Pamēģini 24 stundu laikā pieņemt visu, neatkarīgi no tā, kas Tavā dzīvē notiek. Kāds Tevi aizvainoja – pieņem to bez jebkādas pretreakcijas un vēro, kas notiek. Pēkšņi Tu sajutīsi enerģijas pieplūdumu, kādu agrāk nekad neesi sajutis.

Kad kāds mūs aizvaino, mēs vienmēr izjūtam vājumu, mēs zaudējam mieru un sākam domāt par to, kā atriebties. Šis cilvēks Tevi ir noķēris uz āķa, un Tu tagad met apļus. Dienas, naktis, mēnešus, veselus gadus Tu nevari gulēt un sapņo sliktus sapņus. Cilvēki visu savu dzīvi tērē pilnīgām muļķībām tikai tāpēc vien, ka kāds viņus aizvainojis.

Ielūkojies pagātnē, un Tu kaut ko atcerēsies. Tu biji mazs bērns, un skolotājs Tevi bija nosaucis par idiotu; Tu joprojām to atceries un šo aizvainojumu turi sevī. Tēvs kaut ko pateica…Tavi vecāki sen to jau aizmirsuši, un pat, ja viņiem to atgādināsi, viņi nesapratīs par ko iet runa. Mamma kaut kā ne tā uz Tevi paskatījās, un šī rēta Tevī ir saglabājusies joprojām – atvērta, dzīva; ja kāds tai pieskarsies, tā atkal sāks asiņot. Neveicini to. Neļauj tai pārņemt visu Tavu dvēseli. Pievērsies saknēm, esi ar veselo. 24 stundas, tikai 24 stundas, – lai vai kas notiktu, centies nereaģēt, nepretoties.

Tu sajutīsi jaunu enerģijas vilni, kādu agrāk nekad nepazini, jaunu spēku pieplūdumu, kas nāk no pašām saknēm. Un tiklīdz Tu to iepazīsi, sajutīsi šo garšu, tai pašā mirklī Tava dzīve mainīsies. Tu smiesies par visām paveiktajām muļķībām, kuras Tevi bija aizrāvušas, par visiem aizvainojumiem, reakcijām, atriebībām, kuras Tevi burtiski sagrāva.

Nekas Tevi nespēs sagraut, kā vien Tu pats; nekas Tevi nespēs glābt, kā vien Tu pats.

Šis ir tulkojums. Autors: Ošo.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Filozofiska pasaka, ar kuras palīdzību iemācīt bērnus un sevi neapvainoties.

Mazais zvērēns – aizvainojums, šķietami ir pavisam nekaitīgs. Ja rīkosies ar to pareizi, ļaunumu nekādu nenesīs. Ja vien to nemēģināsi pieradināt, aizvainojuma zvēriņš lieliski dzīvo savvaļā un nevienu neaiztiek.

Bet visi mēģinājumi to sagūstīt beidzas ļoti bēdīgi… Šis nelielais, veiklais zvērēns var nejauši iekļūt jebkura cilvēka ķermenī. Un cilvēks to ļoti ātri jūt. Viņš sāk justies aizvainots.

Mazais zvērēns cilvēkam sāk kliegt: “Es tevī nejauši iekļuvu! Laid mani laukā! Man šeit ir tumšs un bail! ” Bet cilvēki jau sen vairs nesaprot dzīvnieku valodu. Ir tādi, kuri tūlīt pat, kamēr aizvainojums vēl mazs, palaiž to vaļā – tas ir labākais veids, kā no viņa atbrīvoties.

Bet ir tādi, kuri ne par ko to nevēlas laist vaļā. Viņi tūlīt pat to sāk saukt par savējo un nēsājas ar to, kā ar mazu bērnu. Visu laiku domā par to, rūpējas… Bet aizvainojumam cilvēks vienalga nepatīk.

Tas grozās un meklē izeju, bet par cik tam ir slikta redze, pats atrast izeju nespēj. Tāds, lūk, ir šis nelaimīgais, mazais zvērēns. Un cilvēks jau nu arī… viss sačokurojies, panīcis, bet ne par ko aizvainojumu neizlaiž.

Bet dzīvnieciņš, taču ir izsalcis, grib ēst. Un sāk viņš lēnām ēst visu, ko atrod. Un cilvēks to jūt. Te vienā vietā sāk sāpēt, te otrā… bet ne par ko nelaiž laukā savu aizvainojumu. Jo jau pieradis pie tā. Bet aizvainojums barojas un aug… Atrod cilvēkā kaut ko garšīgu, piesūcas klāt, kā dēle un sūc, grauž. Tāpēc arī saka: “Aizvainojums moka nost”.

Un galu galā tas pieaug pie kaut kā iekšā cilvēka organismā, un pret viņa gribu kļūst par daļu no tā. Cilvēks sāk slimot, kļūst vārgs, bet aizvainojums iekšā turpina augt… Un nesaprot cilvēks, ka tik vien būtu jāizdara, kā jāizlaiž aizvainojums brīvībā! Gan aizvainojumam bez cilvēka labāk, gan cilvēkam bez tā vieglāk dzīvot …

Morāle: aizvainojums – tas ir prāta stāvoklis. Patiesībā, mēs paši pieņemam lēmumu būt aizvainotiem. Un kad kārtējo reizi tu gribēsi apvainoties, padomā: vai tiešām ir tik patīkami sevi žēlot? Zvērs vienmēr sajūt vājāko un uzbrūk tieši viņam. Laidīsim vaļā aizvainojumu, lai viņš skrien savā vaļā!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Gadās, ka piedot ir ļoti grūti. Tāpēc, ka ļoti sāp. It īpaši tad, kad tas, kurš tevi sāpinājis, nemaz neapzinās plēsto brūču dziļumu un dzīvo svilpodams. Viņam GAN derētu sajust kaut nedaudz no tām sāpēm, kuras izjūtam mēs… Kaut vai taisnības pēc…Vai ne?

Bet, ja vainīgais pēkšņi palūdz piedošanu? Vai tas līdzēs? Dažreiz jā. Ne uzreiz, pēc laika, kad redzami pārliecinoši nožēlas augļi. Tad mēs varam atspringt un aizmirst par visām izjustajām neērtībām, rētām un aizvainojumiem. Drošība, ka vainīgais nodarīto apzinās un attiecības viņam ir svarīgas, dod spēku visas pārestības aizmirst.

Gadās arī negodīgi mēģinājumi saņemt piedošanu. Vieni akli pilda kristieša pienākumu. Citi nevēlas sabojāt savu reputāciju, baidās no tā, ko teiks citi. Bet trešo aprēķins redz izdevīgumu turpmākajā sadarbībā. Bet vai tad kādi citi motīvi, izņemot patiesu nožēlu, spēj mainīt situāciju un dziedināt ievainoto sirdi? Diez vai. Diez vai neīsta, negodīga samierināšanās situāciju uzlabos. Drīzāk padziļinās vēl vairāk.

Katrs no mums var kļūt par šādas situācijas ķīlnieku. Dažreiz mēs esam aizvainotāja lomā, bet biežāk gan jūtamies kā upuri. Mēs pat nesaskatām savu vainu, kamēr nesaņemam atgriezenisko reakciju: klusēšanu, asaras, nicinājumu vai asus vārdus sejā, dusmīgu durvju aizciršanu. Vairumā gadījumu cilvēks saka: “Es tā negribēju, es to nedarīju speciāli, tā sanāca…” Tikai, lūk, tas ir – aizvainojums, kas ieurbies otra cilvēka sirdī. Un tas esi tieši tu, un neviens cits, kas šo ievainojumu ir izraisījis.

-Bet mēs, taču, negribējām! Vai tad to ir tik grūti saprast? Mums pat prātā tas nebija!

Mums, it kā, nav ko nožēlot… Tomēr cilvēks cieš, raud, mokās ar pazemojuma un noraidījuma kompleksiem. Reti kurš šajā nejaušajā situācijā uzņemas vainu uz sevi, atzīst savu rīcību par neapdomātu vai neuzmanīgu un vēl vairāk – nožēlo un lūdz piedošanu. Un attiecības sagrūst. Un uzaug neuzticības sienas. Draugi kļūst par ienaidniekiem, bet viens otram tuvie un agrāk mīļie cilvēki gadiem ilgi nevēlas viens otru redzēt.

Rūgtuma pilno, nepiedošanas dēļ pārakmeņojušos, salauzto siržu būtu daudz mazāk, ja mēs iemācītos atzīt savu vainu un lūgt piedošanu. Neiet runa par tādiem cilvēkiem, kuri ātri apvainojas par jebko, bet, ja tu atceries, ka tavam brālim ir kaut kas pret tevi… nav taču grūti uzminēt kas tad tieši un ko ar to visu būtu jādara godīgam cilvēkam. Un ņem vērā, ka nemaz nav svarīgi, vai tiešām vainīgs esi tu. Izlīgums – tā ir mūsu atbildība, kas nav atcelta, ja kāds uz mums “tur zobu”, bet tu par to neliecies ne zinis.

Vainas apziņa – tas ir kā ūdens, kas pilina akmeni. Tā ir uzlādēta bise, kas izšauj nelaikā. Tāpēc labāk tikt galā ar to, kamēr nav par vēlu.

Vaina – tā ir kā neglītas grumbiņas uz gultas veļas. Tās ir mazas, bet gulēt traucē, saskrāpē ādu, un atstāj nospiedumus uz vaiga. Vari valkāt dievbijības masku, vari būt jauks un ievērot laba toņa etiķeti. Tikai nekādi pieklājības smaidi nenoslēps acu skatiena ledainumu. Nekādi pieklājīgi vārdi nenoslēps vilšanās intonāciju. Nekādas pierastās darbības neatbrīvos plecus no bezcerības smaguma. Klusējoša piekrišana neizdzēsīs bezcerību galvas mājienā. Centieni radīt vienaldzīgu izskatu nenovērsīs traģēdiju. Vainas grumbiņas var tikai izlīdzināt.

Vai esi kādreiz mēģinājusi izlīdzināt jau iestērķelētās galdauta ieloces? Drīz viesi būs klāt un galds ir ātri jāuzklāj. Bet galdauts viss ir šķībs un greizs. Glāzes bīstami sašķiebušās, galerts draudoši tuvojas šķīvja malai un viss izskatās kaut kā… ne tā. Nē, tā neder, ir steidzami viss jāizgludina!

Un tu ņem gludekli un velc to pār galdautu. It kā karsts, bet ieloces nepadodas. Pieredzējušas saimnieces zina, kamēr ieloces nesamitrināsi, rezultāta nebūs. Ir jāpapūlas, gludeklis jāuzkarsē vēl stiprāk, un jācenšas tik ilgi, kamēr ieloce izlīdzināsies. Pie tam, lai neveidotos plankumi, ūdenim noteikti jābūt ir tīram (!!!).

Tāpat arī attiecībās, kurās pavīd vainas apziņa. Kamēr reputāciju “nesaslapināsi”, kamēr nenožēlosi, neizraudāsi asaras par padarīto grēku, izlīdzināt neko nevarēsi. Bet tur, kur ir patiesuma mitrums, tur tur viss risinās ātrāk. Re, arī ieloce sāk izlīdzināties un nerada vairs nekādu kairinājumu. Pieliec VĒL lielākas pūles, iztvaicē visu vainu līdz pēdējam kukurznītim un neļauj tai vairs iemitināties pat nemanāmā stūrītī. Vēl nedaudz… un tu izsusināsi visas asaras un pat slapja vieta tur vairs nepaliks.

Izlīdzināt (pat neatzītu) vainu un palīdzēt cilvēkam atbrīvoties no aizvainojuma rūgtuma ir pilnīgi reāli. Tikai ne katrs pēc tā tiecas. Dažiem gludekļi jau sen atdzisuši, sarūsējuši un pārklājušies ar putekļiem.

Kaut kā šķiet, ka dažos sen „atdzisušajos un apputējušos” gadījumos var palīdzēt tikai vainas atzīšana. Kā tev liekas – vai tev būtu vieglāk piedot, ja cilvēks nevis vienkārši izteiktu dežūr-frāzi “Nu piedod, nu ko tur vairs, es taču netīšām”, bet gan darītu visu, kaut vai ar pieri sienā skrietu, lai tikai atjaunotu tavu uzticēšanos viņam?

Tomēr ir arī otra medaļas puse. Gadās tā, ka cilvēks pats sev nevar piedot. Bet aizvainotais vēl eļļu ugunī pielej – liek ne tikai vainu atzīt, bet izpirkt ar pārmērīgu sevis spīdzināšanu un izpostītas dzīves cenu. Un veidojas ļoti sāpīgas attiecības. Sākotnējo nodarījumu neviens vairs pat neatceras, bet „vainīgā-tiesneša” attiecības nostiprinās uz visu mūžu.

Šāds apburtais loks ir jāpārrauj. Vainas sajūta – tas ir ceļš uz izlīgumu, piedošanu un atbrīvošanu. Neļaujiet tam iegūt patoloģiskas atkarības raksturu. Ja tika darīts viss, lai parādītu izmaiņas un grēku nožēlu, bet piedošana nav saņemta, labākais un pareizākais ir atkāpties. Bet pašam sev ir jāpiedod. Tad viena cilvēka vainas apziņa nebaros otra aizvainojumu, nespēcinās tās vērtību un netraucēs cilvēkam piedot.

Dzīvosim brīvi no aizvainojuma un vainas sajūtām, „ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs.” (Kolosiešiem 3:13).

Bet tamdēļ nebūtu par sliktu pa rokai turēt karstu gludekli.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Viens no galvenajiem iekšējiem diskomfortiem, kas mums traucē elpot pilnu krūti, ir aizvainojums. Šī sajūta ne tikai pazemina dzīves kvalitāti, radot emocionālas, dvēseliskas sāpes, bet spēj arī novest pie reālas veselības pasliktināšanās.

Šī problēma, kā tāda piltuve, kas ved uz „ne-uz-kurieni”, iesūc dzīves enerģiju un vēlēšanos strādāt produktīvi. Tāpēc, ja nevēlies zaudēt laimes sajūtu un dzīves enerģiju un, ja tu esi no tām, kas cenšas veidot tādus kā „aizvainojuma pārtraukumus”, tev jāzina, kā no šī aizvainojuma atbrīvoties.

Aizvainojuma sajūtu iemesls

Pastāv daži avoti, kas šīs emocijas „baro”. Lūk, galvenie no tiem:

1) Ja nerealizējas vai neattaisnojas cerības. Tev šķiet, ka tu visu izdarīji, lai virzītos pa karjeras kāpnēm – konkurenti zaudēja, bet jauni nav paredzami, priekšniecība tevi uzskata par neaizstājamu un, lūk, kārotajam postenim ir jākļūst par tavējo…. Bet, pēkšņi, notiek kaut kas neparedzēts, nomainās priekšniecība un kārotais krēsls tiek citam.

Gadās arī nelieli aizvainojumi, piemēram, kāds par spīti cerībām solīja, bet nepazvanīja, kaut ko neizdarīja, kaut arī bijāt vienojušies.

2) Kad kāds mēģina ieriebt, izmantojot jebkuru, kaut vismazāko iemeslu. Tā var būt nosūdzēšana, klačošanās aiz muguras un daudzas citas nepatīkamas lietas un situācijas. Pie tam cietušais ir nesaprašanā „par ko?” un izjūt dabisku aizvainojumu – „kā tā var rīkoties ar mani – es taču esmu tik laba?”

3) Vēlēšanās manipulēt ar citiem cilvēkiem (bieži vien pat neapzināta). Visbiežāk to izmanto aizvainotie pret saviem tuviniekiem vai radiniekiem. Reti kuram būs patīkami, ja sieva vai vīrs pāris dienas „pūšas” tāpēc, ka netika izpildīts viņas (-a) lūgums vai vēlēšanās. Daudzi padodas un kaprīzi apmierina. Attiecībās iestājas siltuma periods, kurš, parādoties jaunai kaprīzei, atkal tiek aizstāts ar vēsuma periodu.

Kā izvairīties vai mazināt aizvainojumu

1) Lai nepiepildītās cerības vai vēlmes neievainotu pārāk stipri, ievēro absolūto patiesību: ne tu kādam, ne kāds tev – jūs neesat neko viens otram parādā. Tāpēc viss vai daļa no tā, ko tu vēlies vai gribi, var arī nepiepildīties, jo citu cilvēku intereses ne vienmēr var sakrist ar tavējām.

Dzīve ir pilna ar pārsteigumiem un jebkurš šķietami nenozīmīgs notikums situāciju var kardināli mainīt ne tev par labu. Neuztraucies par to, bet pārliecini sevi, ka jebkurš iznākums, iespējams, ir labākais, kas uz to brīdi ar tevi varēja notikt. Un jebkurā gadījumā tu guvi neatsveramu pieredzi, kas tev var noderēt vai palīdzēt nākotnē.

Iemācies cerības „atlaist”. Ja kaut kas neizdevās, piemēram, vasaras ceļojums uz jūru, ar vieglumu un bez jebkāda saspringuma pārplāno šo ceļojumu uz nākamo vasaru vai samaini to pret braucienu uz kalniem. Jo garāks ceļš uz mērķi, jo saldāks tā piepildījums.

Iemācies nereaģēt arī uz sīkumiem. Ne visi cilvēki ir tik jūtīgi kā tu, un pat lietas, darījumus, kas tavuprāt ir svarīgi, uzskata par sīkumiem. Tāpēc viņi var mierīgi aizmirst doto solījumu, piemēram, pazvanīt.

2) Lai nesāpīgi reaģētu uz nedraudzīgām izpausmēm, sāc „audzēt” pašcieņu. Cilvēku, kas zina savu vērtību, nespēj satraukt jebkādi centieni viņu aizskart vai pazemot. Šie centieni vai nu izzudīs kā migla bez sekām vai arī būs satriekti kā pret cietokšņa sienu. Gan vienā, gan otrā gadījumā oponents izskatīsies ja ne smieklīgi, tad noteikti ne kā uzvarētājs. Atceries vienmēr šo: „Suņi rej, bet karavāna iet tālāk”.

Lai mazāk radītu iemeslu nelabvēļiem darīt savus tumšos darbus, kontaktus ar viņiem mēģini ierobežot. Ja tomēr tas ir nepieciešams darba dēļ, nekontaktējies ar viņiem par tēmām, kas neskar darbu.

Ja kāds periodiski tevi „paliek zem sitiena”, nekautrējies šo cilvēku atmaskot. Nebaidies un paziņo par situāciju vadībai, paskaidro, ka tā nav patiesība un apstiprini savus vārdus ar argumentiem. Bet uzmanies – nelīdzinies šim cilvēkam, esi godīga arī šādā situācijā! Nākamajā reizē vai pēc pāris tādiem atsitieniem nelabvēlis, izvēloties sev upuri, būs daudz uzmanīgāks un tu tā diez vai būsi.

Visi mēs šad tad manipulējam ar saviem tuviniekiem. Lielākajā daļā gadījumu tas notiek neapzināti un it kā pats par sevi. Kad kārtējo reizi būsi apvainojusies uz savu partneri vai radinieku, izanalizē negatīvo emociju avotu. Ja tu sevi pieķēri, cenšoties izdarīt spiedienu, laicīgi apstājies. Jo sāpinot tuvu cilvēku, tu rīkojies, maigi sakot, ne visai labi. Tāpēc pēc iespējas ātrāk atbrīvo sevi un viņu no sava netaisnīgā aizvainojuma.

Es minēju tikai dažus ieteikumus. Bet varbūt tu pati vari ielūkoties savas dvēseles dziļumos un atrast sev tuvākus veidus kā atbrīvoties no šīm destruktīvajām emocijām.

Uz tikšanos tepatās,

Aija