Tās no jums, kuras ir parakstījušās uz vēstulēm, kurās es ik pa laikam sūtu Svetlanas Jermakovas atbildes viņas e-grāmatu lasītājām, jau zina un pazīst šīs rakstnieces un viņas vīra stilu, attieksmi pret dzīvi, attiecībām – viņu „rokrakstu”. Bet šoreiz es nenocietos, lai šo viņas atbildi kādai lasītājai nenopublicētu arī mūsu blogā. Iespējams, tā varētu kļūt par labu diskusiju, domu, pieredzes apmaiņas tēmu komentāros?

Lasītājas jautājums Svetlanai: Svetlana, kā izturēties pret pieaugušajiem bērniem, lai gandrīz katra saruna nebeigtos ar konfliktu? Es ceru, ka Jūs saprotat, ko es ar to domāju?

Mūsdienu jaunieši ir ļoti gudri, bet viņi it visā meklē izdevīgumu. Un visu viņi būvē saskaņā ar aprēķiniem un gatavi iet pāri līķiem, neskatoties uz to, ka audzinājām mēs viņus pavisam citā gaisotnē.

Bet ārpasaules ietekme ir spēcīgāka par mums, un es pat saprotu, kāpēc, dzīve tāda – vai nu viņš mani, vai es viņu… Bet fakts, ka tas skars arī vecākus, tuvus cilvēkus un draugus … to negaidīja neviens.

Svetlanas Jermakovas atbilde: „Cilvēki ir vienmēr vienādi, atšķiras tikai viņu dzīves realitāte.

Ja realitāte ir izsalkusi dzīve, bērni sirmos vecākus ved uz mežu nomirt. Ja realitāte ir sātīga dzīve, bērni atrod saviem vecākiem kādu, kas viņus pieskata un pagarina viņu mūžu ar dārgām zālēm.

Bērni ir dzīves ziedi, bet vecāki – “kūtsmēslu dobe”. Bērni dzimuši, lai no vecākiem izvilktu visu. Negribat būt par kūtsmēslu dobi saviem pieaugušajiem (sākot no 16 gadiem) bērniem? Tad, lūk, jums daži likumi:

• Nedzīvojiet kopā ar pieaugušajiem bērniem.
• Nedodiet bērniem naudu tāpat vien; nauda ir jānopelna.
• Izaugušajiem bērniem atdodiet tikai to, kas paliek pāri; neatdodiet to, kas jums pašiem nepieciešams.
• Negaidiet pateicību – pieaugušajiem bērniem dāviniet dāvanas sava prieka pēc.
• Nezvaniet pieaugušajiem bērniem bez īpašas vajadzības un neejiet pie viņiem ciemos bez ielūguma.
• Atcerieties, ja izaugušie bērni jums nezvana – tātad no jums nav ko ņemt…
• Atcerieties, lai vai kā jūs necenstos savu izaugušo bērnu dēļ, jūs tiksiet pasludināti par "sliktiem" un vainīgiem, ja viņu dzīves realitāte to pieprasīs.
• Ar pieaugušajiem bērniem savus naudas un dzīvokļa darījumus formējiet, balstoties uz oficiāla līguma,
• Nepieļaujiet situāciju, kad pieaugušie bērni gaida jūsu nāvi. Piekrītiet, tas taču nav patīkami: jums ir 80 gadi, un jūs saprotat, ka bērni, apzināti vai neapzināti, gaida jūsu nāvi.
• Esiet veseli! Protiet būt veseli! Tas ir labākais, ko jūs varat izdarīt sev un saviem pēcnācējiem.

Ja jūs sekosiet šiem padomiem, iespējams, ka izauguša bērna vietā jums radīsies draugs. Draugs, ar kuru var pārkāpt visus šos likumus; var kopā dzīvot, dot naudu, nākt ciemos bez īpaša uzaicinājuma… un zināt, ka viņš būs tas, kurš turēs jūsu roku jūsu pēdējā dzīves stundā.”

———————-

Tādi, lūk, ir Svetlanas Jermakovas padomi. Tiem var piekrist un tiem var nepiekrist. Mēs katrs pieļaujam savas kļūdas un katram ir sava dzīves realitāte. Es gan nepiekrītu lasītājas vēstulē teiktajam, ka „dzīve tāda – vai nu viņš mani, vai es viņu…” Nav dzīve tāda – ir cilvēki tādi! Bet taisnība Svetlanai ir noteikti tajā, ka mūsu bērni ir kā ziedi. Un kāda „mēslu dobe” būsim mēs, par tādiem izaugs arī mūsu bērni. Un te… lai ir viela pārdomām mums katram.

P.s. Un vēl viena ļoti laba ziņa visām, kas jau kādu laiku seko šīm vēstulēm, par kurām minēju sākumā. Tieši šajās dienās: no 15.jūlija. – 19.jūlijam ir 5 dienu 40% akcija Svetlanas Jermakovas e-grāmatai jeb metodikai (latviešu valodā) „NETRAUCĒ VIŅAM TEVĪ IEMĪLĒTIES! METODIKA, KAS ATDZĪVINĀS PAT VĪRU”.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šis ir kādas ārzemju blogeres Reičelas Meisijas Staffordas publikācijas tulkojums. Es domāju, ka to vajadzētu izlasīt mums katrai…

————

Kad jūs dzīvojat tik steidzīgu dzīvesveidu, kāds ir manējais, svarīga ir katra minūte. Jūs jūtat kā jums pastāvīgi kaut kas ir jāpārbauda, kaut kam jāseko līdzi un jāsteidzas uz nākamo vietu, kur jums bija jābūt jau sen. Un lai vai kādas sava laika plānošanas metodes jūs izmantotu, lai vai cik pienākumus jūs necenstos izpildīt, jūs visu izdarīt nespējat.

Šāda dzīve turpinājās divu neprātīgu gadu garumā. Manas domas un rīcību, kontrolēja elektroniski atgādinājumi, melodijas, dienas plānotāji. Un kaut arī katra mana ķermeņa šūniņa vēlējās laikā paveikt vienu uzdevumu aiz otra, man tas neizdevās.

Saprotiet, pirms sešiem gadiem liktenis man dāvāja sapņainu, bezrūpīgu bērnu. Kad man sen jau bija jābūt uz ielas, viņa lēnām izvilka savu somiņu un rotaļu kronīti. Kad man pirms 5 minūtēm sen jau bija jābūt citā vietā, viņa uzstāja, lai mēs piesprādzētu arī viņas mīksto rotaļlietu pie automašīnas sēdekļa.

Kad mēs braucām metro, un man bija ātri jāpaķer kaut kas launagam, viņa apstājās, lai parunātos ar vecu dāmu, kas ļoti līdzinājās viņas vecmāmiņai. Kad manā rīcībā bija tikai 30 minūtes brīva laika, viņa mēģināja noglāstīt katru suni, kas gadījās mūsu ceļā. Kad dienas plāns bija pārpildīts, un man bija jāceļas sešos no rīta, lai pagatavotu omleti, olas, pēc viņas lūguma, man bija jākuļ lēnām un maigi – lai būtu garšīgāk.

Mans bezrūpīgais bērns man – pedantiskajai būtnei bija kā dāvana, bet es to neredzēju! Un es to arī nevarēju redzēt, jo tas taču nebija manā dienas plānā! Katru reizi, kad mans bērns atkāpās no mana tik perfektā grafika, mani vārdi bija: “Mums tam nav laika. Nāc ātrāk!”

Es katru teikumu sāku ar šo:

Pasteidzies, citādi mēs nokavēsim.

Ja tu nepasteigsies, mēs neko nepaspēsim.

Ēd ātrāk savas brokastis.

Pasteidzies un ģērbies.

Ātrāk ej mazgāt zobus.

Ātri ej gulēt.

Un kaut arī šie vārdi manu meitu nekādi neiespaidoja, es tos sāku atkārtot arvien biežāk. Biežāk nekā „es tevi mīlu”.

Kādā liktenīgā dienā viss kardināli mainījās. Mēs paņēmām manu vecāko meitu no bērnudārza un pie mājām sākām kāpt ārā no mašīnas. Vecākajai meitai apnika izteiktais jaunākās māsas lēnīgums, un viņa viņai izmeta: „Nāc ātrāk!” Un, kad viņa, sakrustojot rokas, dusmīgi un dziļi nopūtās, es ieraudzīju SEVI. No manas puses tas izskatījās pretīgi. Es uzvedos kā huligāns, kurš neļāva mazam bērnam baudīt DZĪVI. Es stāvēju, plati atplēstam acīm; es skaidri redzēju, cik ļoti mana steiga kaitēja abiem maniem bērniem.

Un kaut arī mana balss drebēja, es ielūkojos manu abu meitu acīs un teicu: „Man ir tik žēl, ka vienmēr esmu likusi jums steigties! Man patīk tas, ka jūs nesteidzaties un es gribu būt līdzīga jums.”

Mana rūgtā atzīšanās abas manas meitas ļoti pārsteidza, bet manas jaunākās meitiņas sejas izteiksme pieprasīja maniem vārdiem apsolījumu un es teicu: „No šī brīža es apsolu būt daudz pacietīgāka!” Un apskāvu cirtaino galviņu, kuru mātes solījums ļoti iepriecināja.

Izslēgt vārdu “pasteidzies” nebija grūti. Grūti bija iegūt pacietību pret savu nesteidzīgo bērnu. Kad mums bija kaut kur jāiet un, lai mums abām kaut kā palīdzētu, es sāku viņai dot mazliet vairāk laika.

Kad mēs kopā gājām uz veikalu un, lai kaut ko papētītu, mana meita kaut kur apstājās, es centos no galvas izmest savu uzdevumu sarakstu un vienkārši viņu vērot.

Es sāku redzēt to, ko nekad agrāk neievēroju: prieka izteiksmi viņas sejā, cilvēku reakciju, kad viņa viņus uzrunāja, visas vabolītes un tauriņus, kurus viņa ievēroja. Tieši tad es sapratu, ka viņa – ir dāvana manai pedantiskajai dabai.

Šo solījumu piebremzēt es devu pirms trīs gadiem, un tieši tad es sāku dzīvot, nepievēršot uzmanību ikdienišķajām rutīnas rūpēm. Es sāku dzīvot ar to, kas ir patiešām vērtīgs un svarīgs. Palēnināt tempu man joprojām ir grūti. Bet mana jaunākā meita – tas ir mans apliecinājums tam, kāpēc man to vajadzētu darīt.

Starp citu, pavisam nesen viņa tomēr man to atgādināja. Brīvdienās mēs kopā vizinājāmies ar riteņiem. Mēs apsēdāmies, lai atpūstos un apēstu saldējumu, kurā viņa sāka saskatīt iedomāto ledus pili…

Pēkšņi viņas sejā parādījās satraukums: „Mammuci, man vajadzētu pasteigties?” Es gandrīz vai sāku raudāt. Laikam jau steidzīgās dzīves rētas nekad pilnībā nezudīs… Tad man vajadzēja izvēlēties: sēdēt un domāt, kā es saviem bērniem sabojāju dzīvi vai arī priecāties, ka varu tagad dzīvot citādāk.

Es izvēlējos otro. „Nesteidzies”, – es mīļi atbildēju. Viņas sejiņā atplauka smaids un viņa priecīgi sāka ēst saldējumu.

Tajā paša mirklī sākās kaut kas neticams: mēs ilgi tērzējām ne par ko, baudījām apbrīnojamās dabas ainavas un dabas skaņas.

Kad meitai atlika apēst pēdējo saldējuma gabaliņu, viņa pēkšņi pienāca pie manis klāt un lepni paziņoja: “Šis gabaliņš ir tev, mamma!” Šajā brīdī es noslēdzu darījumu ar ĪSTO DZĪVI.

Kad ir iespēja…

Plūkt puķes pļavā…

Meklēt gliemežvāciņus jūras malā…

Vērot biz-biz mārītes…

Slinki klaiņot pa ielām.

Es neteikšu „Mums nav tam laika”. Jo tas ir tas pats, ja es teiktu: „Mums nav laika dzīvei”. Apstāties, lai baudītu mazos dzīves priekus – tas ir vienīgais veids, kā dzīvi nodzīvot pareizi.

Ticiet man, jo es mācījos no eksperta, kas prot baudīt dzīvi.

Avots: handsfreemama.com

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Spilgtas bērnības atmiņas paliek kopā ar mums uz visu mūžu. Pirmā sniegpārsliņa, kas iekrita plaukstā, pirmie ziepju burbuļi, Jaungada eglītes smarža – tie ir bezgala vērtīgi mirkļi…Mēs katrs atceramies savus mirkļus, jo tie mums tobrīd bija īpaši.

Šodien daudzi bērnu un mazbērnu vecāki ir tik aizņemti, ka nav laika ar bērniem pat aprunāties, kur nu vēl ķerstīt saules zaķīšus… Uzdāvināsim šos neaizmirstamos, bet tik vienkārši- jaukos mirkļus arī viņiem! Tas ir tik viegli! Pavadi tos kopā ar saviem bērniem un tici man, tos neaizmirsīs ne tikai viņš, bet arī tu pati…

Spēlēties ar saules zaķīšiem.
Vērot kā dīgst sēkliņas.
Ar bērnu kopā šļūkt no sniega kalniņa.
Agrā pavasarī atnest meža koka zariņus un tos ielikt vāzē.
Izgriezt no apelsīna miziņām dažādas formiņas.
Lūkoties zvaigznēs.
Sašvīkāt ar zīmuli zem papīra lapas noliktu naudas monētu vai koka lapiņu.
Ar ūdens strūklu caurumot ledus gabaliņus.
Dedzināt karotē cukuru.
Darināt papīra krelles un virtenes.
Rādīt ēnu teātri.
Mētāt ūdenī plakanos akmentiņus.
Zīmēt kustīgo multenīti.
No segām un krēsliem uzcelt mājiņu.
Pīt vainadziņus.
No citrona sulas un sodas sarīkot vulkāna izvirdumu.
Uzrīkot ūdens kariņu ar ūdeni piepildītām, caurumotām pudelēm.
Klausīties putnu dziedāšanā.
Celt pludmales smilšu pilis.
Kratīt apsnigušos vai salijušos koku zarus.
Lūkoties saules lēktā un rietā.
Vērot mākoņus un izdomāt, kam tie ir līdzīgi.
Pagatavot vējrādi.
Tumsā spīdināt lukturīti.
No pieneņu kātiem veidot astoņkājīšus vai leļļu frizūras.

Pavadīt laiku, makšķerējot.
Sniegā atstāt eņģeļu spārnus.
Barot putnus.
Sameistarot putnu barotavu un novietot pārredzamā vietā.
Sēdēt pie ugunskura un cept uz zariņiem uzvērtus maizes gabaliņus.
Laist gaisā pūķi.
Pavadīt vakaru sveču gaismā.
Pūst tukšā pudelē.
Vienu un to pašu vārdu atkārtot tik ilgi, kamēr tas pārtop citā vārdā.
Meža vidū skaļi izkliegt dažādas skaņas.
Spēlēties ar atbalsi.
Mēģināt ielēkt tieši peļķes viducī.
Zīmēt zīmējumus no uz galda izlijuša piena…
Ūdens glāzē sarīkot vētru.
Putras šķīvī ierakt „dārgumus”.
Sarunāties ar zīmēm.
No kļavu sēklu lidonīšiem veidot deguntiņus.
Pūst un neļaut nokrist zemē putna spalviņai.
Vērot skudru pūzni vai darbā aizņemtu kustonīti.
Košļāt zaķskābeni, zāles stiebriņus, sūkāt sveķus, laizīt bērzu sulas.
Spiest ar formiņām smilšu mīklas cepumus.
Uz zāles stiebriņa vērt meža zemenītes vai citas odziņas.
Skaļi dziedāt kopā ar bērniem.
Veidot sēkliņu krelles.
Abiem kopā salabot iemīļoto rotaļlietu.
Pūst ziepju burbuļus.
Rotāt eglīti.
Pagatavot leļļu mājiņu.
Uzrāpties kokā.
Spokoties.
Kopā sapņot.
Divatā bungot uz galda virsmas kādu ritmisku meldiņu.
Palaist debesīs gaisa balonu.
Lūkoties pasaulē caur krāsainiem stikliņiem.
Zīmēt uz aizsvīduša stikla.
Ielēkt pašu tikko savāktā rudens lapu kaudzē.
Pusdienas sākt ar saldo ēdienu.
Ļaut meitiņai ietērpties savās kleitās, kurpēs.

Vai ir vēl kādas idejas?….

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Kādā interneta vietnes forumā kāda sieviete stāsta: „Tiklīdz mēs ar meitu paliekam vienatnē, atmosfēra uzkarst, sākas savstarpēji pārmetumi, apvainojumi un katru reizi tas viss beidzas ar strīdu. Un mēs visu laiku ar meitu lamājamies!”

Kas notiek? Mātes un meitas, it īpaši bērna pusaudžu vecumā, bieži strīdas. Tā ir pirmā pazīme, ka bērnam ir iestājies pārejas vecums. Viss, kas ir tevī, viņu tracina. Kad tu ar viņu runā, gaisā jūtama spriedze… Tavam bērnam liekas, ka viņu draudzeņu mātes ir labākas, mierīgākas un labsirdīgākas.

Bet, savukārt, viņas sūkstās tieši tāpat un tieši tāpat sūdzas par savam meitām! Ja jūs lamājaties gandrīz katru dienu, ja viss bieži vien beidzas ar asarām, ja regulāri esat dusmīgas un sapūtušās viena uz otru, tas bojā dzīvi pārējiem ģimenes locekļiem un rada viņos vēlēšanos aizbēgt prom un pēc iespējas tālāk.

Tev ir jāzina, ka 12-13 gadīgam bērnam māte kļūst kaitinoša, bet vienalga šim bērnam vēl ir nepieciešama tava mīlestība un rūpes. 14-15 gadu vecumā daudzas meitas mātes pat necieš, jo pašas sāk kļūt par sievietēm. Un, beidzot, 17-18 gadu vecumā meitenes jūtas krietni labāk un tas ir laiks, kad viņas atkal spēj ar mammu atrast kopēju valodu.

Ko darīt?

– Izvairies palikt ar meitu vienatnē, centies sarunāties par neitrālām tēmām vai par tām, kuras interesē meitu. Pieaicini jūsu sarunās savas draudzenes. Lai arī viņas, it kā nejauši, it kā starp citu, dalās savā negatīvajā pieredzē, lai meitene sāktu saprast – kas ir labi un kas ir slikti. Nekādā gadījumā par bērnu nav jāstāsta citiem un nav jāsūkstās par to, ka jūs pastāvīgi strīdaties.

– Proti laikā apstāties. Kad atmosfēra sāk uzkarst, kādam vienam – tev vai bērnam ir jāprot pateikt „stop”. Pēc tam jāšķiras un jānomierinās. Bet pie šīs pašas sarunas (ja tas ir nepieciešams) ir jāatgriežas citreiz. Citādi strīda karstumā varat viens otram pateikt lietas, par kurām vēlāk nožēlosiet.

Ja šie konflikti notiek regulāri un vienmēr, tiklīdz aizskarat kādu tobrīd aktuālu tēmu un, ja tu ar savu meitu vairs nespēj parunāt mierīgi gandrīz nekad, palūdz savus tuviniekus vai draudzeni to izdarīt tavā vietā. Varbūt, viņi tev pat dos kādu padomu, nojaušot kurā brīdī jums abām rodas konflikta situācija.

Atrodiet kaut ko kopīgu – nodarbi, aizraušanos. Aizejiet kaut kur kopā – uz kādu abām interesējošu pasākumu, kino, teātri. Ja jūsu attiecības ir saspringtas, pamēģiniet atrast to, kas jums abām tuvs pie sirds un ieplānojiet tam laiku. Necenties, esot šajos brīžos kopā, visu laiku bērnam kaut ko aizrādīt, norādīt uz viņa trūkumiem. Neizmanto šos retos brīžus pāraudzināšanai. Atceries savu bērnību, biežāk joko.

Un vispār. Pacenties sevi atcerēties viņas vecumā vai mēģini iedomāties sevi viņas vietā. Gan jau noteikti joprojām ir brīži, kad tu arī savos 40-50 gados saņem aizrādījumu vai pamācību no savas mātes (ja vien viņa joprojām ir šai saulē) …un kā tad tu jūties, kad tiek skarta tēma, kas tev nav patīkama?

Bet vienmēr atceries – tu, taču, savu meitu mīli, vai ne? Un tas nozīmē tikai vienu – ka jums abām viss izdosies! Mātes mīlestība, lūgšanas, pacietība un sapratne ir visspēcīgas!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Agri vai vēlu lielākā daļa no mums kļūst par vecākiem, vecmammām, sievasmātēm utt.

Agri vai vēlu mēs nonākam situācijās, kad ir jāsniedz padomi un jādalās savā dzīves pieredzē.

Jeb, tomēr, nedalīties?…

Kļūstot jau daudz maz par pieaugušiem cilvēkiem (bet šāds moments pienāk, kad mums ir kādi 40…), arī mēs sākam apzināties visu, jau gadu simtiem apspriesto, nesaprašanos rūgtumu, kas rodas starp bērniem un vecākiem. Un tikai tad mums kā Ņūtona ābols uz galvas uzkrīt apziņa, ko darījām un kādi mēs paši bijām jauniešu gados. Pienāk kārtējā dzīves vērtību analīze. Šādā brīdī rodas jautājums: „Vai dzīves pieredzē vispār ir jādalās? Un, ja dalīties, tad kādā formā, veidā?”

Šodien noklusēsim par tiem momentiem, kad mūs uzvar vēlēšanās sniegt „megasvarīgu” padomu.  Nerunāsim arī par tāda brīža jautājuma morālo pusi, bet gan parunāsim par globālām lietām.

Kā savu pieredzi nodot jaunajai paaudzei?

Kā to izdarīt tā, lai nebūtu neērti? Kā to izdarīt smalki? Un, pats galvenais, kā to izdarīt tā, lai padomi kristu auglīgā augsnē? Nav svarīgi kāds ir tavs viedoklis un cik labi saproti cilvēku psihiloģiju, atceries tikai dažas lietas. Tās tev palīdzēs neatstumt no sevis dēlu, meitu vai vedeklu un palīdzēs iegūt harmoniju pašai ar sevi:

1. Izvairies no moralizēšanas un diktatoriskā toņa. Jā-jā, mēs to esam dzirdējušas jau simtām reižu. Bet atkārtosim: nevienam normālam cilvēkam nepatīk , ja viņu pamāca pret viņa gribu. Nevienam gudram skolotājam nav pamācoša un iedomīga toņa. Pat, ja skolniekam ir mazākas zināšanas. Šāda uzvedība tikai atgrūž cilvēkus. Tu, taču, nevēlies būt savu bērnu atstumta? Tad attiecīgi arī uzvedies.

2. Izvairies no apvainojumiem un apsūdzībām. Nekad nekādā gadījumā nevaino tos, kurus vēlies pamācīt. Tas nenozīmē, ka tev viņiem nekas nebūtu jārekomendē. Tas nozīmē tikai to, ka tev savus bērnus vai skolniekus nav jānosoda par maksātnespēju, par stulbumu vai matkārību. Tas tikai atgrūž un liek par tevi domāt slikti. Savas domas izteiksi pēc tam.

3. Izvairies būt „augstāk” par saviem bērniem. Nepresē ar savu pieredzi, autoritāti vai jeb ko citu. Nekam nav jāliecina par to, ka tu sevi uzskati par kaut kādā lietā labāku, nekā tavs bērns. To viegli secināt vērojot mūsu skatienu, uzvedību vai sarunas manieri. Nepadodies šim kārdinājumam! Biežāk atceries, ka augstprātība un lepnums ir liels grēks.

4. Izvairies no salīdzināšanas. Izriet no iepriekšējā punkta. Nekad sevi nesalīdzini ar saviem bērniem. Neapgalvo, ka ir kaut kas, kur tu esi labāka. Ļauj viņiem pašiem veikt secinājumus. Un tici – ja tu visu darīsi pareizi, tavi bērni paši novērtēs tavu gudrību un pārākumu.

5. Izvairies no vispārinājumiem un apsūdzībām. Tas attiecas uz visām mūsu dzīves sfērām. Nekad neizdari pāragrus secinājumus un „nespied uz slimas varžacs”. Neizmanto frāzes: „Tu esi neveiksminieks”, „Tev nekad nekas nesanāk”, „Tu visu dari ne tā”… Neviens vispārinājums nav taisnība. Tāpat kā šis. Nekad nepārmet kopsummā. Rāj tikai par konkrētu pārkāpumu.

6. Neatgādini to, ko nedrīkst „rušināt”. Kā tev liekas, ko tavs dēls lai saka, ja tu viņam pārmet: „Es tev dupsi mazgāju un autiņus mainīju!” Nu neko, izņemot: „Es tev to neprasīju!” Un visa saruna turpināsies tādā pašā garā. Izvairies no šablonismiem un standartiem. Tu, taču, nezini kāda būs atbilde. Jā, taviem bērniem ir jābūt tev pateicīgiem, ka tu viņus dzemdēji un audzināji. Bet tas nevar būt par iemeslu vai attaisnojumu tam, ka tu katru dienu to viņiem vari atgādināt. Neiedzīvojies „Ja pati sevi nepalielīsi, kas tad” tēlā. Tas neliks taviem bērniem tevi cienīt vairāk. Esi saprātīga un mērena. Nerušini to, ko nevar vairs mainīt.

7. Izvairies no kategorisma un uzskatu šaurības. Nesašaurini telpu un nedeklarē sevi par vienīgo, kas zina patiesību. Tas neved ne pie kā laba. Pieļauj arī citu viedokļu eksistenci. Atceries, ka ne vienmēr citāda domāšana ir tas pats, kas kļūdaina domāšana.

Lūdzu, saproti, ka šie ir tikai atgādinājumi vecākiem, kas aizmirsuši to, ka arī viņiem kādreiz bija 17. Šī raksta mērķis nav sadalīt bērnus un vecākus divās karojošās frontēs.

Vienkārši, tiek dots mājiens, ka kompromiss pastāv. Bet tas nozīmē, ka nepieciešami abu (ABU!) pušu pretsoļi.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Visi bērni ir jauki. Tikai jautājums: no kurienes rodas nesmukās, sevī nepārliecinātās, kompleksu pārņemtās  sievietes?

Vai esi ievērojusi, ka domām par savu pievilcību nav nekā kopēja ar reālajiem dotumiem?  “Skaista” – “ neskaista” – tas ir tikai un vienīgi personīgais, subjektīvais spriedums.  Ievērojot meitas skaistumu, padomju laikā mātes baidījās, ka tas viņai var “salauzt” dzīvi, sabojāt raksturu un baidoties, ka meita var kļūt lepna, audzināja sevī nepārliecinātu sievieti, ar pārlieku kritisku attieksmi pret savu ārieni un sevi kopumā.

Mūsu 40-gadnieču meitas arī jau ir lielas un kā nu ir sanācis tā ir…, tad mēs jau kā esošās vai nākamās vecmāmiņas padomāsim un parunāsim par šo tēmu ar mūsu meitām, kurām meitas vēl tikai  dzims vai ir vēl pavisam maziņas. Neļausim kļūdām atkārtoties. Ja šī tēma ir skārusi personīgi tevi, rekomendēju saprast savu mammu, viņas centienus un piedot viņai. Un sāc pāraudzināt savu,  iekšējo apbižoto “bērnu”, varbūt pat izmantojot šī raksta ieteikumus.

Un tā, pirmais – skaistums un pievilcība noderēs tavas meitas dzīvē noteikti! (Par iespējamām problēmām šai sakarā parunāsim vēlāk).

Tātad, ir jāsāk par to rūpēties jau no agras bērnības. Autiņbiksītes, krekliņi, spēlītes, bērnistaba – tam visam jābūt pārdomātam jau bērniņu gaidot.  Bet ir tā, ka, diemžēl, vēlāk estētiskais kritērijs aizvirzās otrajā plānā…

Pastaigājoties ārā meitenīte tiek sapucēta, bet mājās tiek izvilkti vecie rāpulīši, iespējams draudzeņu atdotie… Tieši tā mēs ieliekam šai mazajā sievietē  estētiskās izpratnes pamatu. Mazuļi it kā neko vēl nesaprot, bet zemapziņā tiek pieņemta ziņa: “pasaule ir  skaista” vai “Pasaule ir izplūdusi un haotiska…”.

Ir pat vesela zinātne par krāsu terapiju, kur tiek runāts par to, kā ar krāsām dziedēt traumas, iespējams pat tās, kas gūtas bērnībā ne aiz ļauna nolūka, bet pietiekoši nenovērtējot estētikas svarīgumu.

Runāt par skaistumu ar mājas rūpēm un pienākumiem nomocītai mammai ir visai grūti un jebkura pateiks, ka viņa nespēj ar visu tikt galā. Bet lai vai kā mamma nebūtu aizņemta, pabarot bērnu un izmazgāt drēbītes viņa vienmēr atradīs laiku.  Tāpēc ir jāpieņem lēmums, novērtēt šo tēmu par skaistumu visai nākamajai dzīvei.  Ja tu to izdarīsi, tad tavā dzīvē parādīsies iespēja, brīvi brīži tam, lai  parūpētos par skaistumu un vēlāk meitas laimīgais  liktenis būs tev kā balva. Bet tagad atgriezīsimies atpakaļ, te un tagad.

Kas ir nākamai ko darīsim? Pievērs uzmanību savai reakcijai brīžos, kad tu vēro savas meitiņas seju. Enerģētiski katrs skatiens nes sevī līdzi pavisam sīku, nelielu enerģijas daļiņu un tu it kā liec kopā, „lipini seju un figūru” (šī iemesla dēļ senos laikos bērniem uzvilka tādus kā „aizsargus no svešas acs”).

Palūkojies uz savu mammu, vīra māti, piefiksē auguma īpatnības, kas tiek nodotas no paaudzes uz paaudzi. Skaisto – atsevišķi. Par to priecāsimies. Neharmonisko – atsevišķi. Pie tā strādāsim, lai uzlabotu.

Ja bērnistabā ir spogulis, tad šad tad pienāc pie tā ar mazuli rokās. Priecājieties par atspulgu tajā, bet pēc tam pavēro savas acis – tās ir pilnas ar laimi un lepnumu! Arī tu pati šajos mirkļos esi skaistule! Ieraugi arī savu skaistumu un priecājieties par jums abām. Ja bērna istabā ir spogulis, ierāmē to skaistā rāmī.

Ja jūsu ģimenes sievietēm kājas nav bijušas tās, ar kurām lepoties, sāc “strādāt” pie tā tūlīt pat. Ģērbjot meitenītei rāpulīšus, paglāsti kājiņas, paslavē tās un mazulītei pasaki: “ Paskatīsimies spogulī, kādas Anniņai ir  skaistas kājiņas, kā tās ātri skrien! Pastiep, Anniņ, pirkstiņus!”

Mīlestība ir visspēcīgākā enerģija pasaulē! Ar to tu spēsi noformēt jebkuru tēlu. Pat, ja kājas nesākas no padusēm,  meitenītei tas dzīves laikā neradīs rūgtumu sirdī, jo tu viņā būsi nostiprinājusi šo pozitīvo attieksmi pret savām kājām, savu augumu un tēlu kopumā jau bērnībā.

Ir svarīgi meitu iemācīt redzēt un vērtēt ne tikai savu, bet arī citu cilvēku skaistumu. Ja tu nopirki sev jaunu blūzīti, parādies tajā meitai. Nedomā, ka viņa vēl maza un neko nesaprot. Viņa redz tavu prieku un viņas zemapziņa atceras šīs harmoniskās izjūtas.

Ja esat pastaigā un satiekat kādu pazīstamu draudzeni ar savu mazo meitenīti, pasaki savējai: „ Anniņ, sasveicinies ar Lienīti! Paskat kāda viņa šodien skaista!” Tā ir lepnuma profilakse. Tava meita šai pasaulē nebūs vienīgā skaistule un tas viņai jāsaprot jau no mazotnes, lai viņai nekad nerastos vēlme būt lepnīgai un, lai viņa spētu redzēt un vērtēt skaistumu arī citos un  visās tā izpausmēs.

Kad meitiņa nedaudz paaugsies, sāc viņā veidot gaumi attiecībā uz stilu, audumiem. Pievērs viņas uzmanību uz to cik svarīgi izvēlēties to vai citu apģērbu konkrētā dienā, konkrētam gadījumam. Māci viņu skatīties ne tikai uz atsevišķiem elementiem, bet redzēt tēlu kopumā – kuras kurpītes un matu sprādzītes piestāv kleitiņai…

Tas ir tik aizraujoši un patīkami, ja tev aug meitene – nākamā sieviete un sieva un ļoti lielā mērā no tevis ir atkarīgs cik laimīga un skaista (atceries? – pat, ja kājas neaug no padusēm) viņa būs!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Teiksiet – tēma veca kā pati pasaule: gan pasaule, gan mātes un bērni – viss no paša pasaules sākuma. Un arī attiecības tāpat. Vien katrā laikā, tomēr, ir savi izņēmumi un katrā jaunā laikmetā nāk kas jauns un kaut kas zūd. Žēl, zūd arī labais, arī attiecībās…

Mūsu (es runāju no sava skatu punkta, man jau tuvojas 70) vecmāmiņas dzīvoja lielās ģimenēs, laukos, pietika ar dažkārt nelielu dzīves platību, visi strādāja savām kopējām ģimenes vajadzībām, vairāk vai mazāk draudzīgi. Nu ja, te es teikšu, ka runājot par dzīves platību tā arī bija, bet dzīves telpas varbūt bija krietni vairāk nekā tagad mūsu bērniem un mazbērniem, kuri mitinās pilsētu dzīvokļos. Cilvēkam vajag savu brīvu telpu domām, sapņiem, emocijām, vientulībai. Ja tās pietrūkst, tad cilvēks paliek nervozs, mēģina izrauties un ne katrreiz saprot, kas notiek un kāpēc. Varbūt tāpēc arī attiecības savādākas, trauslākas ?

Es domāju, kā tas bija, ka tajos laikos saticība laikam bija lielāka, protams, izņēmumi ir vienmēr, bet es runāju lielos vilcienos. Un tagad ? Māte traucē bērniem sadzīvē, pret māti var atļauties skarbus vārdus, māte vispār traucē savā pašas dzīvoklī, ja turpat ir palikuši dzīvot jau pieaugušie bērni un viņai vajag meklēt citu dzīves vietu pašā dzīves nogalē.

Kāpēc tā, kas ar mums noticis ? Vai tas, ka agrāk bijās Dieva un tagad ne ? Bet tagad ir daudzi dievticīgie un ar tiem pašiem netikumiem kā neticīgie… Neatceros kurš, bet kāds gudrais ir teicis :” Pasaulē ir tik daudz likumu, bet Dievam to ir tikai desmit. Ja mēs tos visus pildītu, nevajadzētu ne Civillikumu, ne Krimināllikumu.”

Protams, neaizrunāsimies šoreiz par likumiem, te drīzāk ir runa par tikumiem: cieņa pret māti, vecākiem, arī cieņa pret bērniem. Bieži vien ir vainīgas abas puses un vienmēr ir tā, ka vecāki bauda savas audzināšanas vai neaudzināšanas sekas.

Neko jaunu jau nepateikšu. Vienīgi – mīliet ,bērni, savus vecākus, savas mammas, kamēr viņas vēl dzīvas, jo tad, kad nebūs, tad būs jāraud gaužas asaras, bet būs par vēlu.

Es savai mammai? Tā gribu domāt, neko sliktu neesmu darījusi, bet, ja viņa tagad celtos no savas mūža mājas augšā, es nakts laikā viena pati ietu viņai pretī !!! Ieklausieties un esiet iecietīgi, abpusēji iecietīgi! Un, mammas, žēlojiet savus bērnus, lai arī jau pieaugušus, piedodiet viņiem, jo tie ir jūsējie un kaut kur ir jūsu pieļautās kļūdas, ja jums tagad rūgtums sirdī…

Šīs manas pārdomas radās, redzot situācijas apkārt, draugu, paziņu vidū… Notiek tā. Un jūs arī varat pastāstīt ne mazums, vai ne ?

Lai mums visiem labi dzīvojas!

Satiksimies vēl kādu reizi,

Omīte – 

Anna Marija