēs nekad nevaram zināt, ko īsti mēs satiekam šajā bērnā.

7. Nemoki sevi, ja ir kaut kas, ko bērna labā izdarīt nevari, vienkārši atceries: bērna labā ir izdarīts nepietiekami, ja nav izdarīts viss iespējamais.

8. Bērns nav tirāns, kurš cenšas pārņemt visu tavu dzīvi un ir ne tikai miesa no tavas miesas. Viņš ir dārgs kauss, kuru tev dzīve deva, lai tu to glabātu un attīstītu viņā radošu dzirksti. Šī ir atraisīta mātes un tēva mīlestība, kuriem augs nevis “mūsu” vai „savējais” bērns, bet gan dvēsele, kas tiem ir uzticēta.

9. Proti mīlēt svešu bērnu. Nekad nedari svešam to, ko negribētu, lai darītu tavējam.

10. Mīli savu bērnu jebkādu – netalantīgu, neveiksmīgu, pieaugušu. Komunicējot ar viņu – priecājies, jo bērns – tie ir svētki, kuri pagaidām ir kopā ar tevi.

Un, lūk, filma, kas ir patiess stāsts par Janušu Korčaku.

                                          Filmu var noskatīties šeit >>>>.

Kādas šīs filmas skatītājas atsauksme: „Корчак — это такой фильм, просмотр которого не может пройти для человека впустую. Фильм, который так давит на психику, что кажется, будто сойдешь с ума быстрее, чем пройдут 115 мин, тянущиеся словно целая жизнь. Лично я ставила на паузу 5 раз, силясь прийти в норму и заставить себя смотреть дальше. И я рада, что заставила. Этот фильм не вызывает сентиментальных слез в конце. Он не вызывает жалости. Не вызывает печали. Он вызывает страшную боль. Такую, от которой нет даже слез. Первый и единственный раз я посмотрела этот фильм в марте. И до сих пор я никак не могу от него отойти. Каждый обязан это увидеть. Просто, чтобы подумать об этом. Чтобы знать, как это страшно. Но я бы никогда, никогда не пересмотрела бы этот фильм снова.”

Spilgtas bērnības atmiņas paliek kopā ar mums uz visu mūžu. Pirmā sniegpārsliņa, kas iekrita plaukstā, pirmie ziepju burbuļi, Jaungada eglītes smarža – tie ir bezgala vērtīgi mirkļi…Mēs katrs atceramies savus mirkļus, jo tie mums tobrīd bija īpaši.

Šodien daudzi bērnu un mazbērnu vecāki ir tik aizņemti, ka nav laika ar bērniem pat aprunāties, kur nu vēl ķerstīt saules zaķīšus… Uzdāvināsim šos neaizmirstamos, bet tik vienkārši- jaukos mirkļus arī viņiem! Tas ir tik viegli! Pavadi tos kopā ar saviem bērniem un tici man, tos neaizmirsīs ne tikai viņš, bet arī tu pati…

Spēlēties ar saules zaķīšiem.
Vērot kā dīgst sēkliņas.
Ar bērnu kopā šļūkt no sniega kalniņa.
Agrā pavasarī atnest meža koka zariņus un tos ielikt vāzē.
Izgriezt no apelsīna miziņām dažādas formiņas.
Lūkoties zvaigznēs.
Sašvīkāt ar zīmuli zem papīra lapas noliktu naudas monētu vai koka lapiņu.
Ar ūdens strūklu caurumot ledus gabaliņus.
Dedzināt karotē cukuru.
Darināt papīra krelles un virtenes.
Rādīt ēnu teātri.
Mētāt ūdenī plakanos akmentiņus.
Zīmēt kustīgo multenīti.
No segām un krēsliem uzcelt mājiņu.
Pīt vainadziņus.
No citrona sulas un sodas sarīkot vulkāna izvirdumu.
Uzrīkot ūdens kariņu ar ūdeni piepildītām, caurumotām pudelēm.
Klausīties putnu dziedāšanā.
Celt pludmales smilšu pilis.
Kratīt apsnigušos vai salijušos koku zarus.
Lūkoties saules lēktā un rietā.
Vērot mākoņus un izdomāt, kam tie ir līdzīgi.
Pagatavot vējrādi.
Tumsā spīdināt lukturīti.
No pieneņu kātiem veidot astoņkājīšus vai leļļu frizūras.

Pavadīt laiku, makšķerējot.
Sniegā atstāt eņģeļu spārnus.
Barot putnus.
Sameistarot putnu barotavu un novietot pārredzamā vietā.
Sēdēt pie ugunskura un cept uz zariņiem uzvērtus maizes gabaliņus.
Laist gaisā pūķi.
Pavadīt vakaru sveču gaismā.
Pūst tukšā pudelē.
Vienu un to pašu vārdu atkārtot tik ilgi, kamēr tas pārtop citā vārdā.
Meža vidū skaļi izkliegt dažādas skaņas.
Spēlēties ar atbalsi.
Mēģināt ielēkt tieši peļķes viducī.
Zīmēt zīmējumus no uz galda izlijuša piena…
Ūdens glāzē sarīkot vētru.
Putras šķīvī ierakt „dārgumus”.
Sarunāties ar zīmēm.
No kļavu sēklu lidonīšiem veidot deguntiņus.
Pūst un neļaut nokrist zemē putna spalviņai.
Vērot skudru pūzni vai darbā aizņemtu kustonīti.
Košļāt zaķskābeni, zāles stiebriņus, sūkāt sveķus, laizīt bērzu sulas.
Spiest ar formiņām smilšu mīklas cepumus.
Uz zāles stiebriņa vērt meža zemenītes vai citas odziņas.
Skaļi dziedāt kopā ar bērniem.
Veidot sēkliņu krelles.
Abiem kopā salabot iemīļoto rotaļlietu.
Pūst ziepju burbuļus.
Rotāt eglīti.
Pagatavot leļļu mājiņu.
Uzrāpties kokā.
Spokoties.
Kopā sapņot.
Divatā bungot uz galda virsmas kādu ritmisku meldiņu.
Palaist debesīs gaisa balonu.
Lūkoties pasaulē caur krāsainiem stikliņiem.
Zīmēt uz aizsvīduša stikla.
Ielēkt pašu tikko savāktā rudens lapu kaudzē.
Pusdienas sākt ar saldo ēdienu.
Ļaut meitiņai ietērpties savās kleitās, kurpēs.

Vai ir vēl kādas idejas?….

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šī publikācija vairāk domāta jaunajām māmiņām, tātad mūsu vedeklām vai meitām un publicēju to droši šeit, jo zinu, ka mūsu buduāra stūrīti apmeklē arī daudz jaunākas sievietes.

Un vēl, domāju, ka no šīs publikācijas kaut ko vērtīgu varēs “pasmelties” arī pašas vecmāmiņas.

-Tu atkal neuzvilki viņam silto cepurīti? Kā tu tā varēji? Tu taču esi māte! Kāpēc viņš tik maz ēd? Laikam tu slikti viņu baro?! – tu jau nojaut, ka šie jautājumi , jeb, drīzāk, aizrādījumi tiek adresēti jaunajai māmiņai. „Jānīt,- tagad jau vecmamma aizrāda mazdēlam,- nedrīkst tik ātri skraidīt: nokritīsi, sasitīsies!”

Liekas, kas gan slikts ir tajā, ka vecmammas burkšķ vai pamāca savus pieaugušos bērnus? „Lien” ar saviem padomiem, uztiepj savas audzināšanas shēmas ar veselu kaudzi „nē”. Vai tad ir tik sarežģīti šīs visas frāzes laist gar ausīm, atmest visam ar roku, bet vecmāmiņai vienkārši uzsmaidīt?

Sarežģīti! Ļoti sarežģīti! Ar „iekšām” vien jūtot, ka šīs vecmammu metodes „nedarbojas”, jaunās mammas cenšas savus bērnus audzināt savādāk, bieži vien un galu galā, vienalga pieļaujot kļūdas. Bet sliktākais ir tas, ka sākas „kluss” vai „skaļš” karš, kurā upuri, protams, kļūst mazie…

Kā izvairīties no šīm „kara darbībām”? Kā konfliktu pārvērst par nenovērtējamās vecāku pieredzes avotu? Kā bērnus iemācīt un jaunajiem vecākiem pašiem iemācīties no vecākās paaudzes ņemt tikai to labāko?

Kam tas viss vajadzīgs?

Karš, kā redzams no pasaules vēstures, nepieciešams abām pusēm. Ja tas tā nebūtu, tad viena no pusēm sen jau būtu atradusi metodi, kā šo situāciju atrisināt. Katrs kaut ko iegūst.

– Vecmāmiņa pierāda savu taisnību, bet jaunie vecāki – savu. Vecmāmiņa burkšķ: „Es neesmu viņiem vajadzīga!”, un siltie žēluma viļņi plūst viņas virzienā, tā skalojot viņas dvēseles rētas.

– Vecmāmiņa cenšas pierādīt, ka viņas pasaule stāv tikpat spēcīgi , kā agrāk – citādāk, kamdēļ tad viņa ir dzīvojusi visus šos gadus, vai tad dzīve nodzīvota veltīgi? Citiem vārdiem sakot, viņa cīnās par savas dzīves jēgu.

– Bet jaunie? Viņi lepojas ar nākotnes jēgu, par vēl nepaveiktiem varoņdarbiem, neuzceltām, bet tikpat lielām pilīm…no smiltīm.

Kamdēļ?

Pavēro, cik šādā situācijā daudz „melīgi-pozitīvas” emocijas izjūt katra puse? Katra ar putām uz lūpām pierāda savu taisnību. Kamdēļ? Atbilde ir banāla: TIK ļoti gribas, lai taisnība pieder tev… Tik ļoti gribas, lai tevi vērtē, ar tevi lepojas, lai tev pateicas par darbu, tik ļoti gribas uzmanību. Jo viss šādās attiecībās, it kā, tiek darīts labu vēlot…

Nav svarīgi, ko savā starpā nespēja sadalīt mamma un meita, vedekla un vīramāte, znots ar sievastēvu. Svarīgi, kas šai karā cieš un kā to pārtraukt.

Kas cieš?

Protams, vienmēr bērns. Viņam, tik maziņam, nav skaidrs, kāpēc kārtējo reizi mamma tik dusmīgi skatās uz vecmāmiņu. Bet vecmāmiņa, savukārt, piepūtusies, apvainojas vai metas cīņā. Bērns pārņem mātes manieres, kopē vecmāmiņu, lai pieaugušam esot „veiksmīgi” nodublētu uzsūktās uzvedības shēmas. Bet var būt vēl sliktāk: ilgi ar psihologu palīdzību pēc tam mēģināt atbrīvoties no valodas raustīšanās, kurluma, nepārliecinātības un tām rakstura īpašībām, kas bagātīgi tika iepotētas un ieaudzinātas „sīko” ģimenes nebūšanu rezultātā.

Vai tiešām jums nepieciešama šī taisnības sajūta? Varbūt kaut kas cits? Piemēram, miers mājā? Gandarījums par kopā pavadīto laiku, svētkiem? Bezkonflikta attiecības ar vecākiem? Tad pameklēsim izeju.

Ir tikai divi notikumu attīstības varianti

Pirmais: jūs darāt visu, lai no vecmammām aizbrauktu prom. Aizbraucat uz citu pilsētu, nomali, citu valsti, citu planētu. Vienkārši bēgat. Tas nav ne labi un ne slikti. Tā ir vienkārši jūsu izvēle. Plusi: vecmammas tālu, var dzīvot, nepievēršot uzmanību viņu dzīves vērtību sistēmai, ar kurām viņas allaž „piestampāja” jūsu bērnu. Mīnusi: bērnam vairs nav vecmāmiņu vai arī to ir maz, kas, piekritīsiet, nemaz nav tik pareizi…

Otrais: jūs paliekat un cenšaties uzlabot attiecības, lai visiem būtu labi. Respektīvi, turpinat dzīvot vienā dzīvoklī vai mājā. Vai arī nodalieties, aizbraucot dzīvot netālu, bieži redzaties un tas abām pusēm rada gandarījumu. Tiekoties, ap kaklu viens otram nemetaties, toties esat spējīgi vērtēt pozitīvās, mierīgās līdzās pastāvēšanas plusus.

Kam ir vajadzīgs miers un jaukās attiecības?

Vīramātei, vīratēvam, vīram, sievastēvam, sievasmātei? Vai tomēr jums pašiem? Atkarībā no atbildes arī rīkosimies.

Jums šis miers NAV vajadzīgs? No tā arī izriet banāls, bet loģisks secinājums: lai tuvinieki cenšas jums un jūsu bērnam izdabāt , lai lien laukā no „ādas”, lai patiktu. Bet jūs šīs kara attiecības apmierina. Dīvaini, protams…

Miers vajadzīgs JUMS. Šai vietā kļūst vēl interesantāk. Jo gaidīt lojalitāti un sapratni no „ienaidnieka” puses, vismaz, sākumā ir diezgan muļķīgi. Jūs domājat, ka viņi mainīsies? Palūkosies uz situāciju un uz jūsu bērnu ar „jūsu acīm”? Tas nav iespējams! Gandrīz nav iespējams.

Tātad mainīsim ko? Pareizi – sevi!

Ideālas attiecības

Pamēģināsim radīt ideālu attiecību modeli ar saviem vecākiem – mūsu bērnu vecmāmiņām, vectētiņiem, tantēm un onkuļiem.

Iedomājieties jaunu ģimeni, kuras ikdienas dzīvē vīramāte vai tava māte „nelien”. Piedāvājot savu palīdzību savai vedeklai vai bērnam un mazbērniem, viņa nepieprasa pateicību un neliek saprast, ka jābučo viņai ceļgalus, bet ir priecīga par vienkāršu, bet no sirds teiktu, patiesu „paldies”. Viņa sniedz padomus tad, kad to lūdz, bet neuzspiež tos, pārmetot par neuzmanību pret viņas vecumu un sirmajiem matiem.

Viņa nezvana saviem radiem un draugiem, lai pastāstītu cik slikta ir viņas mazbērniem māte. Viņa spēj pateikt savai vedeklai par to, kas viņu neapmierina mierīgā, bet ne žēlīgi-kaucošā formā. Kad viņai atbild nolieguma formā, viņa nelauza rokas un nesāk pārmest, bet mierīgi piekrīt. Savas bailes par kaut ko vai nojautas viņa patur pie sevis, bet neizklāsta ne vedeklai, ne dēlam, ne mazbērniem.

Ideāla gan, vai ne? Tagad parunāsim par ideālu vedeklu vai meitu.

Uz ko būtu jābūt gatavai ideālai mazbērnu mātei:

– būt gatavai uzklausīt bērnu vecmāmiņas padomus un piekrist, ka tajos ir arī kāds gudrības „grauds”;

– būt gatavai nerunāt par viņas neveiksmēm un trūkumiem un par viņas dēla neveiksmēm un trūkumiem;

– būt spējīgai patiesi teikt paldies par palīdzību, kuru viņa sniedz bērniem, ja šī palīdzība patiešām ir nepieciešama, nevis ir vecmammas izdomāta.

– būt gatavai cik vien var biežāk uzlielīt viņas darbus un darbības, ja vien viņa to ir pelnījusi.

Kas traucē to darīt?

Vispār jau nekas. Kaut arī tavs vedeklas vai meitas lepnums un „visgudrība” būs cietuši gan. Jums nāksies nevis vienkārši svaidīties ar vārdiskām teorijām, bet gan uzklausīt un daudzviet piekrist, pierādot savu pareizību ar darbiem un rezultātiem.

Tu vari jautāt: kāds sakars te ar bērniem? Un ko darīt, ja vecmāmiņa iejaucas bērnu audzināšanā? Tieši to arī darīt:

1) Apvilkt riņķi, kura robežu tu neesi gatava pārkāpt, jo tādejādi tu kaitēsi gan sev, gan bērniem.

2) Un likt to saprast vecmāmiņai.

Pie tam, cienīt viņas darbu, vēlmi palīdzēt, rūpes, kuras viņa sniedz un atcerēties par to cik vien var biežāk.

Dažreiz būs svarīgi mazāk runāt. Protams, var un vajag runāt par jebkurām tēmām, tomēr, izvairoties no „asajām tēmām”. Katra vedekla vai meita vai dēls zina „ahileja papēža” atrašanās vietu savu vecāku dvēselēs.

Veca cilvēka pasaules skatījumu mainīt ir grūti, praktiski nav iespējams. Un vai tas ir vajadzīgs? Jūs zaudēsiet daudz laika, spēkus tam, kas jums nemaz nav vajadzīgs. Lai katrs dzīvo ar saviem dzīves skatījumiem. Galvenais, lai netraucētu tie viens otram.

Tamdēļ pastāv „saudzējošās robežas”. Lai tās konkrēti novilktu, iedomājies savā priekšā nevis vecmammu-vīramāti, bet dzīvu cilvēku. Ko viņa no jums vēlas, no mazbērniem, no dzīves? No kā baidās?

Tas arī būs tas īstais tēls, nevis maska, kas speciāli uzvilkta, lai pildītu galveno lomu vīramātes-vedeklas attiecībās.

Izturaties pret saviem vecākiem iecietīgi! Viņi vēl jums tikai labu, lai gan, šad tad to „pasniedz” pārprotamā veidā…

Uz tikšanos tepatās,

Aija