Zemāk uzrakstīto es šorīt atradu Ērika Grīnberga facebook lapā. Es nekomentēšu, jo tā tas arī bija un tā tas ir noticis…

Atdodiet bērniem bērnību!
Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-tos, 70-tos un 80-tos gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.

Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.

Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši.

Atceraties? Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija!

Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?

Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!

Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret elektroniskām rotaļlietām, barbijām, plaieriem, mobilajiem telefoniem, zvaigžņu fabrikām un šoviem, enerģijas dzērieniem, čipsiem, datoriem, datorspēlēm, internetu, sociāliem tīkliem…

—————————-

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Spilgtas bērnības atmiņas paliek kopā ar mums uz visu mūžu. Pirmā sniegpārsliņa, kas iekrita plaukstā, pirmie ziepju burbuļi, Jaungada eglītes smarža – tie ir bezgala vērtīgi mirkļi…Mēs katrs atceramies savus mirkļus, jo tie mums tobrīd bija īpaši.

Šodien daudzi bērnu un mazbērnu vecāki ir tik aizņemti, ka nav laika ar bērniem pat aprunāties, kur nu vēl ķerstīt saules zaķīšus… Uzdāvināsim šos neaizmirstamos, bet tik vienkārši- jaukos mirkļus arī viņiem! Tas ir tik viegli! Pavadi tos kopā ar saviem bērniem un tici man, tos neaizmirsīs ne tikai viņš, bet arī tu pati…

Spēlēties ar saules zaķīšiem.
Vērot kā dīgst sēkliņas.
Ar bērnu kopā šļūkt no sniega kalniņa.
Agrā pavasarī atnest meža koka zariņus un tos ielikt vāzē.
Izgriezt no apelsīna miziņām dažādas formiņas.
Lūkoties zvaigznēs.
Sašvīkāt ar zīmuli zem papīra lapas noliktu naudas monētu vai koka lapiņu.
Ar ūdens strūklu caurumot ledus gabaliņus.
Dedzināt karotē cukuru.
Darināt papīra krelles un virtenes.
Rādīt ēnu teātri.
Mētāt ūdenī plakanos akmentiņus.
Zīmēt kustīgo multenīti.
No segām un krēsliem uzcelt mājiņu.
Pīt vainadziņus.
No citrona sulas un sodas sarīkot vulkāna izvirdumu.
Uzrīkot ūdens kariņu ar ūdeni piepildītām, caurumotām pudelēm.
Klausīties putnu dziedāšanā.
Celt pludmales smilšu pilis.
Kratīt apsnigušos vai salijušos koku zarus.
Lūkoties saules lēktā un rietā.
Vērot mākoņus un izdomāt, kam tie ir līdzīgi.
Pagatavot vējrādi.
Tumsā spīdināt lukturīti.
No pieneņu kātiem veidot astoņkājīšus vai leļļu frizūras.

Pavadīt laiku, makšķerējot.
Sniegā atstāt eņģeļu spārnus.
Barot putnus.
Sameistarot putnu barotavu un novietot pārredzamā vietā.
Sēdēt pie ugunskura un cept uz zariņiem uzvērtus maizes gabaliņus.
Laist gaisā pūķi.
Pavadīt vakaru sveču gaismā.
Pūst tukšā pudelē.
Vienu un to pašu vārdu atkārtot tik ilgi, kamēr tas pārtop citā vārdā.
Meža vidū skaļi izkliegt dažādas skaņas.
Spēlēties ar atbalsi.
Mēģināt ielēkt tieši peļķes viducī.
Zīmēt zīmējumus no uz galda izlijuša piena…
Ūdens glāzē sarīkot vētru.
Putras šķīvī ierakt „dārgumus”.
Sarunāties ar zīmēm.
No kļavu sēklu lidonīšiem veidot deguntiņus.
Pūst un neļaut nokrist zemē putna spalviņai.
Vērot skudru pūzni vai darbā aizņemtu kustonīti.
Košļāt zaķskābeni, zāles stiebriņus, sūkāt sveķus, laizīt bērzu sulas.
Spiest ar formiņām smilšu mīklas cepumus.
Uz zāles stiebriņa vērt meža zemenītes vai citas odziņas.
Skaļi dziedāt kopā ar bērniem.
Veidot sēkliņu krelles.
Abiem kopā salabot iemīļoto rotaļlietu.
Pūst ziepju burbuļus.
Rotāt eglīti.
Pagatavot leļļu mājiņu.
Uzrāpties kokā.
Spokoties.
Kopā sapņot.
Divatā bungot uz galda virsmas kādu ritmisku meldiņu.
Palaist debesīs gaisa balonu.
Lūkoties pasaulē caur krāsainiem stikliņiem.
Zīmēt uz aizsvīduša stikla.
Ielēkt pašu tikko savāktā rudens lapu kaudzē.
Pusdienas sākt ar saldo ēdienu.
Ļaut meitiņai ietērpties savās kleitās, kurpēs.

Vai ir vēl kādas idejas?….

Uz tikšanos tepatās,

Aija