Berlīne ir Vācijas lielākā pilsēta. Tā piedāvā daudzveidīgu kultūras programmu, interesantas aktīvās atpūtas iespējas un skaistas pilis ar grezniem dārziem.

Šoreiz par vienu glītu maršrutiņu, kuru var mierīgi iespēt vienā nedēļas nogalē.

Tātad, ja lido uz Berlīnes Tegel lidotu, tad zini – tā ir pilsētas lielākā lidosta, atrodas 8 km uz ziemeļrietumiem no pilsētas centra. No lidostas kursē 109 autobuss, kurš aizved līdz pieturai Zooloģiskais dārzs, bet es iesaku tik tālu nebraukt. Izkāpt pieturā Uhlanstrase un apmesties viesnīcā berlinerzimmer-hotel.de Kāpēc? Viesnīca atrodas 20 m no Kū – damm  (tā vietējie sauc vienu no galvenajām ielām – Kurfurstendamm): tas ir labs rajons, ar ērtu satiksmi. Viesnīca ar bagātīgām brokastīm, bet personāls runā tekošā vācu un krievu valodā .

Ko Berlīnē sadarīt?

Pusi dienas vari veltīt Berlīnes ZOO dārzam. Tas ir viens no vecākajiem Eiropā, lielākais Vācijā, bet sugu ziņā viens no plašākajiem pasaulē.

Dārzā dzīvo viskautkas – no Indijas ziloņiem un pandām līdz medūzām un tropu tauriņiem.

Vakarā var pastaigāt pa dzīvīgo Kū–damm, bet otro dienu veltīt Šarlotenburgas pilij un parkam.

Kā nokļūt? Ar to pašu 109 autobusu. Par transporta cenām – ja ceļo mazā grupā (līdz 5 cilvēkiem), derēs Kleingrupenkarte par 16 eiro un vari braukt cik tik gribas līdz 03.00 nākošajā dienā.

Šarlotenburgas pils – tā ir celta 1695. gadā, kā kūrfirsta Fridriha III sievas Šarlotes vasaras rezidence.

Pils- grezna, un ir pelnījusi, lai to apskata arī no iekšpuses. Es tomēr nedaudz parādīšu man tuvāko daļu – parku. Arī šai vietā droši var plānot pavadīt dienas lielāko daļu – sēžot uz soliņa un vērojot strūklakas un puķes, barojot pīles vai staigājot pa parka ēnainajiem celiņiem.

Parks sākotnēji bija veidots baroka stilā. 1818. – 1828.gadā to pēc P.J.Lenē projekta pārbūvēja par angļu stila ainavu parku.

Mauzolejs

Tā nomaļo neoklasicisma stila celtni ir projektējis K.F. Šinkels un tā ir karalienes Luīzes un citu Hoencolleru atdusas vieta.

Vieta, no kuras dveš miers un klusums…

Bieži vasaras vakaros tiek organizēti baroka koncerti pils oranžērijā. Tas ir skaisti – atmosfēra, apkārtne un mūzika. Izbaudiet, ja esat tuvumā. Nu ko, nedēļas nogale pavadīta un laiks mājup!

Uz tikšanos tepatās,

Vineta

Pirms pāris dienām atgriezos no Pēteburgas.

Pastāstīšu par trim vietām, kuras būtu jāredz katram dārzmīlim, puķmīlim – gan kā speciālistam, gan kā  vienkārši interesentam.

Ermitāžas gaisa dārzi

Šī dārza apskati būs jāplāno kopā ar Ermitāžas apmeklējumu, jo tas atrodas uz šīs ēkas jumta. Blokādes laikā šai dārzā muzeja darbinieki audzēja dārzeņus uzturam. Būs jāpērk ieejas biļete. Tiek šķiroti cilvēki – ārzemniekos un Krievijas, Baltkrievijas pilsoņos. Atlase ir nopietna, pie kasēm jāsagatavo pase…bet, ja Krievijas pases nav, vari iet pie biļešu automāta un mierīgu sirdi maksāt ārzemniekiem paredzētos 400 rubļus (60 rubļi – 1 lats)…

Skaties:

Šis dārzs ir pavisam ‘’svaigs’’. Atjaunots ar vēsturisku precizitāti.

Dārzs – regulārais. Ar skulptūrām, strūklakām.

Izcili izvēlēti augi. Vienkārši, izturīgi, bet tai pašā laikā – efektīgi.

Labi šie dārzi ir pieejami un apskatāmi no Paviljona zāles. Un, protams, izstaigā Ermitāžu! Gleznas, pils interjers, skulptūras – acu bauda garantēta!

Vasaras dārzs

Atrodas Ņevas krastā, blakus Marsa laukumam un netālu no Ermitāžas. Kas šai dārzā īpašs? Tas ir nesen atjaunots /2012/, atjaunošana veikta ļoti labi, korekti, profesionāli. Tajā ne tikai atjaunotas esošās būves strūklakas un paviljoni, bet, izpētot arhīvu materiālus, dārzs atjaunots tā, kā to bija iecerējis Pēteris I, jo tieši viņš arī dārzam izvēlējās vietu, augus un uzzīmēja pirmās skices.

Pēc Pētera I idejas tam bija jāaizņem aptuveni trīs reizes lielāka platība kā pašlaik, tajā vajadzēja atrasties (un arī atradās) ap 250 itāļu tēlniecības darbiem, alejām un paviljoniem.

1777. gada lielie plūdi dārzu gandrīz pilnībā nopostīja. Tad jau valdīja Katrīna II, kuras gaume un redzējums bija nedaudz piezemētāks. Veicot dārza sakopšanas darbus pēc plūdiem, daudziem elementiem viņa neredzēja jēgu un tos lika vienkārši likvidēt…

Vasaras dārza daļa – Sarkanais dārzs. Tajā tika audzētas aptiekas zālītes un pārtikā izmantojami dārzeņi.

No kreisās – bitenes, salāti, meža zemenes.

Skaists ir šis dārzs. Tas ir labi uzturēts un aprūpēts. Ieeja tajā ir bezmaksas (kas, patiesībā Pēterburgā ir retums).

Pēterhofa

Pat neskatoties uz to, ka šis pils un parka ansamblis ir slavens visā pasaulē un gan jau, ka par to kaut kas būs dzirdēts…es atkārtošos – TAS IR JĀREDZ! Skaties:

Kā tad viss sākās? Žans Batista Leblons 1717. gadā Pēterim I parādīja savu strūklaku plānu un izstāstīja savu ieceri. Imperatoram tas iepatikās, kaut arī viņš aktīvi iesaistījās tā pārveidošanā , imperators paliek imperators. To arī var saukt par parka sākumu. Pašlaik lejas parka apmeklējums ir maksas pasākums.

Arī te cilvēki tiek šķiroti – ārzemniekos un Krievijas un Baltkrievijas pilsoņos. Ieejas biļešu cenu atšķirība vairāk kā uz pusi. Ja vari bez akcenta skaidri un saprotami paprasīt ieejas biļeti krieviski, visticamāk, to arī saņemsi un pasi neviens neprasīs. Ārzemniekam – 300 rubļi, Krievijas pilsonim – 100 rubļi.

Pēterhofas lepnums, neapšaubāmi ir Lielā kaskāde. Visas strūklakas darbojas uz pašteces principa vēl līdz šim brīdim. Ūdeni tās ņem no augšas dīķiem un Ropšas kalnu pazemes avotiem.

Romas strūklakas. Arī šeit apstādījumiem izvēlēti vienkārši, viegli kopjami, bet nenoliedzami efektīgi augi. Regulārais ziedu ornaments no leduspuķēm. Akcentam dienziedes, astilbes. Ziemzaļo grupu pārstāv cirptas tūjas un bukši.

Kur tad bez slavenajām ‘’Joku strūklakām’’.

Uz Pēterhofu var braukt ar kuģīti ‘’Meteors’’ – iekāpšana tieši pie Ziemas pils, bet var braukt ar maršruta autobusiņu no metrostacijas ‘’Avtovo’’. Ar busiņu būs ekonomiskāk. Es braucu ar busiņu uz parku, bet ar kuģīti atpakaļ. Kuģīša brauciena cena uz vienu pusi ir 400 rubļi.

Strūklaka ‘’ Piramīda’’. Tā ir ar ūdeni visbagātākā strūklaka Pēterhofā. Vienā sekundē tai caurplūst 80 litri ūdens.

Tās bija trīs skaistas vietas – pilnas saules, ziedu un vasaras. Braucot uz Pēterburgu satraucos, jo biju mājās aizmirsusi lietussargu…domāju – salīšu, nosalšu, Ziemeļu Venēcija . Bet pagājušajā nedēļā Pēterburgā tika pārspēti vairāku desmitgažu karstuma rekordi…ir diezgan efektīgi iet pa Ņevas prospektu +32^o C, tā ka – nesaliju, apdedzinājos saulē un sasmēlos skaistumu Pēterburgas parku koku paēnā!

Uz tikšanos tepatās,

Vineta

P.s. Vēl vairāk par šo brīnišķīgo ceļojumu lasi Vinetas personīgajā blogā.

Brauciena ideja radās brīdī, kad vienās no TV skatāmajām ziņām rādīja sižetu, cik koša šajās Lieldienās būs Kuldīga. Domāts – darīts, braucam!

Senais ķieģeļu tilts pār Ventu.

Viens no garākajiem ķieģeļu tiltiem Eiropā. Celts 1874. gadā, izmantots kinofilmu uzņemšanā (piemēram: ‘’Emīla nedarbos’’ u.c). Pār šo tiltu var braukt vieglās automašīnas, kas varētu būt svarīgi pilsētas viesiem, kuri ierodas no Rīgas puses. Ja godīgi, šis ir ieteicamais iebraukšanas virziens, jo: ‘’…pirmo iespaidu var atstāt tikai vienu reizi!” Un no šāda rakursa pirmo reizi ieraugot Kuldīgu – tā ir burvīga!

P.s. Nospiežot uz foto ar “peles” labo taustiņu, foto vari redzēt palielinājumā.

Alekšupīte.

Upīte, kura līkumojot tek cauri Kuldīgai. Vecpilsētā veidojot unikālu kompleksu, kura dēļ šī mazpilsētas vieta iesaukta par Latvijas Venēciju. Un pelnīti! Alekšupīte, ietekot Ventā, veido ūdenskritumu, kurš ir augstākais Latvijā (4,5m). Tas esot stiprināts un apbūvēts pirmo hercogu papīra dzirnavu darbināšanai. Šai rajonā var atstāt auto un izbaudīt Kuldīgu staigājot, skatoties, baudot…

Lieldienās vēl varētu būt dzestrs, bet šai pastaigu terasei pie paša tilta ir ļoti veiksmīgs un glīts risinājums – iesaku izstaigāt!

Ventas rumba.

Platākais ūdenskritums Eiropā (249m). Vai zinājāt, ka 1640.g. rumbai draudēja iznīcība, jo hercogs Jēkabs bija uzdevis kādam franču tehniķim to uzspridzināt, lai izveidotu kuģiem ceļu. Taču triecienā gandrīz sadragāta Kuldīgas pils – un spridzināšana pārtraukta (No ‘’Kā rodas oda priekam. Bēthovens un kurzemnieks Amenda. Draudzības apliecinājums.’’ J.Jansons.2008.). Vēl hercogs bija izgudrojis lašu ķeramās ‘’ķeseles’’, tamdēļ senatnē Kuldīgu dēvēja par pilsētu, kur lašus ķer gaisā.

Viens no Kuldīgai raksturīgajiem ūdens pumpīšiem.

Liepājas ielas promenāde. Šeit jau saziedējušas zilās vizbulītes un salidojuši taureņi.

Netālu no tirgus jau uzziedējusi ābele. Pilsētnieki visu ziemu vākuši pet pudeles, gala rezultātā tām nogrieztas apakšas, sakrāsotas un ābeļziedi gatavi. Ābeļu pumpuri, savukārt, tapuši no rozā maisiņiem, kuros salikts sintapons. Koši.

Bez komentāriem! Esmu redzējusi līdzīgus risinājumus koku stumbriem dizaina šovos, Eiropas metropolēs, bet – krāsotus, apgleznotus utt. Kurzemnieki parādījuši, ka mūsu rokdarbnieku talantam, iespējām un izdomai nav līdzīga pasaulē! Koši, gaumīgi, estētiski!

Lai izdodas košas, saulainas un skaistas Lieldienas!

Uz tikšanos tepatās,

Vineta

Senie latvieši februāri sauca par sveču mēnesi. Februāra latīņu nosaukums (latīņu: Februarius, no latīņu: februare — tīrīt) saistīts ar Luperkālijām, kas norisinājās senajā Romā katru gadu 15. februārī.

Vēl svarīga ‘’lieta’’ Itālijā ir februāra karnevāli Venēcijā. Vēl vari paspēt, šogad karnevāls norisināsies līdz pat 12. februārim.

Karnevālam ir vairāk nekā 800 gadu vēsture. Vecākais dokuments, kas liecina par venēciešu tērpšanos maskās, datēts 1268. gada 2. maijā. Uzvelkot masku ikviens pilsētas iedzīvotājs varēja iegūt citu identitāti. Karnevāla laikā netika ievērotas ne sabiedriskās normas, ne izcelšanās. Tas ilga divas nedēļas un tradicionāli beidzas ar Gavēņa sākumu, četrdesmit dienas pirms Lieldienām, otrdienā pirms Pelnu trešdienas. Bet vai zināji, ka masku darinātāja amats Venēcijā ir tikpat cienījams un ienesīgs kā ārsta vai skolotāja profesija?

Pastāstīšu, ko šai pilsētā var apskatīt, izbaudīt, piedzīvot.

Par Venēciju runā visu ko…netīra, smird, tūristu izmantotāja utt. Teikšu tā – katrs skatās no sava skatu punkta. Kādam varbūt tā arī ir gadījies, bet es pirmo reizi ieraudzīju Venēciju izejot no St. Lucia stacijas. Bija tumšs. Ugunis, kuras atspīdēja kanālos. Miers, klusums…cits laika ritējums.

Tātad – pilsēta uz 118 salām. Ja laika nav daudz, bet gribas kaut nedaudz ‘’pagaršot’’ Venēciju es iesaku nopirkt vaparetto (ūdens sabiedriskais transports) 24 stundu biļeti un braukt, baudīt, vērot, utt. Šī biļete atļauj izmantot sabiedrisko transportu cik vien pats vēlies, tai skaitā doties arī uz Murano un Burano salām.

San Marco laukums. ‘’…vieta, kur baloži staigā, bet lauvas lido’’. Šos slavenos vārdus teicis franču rakstnieks un kinorežisors Žans Kokto. Jāredz!

Nopūtu tiltiņš. Tas uzbūvēts kā gaitenis starp Dodžu pili un cietumu.

Stāsta, ka tilts ieguvis savu nosaukumu pateicoties notiesāto sāpju nopūtām inkvizīcijas laikā. Tomēr tas varētu nebūt tiesa, jo tiltu uzcēla ap 1600. gadu – tas bija laiks, kad inkvizīcija jau sen bija pagājusi un vienīgie cietumnieki, kas tika vesti pa šo tiltu uz cietumiem, bija sīki likumpārkāpēji….bet stāsts tik populārs kļuvis, iespējams, pateicoties slavenajam 19. gs dzejniekam Lordam Baironam….

Skats no Rialto tilta

Zaļuma Venēcijā tiešām pamaz, bet ir. Netālu no sv.Marka laukuma ir tīri glīts skvēriņš, tiem, kuri izslāpuši pēc zaļās krāsas…

Gondolas. 1562.gadā ar dekrētu noteica, ka visām gondolām ir jābūt melnām (lai apturētu cilvēku ārišķīgo bagātības izrādīšanu).Viens izbrauciens ar šo skaistumu varētu maksāt ap 70 – 80 eiro…bet vērts pakaulēties!

Ja ar mazajiem vaparetto un gondolām izbraukts, var sēsties krietni lielākos braucamos un doties uz Burano un Murano salām. Iesaku sākt ar Burano. Tā ir nedaudz tālāk, vairāk piemin Murano – stikla pūtēju salu, bet uz mani daudz lielāku iespaidu atstāja tieši Burano. Kāpēc? Nu skatiet paši –

Leģenda vēsta, ka pirms zvejnieki iet jūrā, viņiem uz pieres uzkrāso tādu pašu krāsu, kādā ir viņa māja……lai viegli iereibušais pilsonis pēc zvejas tiktu nogādāts pareizajā vietā.

Kanāli atgādina Venēciju, taču krāsas liek par to aizmirst.

Šai salā top vissmalkākie tamborējumi, mežģīņojumi, cakojumi, margojumi…

Kad krāsu sprādziens (vai terapija) izbaudīts, var kāpt vaporetto un palēnām doties atpakaļ uz Venēciju, pa ceļam piestājot Murano. Stikla valstībā.

No stikla top viss – no sērkociņu lieluma orķestra līdz dabiska lieluma tropu ziediem un stikla dārza skulptūrām.

Atgriežoties Venēcijā, piestāj Svētā Marka laukumā. Uzkāp Zvanu tornī, visaugstākajā celtnē Venēcijas vēsturiskajā daļā. Te 1609.gadā Galileo Galilejs uzstādīja savu pirmo teleskopu. Pēc tam atrodi netālu esošo "Florians", visvecāko kafejnīcu Itālijā. Pasūti Campari Spritz (Itāļu aperitīvs) un Dolce Vita (Saldā dzīve) ir sākusies!

Ja nu noder:

Prego! – Lūdzu!

Grazie! – Paldies!

trenitalia.it – Itālijas vilcienu satiksme.

veniceconnected.com – Venēcijas mājas lapa, kurā var iepirkt biļetes uz muzejiem, ūdens tramvajiem utt.

Uz tikšanos tepatās,

Vineta

Jauns gads, jaunas apņemšanās, jauni solījumi un cerības. Jauni mērķi. Un kāpēc ne ceļojumu galaMĒRĶI? Piedāvāju ceļojuma pieturzīmes Londonai.

Katram ir sava Londona – vienam metropole, citam darba vieta, vēl citam sarkano busiņu un Harija Potera pilsēta. Par tām arī parunāsim – par dažādajām Londonām un to, kā dažādu vecumu un interešu cilvēki var apvienoties kopīgā pilsētas baudīšanā.

Mēs ģimenē esam pieci cilvēki. Lai visiem (un kas būtiski – kopā!) būtu interesanti, jāņem vērā visu vēlmes. Piedāvāju sākt ar jaunākajiem. Doties uz Kensingtonas dārziem, uz spēļu laukumu, kurš veltīts mirušās princeses Diānas piemiņai /The Diana, Princess of Wales Memorial Playground/.

Laukums tika atvērts 2000. gadā, domāts zēniem. Vadmotīvs – Pīters Pens. Ziniet, manām meitām pirms pāris gadiem šis laukums bija tikpat labi piemērots. Tur ir gan namiņš kokā, gan lienamtrubas, gan pavisam īsts kuģis ar burām (505 pēdu garš) un vigvami, šūpoles, muzikālās atrakcijas utt. Rotaļu laukums ir bezmaksas, bērniem gan jānāk ar vecākiem, bet laukumā ir pieredzējuši darbinieki, kuri visu pieskata. Jā, bez bērniem iekšā netiksiet un netiksiet arī tad, ja bērni būs vecāki par 12 gadiem…

Kad jaunākā paaudze izspēlējusies uz nebēdu var padomāt par vēderprieku un acu prieku. Portobello /Portobello Market/.

Šeit var uzēst pankūkas, iedzert karstvīnu (rudenī & ziemā), augļu punšu (pavasarī & vasarā).

Šis tirgus darbojas no 1837. gada. Mūsdienās šīs ielas dienvidu galu gandrīz pilnībā aizņem kioski, kuros pārdod senlietas, juvelierizstrādājumus, suvenīrus, durvju rokturus un ko tik vēl ne… Noteiktas, apmeklējuma vērtas vietas grūti izsijāt. Portobello Rd. (tirgus sākums) un Golborne Rd. (tirgus noslēgums), aiz katras bodītes durvīm ir fantastiska noskaņa un kolorīts.

Ko tālāk? Ja pietiek izturības var sēsties transportā (ja iepērk Travel card, var braukāties līdz spēku galam. Maksā aptuveni 6,5 mārciņas) un doties uz Camden Town. Kas tas ir? Tusiņu vieta alternatīvajiem. Un kā ģimenes tīnīši būs sajūsmā…bet arī vecākiem, nenoliedzami, šis ir interesants pieturas punkts.

Kad alternatīvs dzīvesveids apskatīts – vērts doties uz Trafalgāra laukumu. Tumsā tas ir skaists. Nacionālā galerija, lauvas, strūklakas…

Trafalgāra laukums naktī.

Londonas vakara dzīve… operas, teātri, koncerti. Piemēram: ‘’Operas spoks’’ Her Majesty’s teātrī. Vai zināji, ka šai teātrī katru dienu tiek spēlēts tikai spoks? Vairākas izrādes dienā. Un zāle vienmēr pilna. Man tiešām patika.

Tumsiņā, kad gandrīz visus ģimenes locekļus jau spēki pametuši var noķert Nakts busu. Tie, kuri Harijas Potera fani, zinās par ko ir runa. Doties atpūsties.

Rīt jauna diena. Var šo maršrutu sadalīt vairākās dienās, var ietilpināt vienā. Otrā dienā ieplānot Londonas acs /London Eye /apmeklējumu, Akvāriju /County Hall/, aiziet uz kādu muzeju, lielākā daļa – bezmaksas. Īpaši iesaku Dabas muzeju un Zinātnes muzeju – abi bija fantastiski! Lai veicas!

Uz tikšanos tepatās,

Vineta

Plānojot braucienu uz Londonu, meklēju nedēļas nogali, kurā iespējams redzēt un izbaudīt pēc iespējas vairāk. Izvēle krita uz novembra sākumu. Katru gadu, novembra otrajā sestdienā Londonā, Sitijā, rīko Lorda – Mēra parādi. Tas bija viens no pamatmērķiem.

Kad Rimi kopā ar Airbaltic rīkoja akciju, kur reizē ar pienu varēja nopirkt avio biļetes – viss bija skaidrs: JĀBRAUC!

Tātad: kas ir Lorda – Mēra parāde /Lord Mayor’s Show/? Tas ir krāsains, grezns, jautrs pasākums. Šī parāde nedaudz atgādina karnevālu – visiem priecīgs prāts, smaidi, labs noskaņojums. Šim pasākumam ir arī sava mājas lapa: lordmayorsshow.org

P.s. Nospiežot uz fotogrāfijas ar “peles” kreiso taustiņu, attēlus ieraudzīsi palielinājumā.

Lords-mērs ir viens no vecākajiem amatiem Britānijas vēsturē. Mēra pienākumos ietilpst, pārstāvēt Sitijas (Londonas daļa, svarīgs biznesa un darījumu centrs) intereses visā pasaulē. Tas arī nes augļus, jo Sitija tiešām ir svarīgākais biznesa centrs Britānijā, un viens no svarīgākajiem pasaulē.

Pēcpusdienā var izstaigāt Kensingtonas dārzus. Dārzos atrodas Kensingtonas pils, skaisti rotaļu laukumi. Mūsu ģimenes favorīts ir tas, kuru 2000.gadā izveidoja Pītera Pena radītājs Džeimss Berijs. Spēļu laukums ir domāts vairāk zēniem, bet arī manas meitas pirms pāris gadiem tur atrada daudz interesanta (un ne tikai meitas, arī mēs ar vīru stipri priecājāmies – par izdomu, kvalitāti, ideju). Ģimenes pastarītis (uz to brīdi 5. gadus jauns) bija sajūsmā.

Jāatceras, ka tur ieeja ir bezmaksas, bet iekšā tiek laisti bērni ar vecākiem, nevis otrādi. Piemēram, ja gribēsi vienkārši pasēdēt šai skaistajā rotaļu laukumā bez bērniem – iekšā netiksi…Sīkāk par rotaļu laukumu – kādā no nākamajām ‘’ Dārza Pasaule’’ ceļo rubrikām.

Kensingtonas dārzos ir apskatāms regulārais dārzs. Labs plānojums, skaists izpildījums. Un novembra sākumā, uz Mārtiņiem – viss vēl zied un zaļo.

Ap Kensingtonas dārziem ir izvietojušās pārtikušu ļaužu dzīvesvietas. Cita par citu glītākas un puķotākas. Angļu dārzkopības tradīcijas tomēr ir ārpus konkurences.

Lai arī viss vēl zied un par sniegu, tumsu un Ziemas saulgriežiem nekas vēl neliecina, Londonā jau valda Ziemsvētku noskaņa. Katra sevi cienoša iestāde, nams un pat palodze tiek izrotāta pēc labākās sirdsapziņas.

Kensingtonas dārzos ir arī itāļu stila dārzs.

Lai cik tas šķistu dīvaini, bet Londonas viducī, Kensingtonas dārzos, var sajust dabas daudzveidību. Saka –  Rīga ir zaļa… ir jau ir, bet Londonas parkos – vāveres, pelikāni, pīles, strazdi, baloži – un visi ir skaisti, jo parki burtiski izstaro veselību un skaistumu – ejot tiem cauri, sajutīsi senumu, gadsimtus, sakārtotību un miera pieskārienu.

Kad vizuālais skaistums sasmelts pilnām saujām, laiks padomāt par vēderprieku. Mēs ar meitu atradām pašlaik arī Latvijas TV zināmo un skatāmo Džeimiju Oliveru un viņa restorānu. Es jums teikšu – pa skaisto! Attieksme, apkalpošana, ēdienu kvalitāte. Tur tiek rīkotas lekcijas un praktiskie semināri interesentiem.

Restorānam pirmajā stāvā ir veikaliņš, kurā var iepirkt…visu, ko virtuves sirds varētu kārot- svaigu maizi, virtuves traukus, garšaugus utt.

Cenas? Kā jau cenas Londonā (Latvijai augstas, bet tie, kas dzīvo UK zinās, ka kafija zem 2 mārciņām gadās reti, otrais ēdiens ap 6 mārciņām). Iestādījums atrodas uz Notting Hill gate. Olivera mājas lapa jamieoliver.com

Vienvārdsakot: nedēļas nogalei neslikts plāniņš. Kā UK dzīvojošiem tautiešiem, tā no Latvijas ceļojošiem interesentiem. Vēl varu piebilst, ka Daugavas Vanagu māja (kurā var neslikti pārnakšņot un baudīt tipiskas angļu brokastis, pie kam – jūtoties, kā mājās, Latvijā) atrodas burtiski pretī Kensingtonas dārziem.

Uz tikšanos tepatās,

Vineta

Šogad tik krāšņs, garš un silts rudens. Jāizmanto! Braucu apskatīt kaimiņvalsti – Igauniju.

Ideja bija redzēt pēc iespējas neskartāku dabu, labu vidi dzīvošanai un nesliktus paraugus muižu ansambļu apsaimniekošanā. Atradu Palmses muižu. Šī muiža igauņiem ir kas līdzīgs mūsu Rundālei. Ja atbrauc kāds ārzemju viesis, nav divu domu, kur vest – uz Palmsi!

Par dabu – Muiža atrodas Lahemā (līča zeme) nacionālajā parkā. 1971. gadā dibinātais nacionālais parks bija pirmais nacionālais parks Igaunijā un visā bijušajā Padomju Savienībā. Gandrīz trešdaļu no tā veido jūra, bet divas trešdaļas sauszemes klāj meži.

Lahemā parka austrumu daļā ir mūsdienu civilizācijas maz skarta daba un vietējās sadzīves senatne. Tur atrodas arī saudzīgi koptā un rūpīgi uzturētā, savā laikā vācbaltiešu Pālenu dzimtai piederošā Palmses muiža, kur staļļos tagad iekārtota vecu braucamo rīku izstāde.

Pāleni, kas cēlušies no Taurupes Latvijā, Palmsi savā īpašumā ieguva 1648. gadā. No viņiem vēsturē iegājis grāfs Pēteris Ludvigs fon Pālens (1745 — 1826), kurš no 1792. līdz 1793. gadam bijis Krievijas ķeizara vietnieks Rīgā. Viņš vedis sarunas, kas beidzās ar Kurzemes hercogistes pievienošanu Krievijai un no 1795. līdz 1797. gadam bija jaundibinātās Kurzemes guberņas pirmais ģenerālgubernators. 1801. gadā šis Pālens piedalījies ķeizara Pāvila I nogalināšanā.

Tagad pieejamais Palmses muižas komplekss būvēts 18. gadsimtā. Kungu namā ir skaistas podiņu krāsnis, greznajās zālēs izvietotas senās mēbeles, gleznas, sadzīves priekšmeti.

Gides kundze uz jautājumu, kā tad Igaunijā cīnās ar krīzi un naudas trūkumu kultūras lauciņā, teica – visi sūdzas ka trūkst naudas, bet neviens vēl nav dzirdēts sūdzamies, ka trūkst prāta!

Kungu mājas virtuvē

Ap muižu izveidots romantisks dabas ainavu parks ar dīķiem, pakalniem, lapenēm un laukakmeņiem.

Regulārā dārzs veidots no bukšiem, dienziedēm, hostām un delfīnijām. Kā redzam – vēl oktobrī dārzs ir gana krāšņs. Ornamentālā daļa – spirejas un dažādu toņu granīta šķembas.

Skats pa kungu mājas guļamistabas logu.

Skats no ainavu parka daļas uz kungu māju. Priekšplānā- rotonda.

Starveida pastaigu taku malas veidotas no grimoņiem – viss ģeniālais ir vienkāršs!

Tāda bija Palmses muiža manām acīm. Krāšņa, barokālā stilā celta muiža, kuru ar apdomu kopj un uztur sava amata pratēji, atbalsta valsts un ciena kaimiņi…

Jā, varbūt noder: muiža atrodas apmēram vienādā attālumā starp Tallinu un Narvu. Gandrīz Somu jūras līča krastā, vairāk lasi: palmse.ee

Nākošreiz par vēl dažām Lahemā nacionālā parka muižām.

Uz tikšanos tepatās,

Vineta

Šoreiz nebūs praktisku padomu, reālu piemēru, pelēkās ikdienas. ŠOREIZ – BAUDA! Acīm, sirdij, prātam! Aprīļa sākumā braucām bērniem rādīt Itāliju. Pie viena baudīt skaistos Komo apkārtnes dārzus un parkus.

Padalīšos iespaidos par vienu – Villas Carlotta dārzu. Kāpēc tieši par to? Jo sajūsma bija visām vecuma grupām – no diviem diplomētiem mežsaimniekiem (vecākiem) līdz meitām ģimnāzistēm un ģimenes pastarītim, rūdītam hokeja fanam.

Dārza daļa, kura saucas – krāsu teātris. Kas šai dārzā īpašs? Viss! Aprīlis bija ziedēšanas ‘’trakuma’’ laiks. Skats – fantastisks! Krāsas, smaržas, sajūtas. Domāju – paradīzē varētu izskatīties līdzīgi….

Mūsējie bauda…

Nedaudz vēstures – Tremezzo ciematā,18. gadsimta sākumā, tika uzcelta Villa Carlotta. Tās sākotnējie īpašnieki – Clerici ģimene savu bagātību iemantoja pateicoties veiksmīgiem tekstiltirdzniecības darījumiem. Bagātību gan vēlāk izsaimniekoja mantinieks Antonio Giorgio, toties baroka stila villas celtniecību viņš – mākslas mīļotājs un kolekcionārs tomēr paguva pabeigt.

1843. gadā Clerici ģimenes īpašums pārgāja Naso princeses Mariannas īpašumā, kura villu savukārt atdāvināja savai meitai Karlotai, kad tā izgāja par sievu pie Saksijas kroņprinča.

Skats uz villu no galveno vārtu puses

Skats uz itāļu stila dārzu

Šai laikā arī tika aizsākti nozīmīgākie villas dārza paplašināšanas darbi. Dārzā sava vieta atvēlēta ainavu parkam, sava japāņu stila stādījumiem, sava – itāļu terasēm.

Dārzs tika papildināts ar aptuveni 500 sugām, tai skaitā 150 acāliju un rododendru šķirnēm. Starp citu (ja vien iepriekš nebūsi bijis kāda Himalaju trekingā), šeit noteikti mainīsies priekšstats par rododendru kā krūmu vai sīkkrūmu, jo, iespējams, neviens nebūs teicis, ka rododendrs var būt arī koks.

Parks izstaigājams pa speciāli izstrādātu maršrutu. Parks ir astoņus hektāru plašs un tajā strādā iespaidīgs dārznieku skaits.

Parks bagāts ar Tibetas kokveida, vasarzaļajiem un mūžzaļajiem rododendriem. Dažu īpatņu augstums sasniedz pat 15m. Aprīlī ir to ziedēšanas laiks, kuru vēlams kaut reizi dzīvē redzēt ikvienam, šai mēnesī šeit jau ir silts, krāsas – sulīgas un smaržas – piesātinātas.

Efektīga ir arī Villa Carlotta citrusa treljāža, kas jau aprīļa sakumā nesusi gatavu citronu, apelsīnu, mandarīnu un greipfrūtu ražu, kurai līdzās vēl vērojama arī ziedēšanas kulminācija. Starp citu, citrusaugļi no zieda līdz gatavam auglim nonāk divu gadu laikā.

Mūs stipri pārsteidza uzraksti pie treljāžas: ‘’ indīgs’’, ‘’miglots’’, ‘’neēdams’’. Domājām – nu kur tik daudz, ir tak’ skaidrs…bet sarodoties vairāk apmeklētājiem (bijām tai dienā vieni no pirmajiem) sapratām….cilvēki visur ir vienādi – nu stipri gribas pagaršot tieši villā Carlotta augušu mandarīnu. Tamdēļ arī uzraksti, kuri varbūt arī nav 100% patiesi, bet vismaz disciplinē…

Vēlāk dārzā ziedēs arī rozes, hortenzijas, baseinos modīsies ūdensrozes – sākot no koši dzeltenajām un koši sarkanām līdz pat zilajām. Aprīlis ir arī vistēriju laiks.

Staigājot cauri zaļajam teātrim ar krāsu mūziku, parka vecajai daļai un akmens dārzam, pēkšņi var nonākt japāņu dārza idillē, kas pārsteidz ar simtiem bambusa šķirņu – mazu un lielu. Saksijas kroņprincis, kaislīgs botāniķis, villas parkā vienuviet savācis gan tropu augus, gan mūžameža zaļos dārgumus – palmas, liānas un bambusus, gar kuru kājām līkumo strautiņš…

Ap Komo ezeru izvietojušās vairākas izcili skaistas villas ar krāšņiem parkiem un dārziem. Brauc un baudi – tā teikt ‘’ Dolce Vita’’.

Villas mājas lapa, ja nu noder: villacarlotta.it

Jā, pa Komo ezeru kursē vairāki publiskie prāmji. Iespējams iegādāties atsevišķas biļetes braucienam no viena punkta uz otru, taču var dot priekšroku braucienam ar vienu biļeti, kuras cenā iekļauta arī ieejas maksa villās, un apmeklēt vairākas Komo ezera apkaimes pērles.

Informācija: navigazionelaghi.it

Uz tikšanos tepatās,

Vineta