Šis ir kādas ārzemju blogeres Reičelas Meisijas Staffordas publikācijas tulkojums. Es domāju, ka to vajadzētu izlasīt mums katrai…

————

Kad jūs dzīvojat tik steidzīgu dzīvesveidu, kāds ir manējais, svarīga ir katra minūte. Jūs jūtat kā jums pastāvīgi kaut kas ir jāpārbauda, kaut kam jāseko līdzi un jāsteidzas uz nākamo vietu, kur jums bija jābūt jau sen. Un lai vai kādas sava laika plānošanas metodes jūs izmantotu, lai vai cik pienākumus jūs necenstos izpildīt, jūs visu izdarīt nespējat.

Šāda dzīve turpinājās divu neprātīgu gadu garumā. Manas domas un rīcību, kontrolēja elektroniski atgādinājumi, melodijas, dienas plānotāji. Un kaut arī katra mana ķermeņa šūniņa vēlējās laikā paveikt vienu uzdevumu aiz otra, man tas neizdevās.

Saprotiet, pirms sešiem gadiem liktenis man dāvāja sapņainu, bezrūpīgu bērnu. Kad man sen jau bija jābūt uz ielas, viņa lēnām izvilka savu somiņu un rotaļu kronīti. Kad man pirms 5 minūtēm sen jau bija jābūt citā vietā, viņa uzstāja, lai mēs piesprādzētu arī viņas mīksto rotaļlietu pie automašīnas sēdekļa.

Kad mēs braucām metro, un man bija ātri jāpaķer kaut kas launagam, viņa apstājās, lai parunātos ar vecu dāmu, kas ļoti līdzinājās viņas vecmāmiņai. Kad manā rīcībā bija tikai 30 minūtes brīva laika, viņa mēģināja noglāstīt katru suni, kas gadījās mūsu ceļā. Kad dienas plāns bija pārpildīts, un man bija jāceļas sešos no rīta, lai pagatavotu omleti, olas, pēc viņas lūguma, man bija jākuļ lēnām un maigi – lai būtu garšīgāk.

Mans bezrūpīgais bērns man – pedantiskajai būtnei bija kā dāvana, bet es to neredzēju! Un es to arī nevarēju redzēt, jo tas taču nebija manā dienas plānā! Katru reizi, kad mans bērns atkāpās no mana tik perfektā grafika, mani vārdi bija: “Mums tam nav laika. Nāc ātrāk!”

Es katru teikumu sāku ar šo:

Pasteidzies, citādi mēs nokavēsim.

Ja tu nepasteigsies, mēs neko nepaspēsim.

Ēd ātrāk savas brokastis.

Pasteidzies un ģērbies.

Ātrāk ej mazgāt zobus.

Ātri ej gulēt.

Un kaut arī šie vārdi manu meitu nekādi neiespaidoja, es tos sāku atkārtot arvien biežāk. Biežāk nekā „es tevi mīlu”.

Kādā liktenīgā dienā viss kardināli mainījās. Mēs paņēmām manu vecāko meitu no bērnudārza un pie mājām sākām kāpt ārā no mašīnas. Vecākajai meitai apnika izteiktais jaunākās māsas lēnīgums, un viņa viņai izmeta: „Nāc ātrāk!” Un, kad viņa, sakrustojot rokas, dusmīgi un dziļi nopūtās, es ieraudzīju SEVI. No manas puses tas izskatījās pretīgi. Es uzvedos kā huligāns, kurš neļāva mazam bērnam baudīt DZĪVI. Es stāvēju, plati atplēstam acīm; es skaidri redzēju, cik ļoti mana steiga kaitēja abiem maniem bērniem.

Un kaut arī mana balss drebēja, es ielūkojos manu abu meitu acīs un teicu: „Man ir tik žēl, ka vienmēr esmu likusi jums steigties! Man patīk tas, ka jūs nesteidzaties un es gribu būt līdzīga jums.”

Mana rūgtā atzīšanās abas manas meitas ļoti pārsteidza, bet manas jaunākās meitiņas sejas izteiksme pieprasīja maniem vārdiem apsolījumu un es teicu: „No šī brīža es apsolu būt daudz pacietīgāka!” Un apskāvu cirtaino galviņu, kuru mātes solījums ļoti iepriecināja.

Izslēgt vārdu “pasteidzies” nebija grūti. Grūti bija iegūt pacietību pret savu nesteidzīgo bērnu. Kad mums bija kaut kur jāiet un, lai mums abām kaut kā palīdzētu, es sāku viņai dot mazliet vairāk laika.

Kad mēs kopā gājām uz veikalu un, lai kaut ko papētītu, mana meita kaut kur apstājās, es centos no galvas izmest savu uzdevumu sarakstu un vienkārši viņu vērot.

Es sāku redzēt to, ko nekad agrāk neievēroju: prieka izteiksmi viņas sejā, cilvēku reakciju, kad viņa viņus uzrunāja, visas vabolītes un tauriņus, kurus viņa ievēroja. Tieši tad es sapratu, ka viņa – ir dāvana manai pedantiskajai dabai.

Šo solījumu piebremzēt es devu pirms trīs gadiem, un tieši tad es sāku dzīvot, nepievēršot uzmanību ikdienišķajām rutīnas rūpēm. Es sāku dzīvot ar to, kas ir patiešām vērtīgs un svarīgs. Palēnināt tempu man joprojām ir grūti. Bet mana jaunākā meita – tas ir mans apliecinājums tam, kāpēc man to vajadzētu darīt.

Starp citu, pavisam nesen viņa tomēr man to atgādināja. Brīvdienās mēs kopā vizinājāmies ar riteņiem. Mēs apsēdāmies, lai atpūstos un apēstu saldējumu, kurā viņa sāka saskatīt iedomāto ledus pili…

Pēkšņi viņas sejā parādījās satraukums: „Mammuci, man vajadzētu pasteigties?” Es gandrīz vai sāku raudāt. Laikam jau steidzīgās dzīves rētas nekad pilnībā nezudīs… Tad man vajadzēja izvēlēties: sēdēt un domāt, kā es saviem bērniem sabojāju dzīvi vai arī priecāties, ka varu tagad dzīvot citādāk.

Es izvēlējos otro. „Nesteidzies”, – es mīļi atbildēju. Viņas sejiņā atplauka smaids un viņa priecīgi sāka ēst saldējumu.

Tajā paša mirklī sākās kaut kas neticams: mēs ilgi tērzējām ne par ko, baudījām apbrīnojamās dabas ainavas un dabas skaņas.

Kad meitai atlika apēst pēdējo saldējuma gabaliņu, viņa pēkšņi pienāca pie manis klāt un lepni paziņoja: “Šis gabaliņš ir tev, mamma!” Šajā brīdī es noslēdzu darījumu ar ĪSTO DZĪVI.

Kad ir iespēja…

Plūkt puķes pļavā…

Meklēt gliemežvāciņus jūras malā…

Vērot biz-biz mārītes…

Slinki klaiņot pa ielām.

Es neteikšu „Mums nav tam laika”. Jo tas ir tas pats, ja es teiktu: „Mums nav laika dzīvei”. Apstāties, lai baudītu mazos dzīves priekus – tas ir vienīgais veids, kā dzīvi nodzīvot pareizi.

Ticiet man, jo es mācījos no eksperta, kas prot baudīt dzīvi.

Avots: handsfreemama.com

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Spilgtas bērnības atmiņas paliek kopā ar mums uz visu mūžu. Pirmā sniegpārsliņa, kas iekrita plaukstā, pirmie ziepju burbuļi, Jaungada eglītes smarža – tie ir bezgala vērtīgi mirkļi…Mēs katrs atceramies savus mirkļus, jo tie mums tobrīd bija īpaši.

Šodien daudzi bērnu un mazbērnu vecāki ir tik aizņemti, ka nav laika ar bērniem pat aprunāties, kur nu vēl ķerstīt saules zaķīšus… Uzdāvināsim šos neaizmirstamos, bet tik vienkārši- jaukos mirkļus arī viņiem! Tas ir tik viegli! Pavadi tos kopā ar saviem bērniem un tici man, tos neaizmirsīs ne tikai viņš, bet arī tu pati…

Spēlēties ar saules zaķīšiem.
Vērot kā dīgst sēkliņas.
Ar bērnu kopā šļūkt no sniega kalniņa.
Agrā pavasarī atnest meža koka zariņus un tos ielikt vāzē.
Izgriezt no apelsīna miziņām dažādas formiņas.
Lūkoties zvaigznēs.
Sašvīkāt ar zīmuli zem papīra lapas noliktu naudas monētu vai koka lapiņu.
Ar ūdens strūklu caurumot ledus gabaliņus.
Dedzināt karotē cukuru.
Darināt papīra krelles un virtenes.
Rādīt ēnu teātri.
Mētāt ūdenī plakanos akmentiņus.
Zīmēt kustīgo multenīti.
No segām un krēsliem uzcelt mājiņu.
Pīt vainadziņus.
No citrona sulas un sodas sarīkot vulkāna izvirdumu.
Uzrīkot ūdens kariņu ar ūdeni piepildītām, caurumotām pudelēm.
Klausīties putnu dziedāšanā.
Celt pludmales smilšu pilis.
Kratīt apsnigušos vai salijušos koku zarus.
Lūkoties saules lēktā un rietā.
Vērot mākoņus un izdomāt, kam tie ir līdzīgi.
Pagatavot vējrādi.
Tumsā spīdināt lukturīti.
No pieneņu kātiem veidot astoņkājīšus vai leļļu frizūras.

Pavadīt laiku, makšķerējot.
Sniegā atstāt eņģeļu spārnus.
Barot putnus.
Sameistarot putnu barotavu un novietot pārredzamā vietā.
Sēdēt pie ugunskura un cept uz zariņiem uzvērtus maizes gabaliņus.
Laist gaisā pūķi.
Pavadīt vakaru sveču gaismā.
Pūst tukšā pudelē.
Vienu un to pašu vārdu atkārtot tik ilgi, kamēr tas pārtop citā vārdā.
Meža vidū skaļi izkliegt dažādas skaņas.
Spēlēties ar atbalsi.
Mēģināt ielēkt tieši peļķes viducī.
Zīmēt zīmējumus no uz galda izlijuša piena…
Ūdens glāzē sarīkot vētru.
Putras šķīvī ierakt „dārgumus”.
Sarunāties ar zīmēm.
No kļavu sēklu lidonīšiem veidot deguntiņus.
Pūst un neļaut nokrist zemē putna spalviņai.
Vērot skudru pūzni vai darbā aizņemtu kustonīti.
Košļāt zaķskābeni, zāles stiebriņus, sūkāt sveķus, laizīt bērzu sulas.
Spiest ar formiņām smilšu mīklas cepumus.
Uz zāles stiebriņa vērt meža zemenītes vai citas odziņas.
Skaļi dziedāt kopā ar bērniem.
Veidot sēkliņu krelles.
Abiem kopā salabot iemīļoto rotaļlietu.
Pūst ziepju burbuļus.
Rotāt eglīti.
Pagatavot leļļu mājiņu.
Uzrāpties kokā.
Spokoties.
Kopā sapņot.
Divatā bungot uz galda virsmas kādu ritmisku meldiņu.
Palaist debesīs gaisa balonu.
Lūkoties pasaulē caur krāsainiem stikliņiem.
Zīmēt uz aizsvīduša stikla.
Ielēkt pašu tikko savāktā rudens lapu kaudzē.
Pusdienas sākt ar saldo ēdienu.
Ļaut meitiņai ietērpties savās kleitās, kurpēs.

Vai ir vēl kādas idejas?….

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Kādā interneta vietnes forumā kāda sieviete stāsta: „Tiklīdz mēs ar meitu paliekam vienatnē, atmosfēra uzkarst, sākas savstarpēji pārmetumi, apvainojumi un katru reizi tas viss beidzas ar strīdu. Un mēs visu laiku ar meitu lamājamies!”

Kas notiek? Mātes un meitas, it īpaši bērna pusaudžu vecumā, bieži strīdas. Tā ir pirmā pazīme, ka bērnam ir iestājies pārejas vecums. Viss, kas ir tevī, viņu tracina. Kad tu ar viņu runā, gaisā jūtama spriedze… Tavam bērnam liekas, ka viņu draudzeņu mātes ir labākas, mierīgākas un labsirdīgākas.

Bet, savukārt, viņas sūkstās tieši tāpat un tieši tāpat sūdzas par savam meitām! Ja jūs lamājaties gandrīz katru dienu, ja viss bieži vien beidzas ar asarām, ja regulāri esat dusmīgas un sapūtušās viena uz otru, tas bojā dzīvi pārējiem ģimenes locekļiem un rada viņos vēlēšanos aizbēgt prom un pēc iespējas tālāk.

Tev ir jāzina, ka 12-13 gadīgam bērnam māte kļūst kaitinoša, bet vienalga šim bērnam vēl ir nepieciešama tava mīlestība un rūpes. 14-15 gadu vecumā daudzas meitas mātes pat necieš, jo pašas sāk kļūt par sievietēm. Un, beidzot, 17-18 gadu vecumā meitenes jūtas krietni labāk un tas ir laiks, kad viņas atkal spēj ar mammu atrast kopēju valodu.

Ko darīt?

– Izvairies palikt ar meitu vienatnē, centies sarunāties par neitrālām tēmām vai par tām, kuras interesē meitu. Pieaicini jūsu sarunās savas draudzenes. Lai arī viņas, it kā nejauši, it kā starp citu, dalās savā negatīvajā pieredzē, lai meitene sāktu saprast – kas ir labi un kas ir slikti. Nekādā gadījumā par bērnu nav jāstāsta citiem un nav jāsūkstās par to, ka jūs pastāvīgi strīdaties.

– Proti laikā apstāties. Kad atmosfēra sāk uzkarst, kādam vienam – tev vai bērnam ir jāprot pateikt „stop”. Pēc tam jāšķiras un jānomierinās. Bet pie šīs pašas sarunas (ja tas ir nepieciešams) ir jāatgriežas citreiz. Citādi strīda karstumā varat viens otram pateikt lietas, par kurām vēlāk nožēlosiet.

Ja šie konflikti notiek regulāri un vienmēr, tiklīdz aizskarat kādu tobrīd aktuālu tēmu un, ja tu ar savu meitu vairs nespēj parunāt mierīgi gandrīz nekad, palūdz savus tuviniekus vai draudzeni to izdarīt tavā vietā. Varbūt, viņi tev pat dos kādu padomu, nojaušot kurā brīdī jums abām rodas konflikta situācija.

Atrodiet kaut ko kopīgu – nodarbi, aizraušanos. Aizejiet kaut kur kopā – uz kādu abām interesējošu pasākumu, kino, teātri. Ja jūsu attiecības ir saspringtas, pamēģiniet atrast to, kas jums abām tuvs pie sirds un ieplānojiet tam laiku. Necenties, esot šajos brīžos kopā, visu laiku bērnam kaut ko aizrādīt, norādīt uz viņa trūkumiem. Neizmanto šos retos brīžus pāraudzināšanai. Atceries savu bērnību, biežāk joko.

Un vispār. Pacenties sevi atcerēties viņas vecumā vai mēģini iedomāties sevi viņas vietā. Gan jau noteikti joprojām ir brīži, kad tu arī savos 40-50 gados saņem aizrādījumu vai pamācību no savas mātes (ja vien viņa joprojām ir šai saulē) …un kā tad tu jūties, kad tiek skarta tēma, kas tev nav patīkama?

Bet vienmēr atceries – tu, taču, savu meitu mīli, vai ne? Un tas nozīmē tikai vienu – ka jums abām viss izdosies! Mātes mīlestība, lūgšanas, pacietība un sapratne ir visspēcīgas!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šī publikācija vairāk domāta jaunajām māmiņām, tātad mūsu vedeklām vai meitām un publicēju to droši šeit, jo zinu, ka mūsu buduāra stūrīti apmeklē arī daudz jaunākas sievietes.

Un vēl, domāju, ka no šīs publikācijas kaut ko vērtīgu varēs “pasmelties” arī pašas vecmāmiņas.

-Tu atkal neuzvilki viņam silto cepurīti? Kā tu tā varēji? Tu taču esi māte! Kāpēc viņš tik maz ēd? Laikam tu slikti viņu baro?! – tu jau nojaut, ka šie jautājumi , jeb, drīzāk, aizrādījumi tiek adresēti jaunajai māmiņai. „Jānīt,- tagad jau vecmamma aizrāda mazdēlam,- nedrīkst tik ātri skraidīt: nokritīsi, sasitīsies!”

Liekas, kas gan slikts ir tajā, ka vecmammas burkšķ vai pamāca savus pieaugušos bērnus? „Lien” ar saviem padomiem, uztiepj savas audzināšanas shēmas ar veselu kaudzi „nē”. Vai tad ir tik sarežģīti šīs visas frāzes laist gar ausīm, atmest visam ar roku, bet vecmāmiņai vienkārši uzsmaidīt?

Sarežģīti! Ļoti sarežģīti! Ar „iekšām” vien jūtot, ka šīs vecmammu metodes „nedarbojas”, jaunās mammas cenšas savus bērnus audzināt savādāk, bieži vien un galu galā, vienalga pieļaujot kļūdas. Bet sliktākais ir tas, ka sākas „kluss” vai „skaļš” karš, kurā upuri, protams, kļūst mazie…

Kā izvairīties no šīm „kara darbībām”? Kā konfliktu pārvērst par nenovērtējamās vecāku pieredzes avotu? Kā bērnus iemācīt un jaunajiem vecākiem pašiem iemācīties no vecākās paaudzes ņemt tikai to labāko?

Kam tas viss vajadzīgs?

Karš, kā redzams no pasaules vēstures, nepieciešams abām pusēm. Ja tas tā nebūtu, tad viena no pusēm sen jau būtu atradusi metodi, kā šo situāciju atrisināt. Katrs kaut ko iegūst.

– Vecmāmiņa pierāda savu taisnību, bet jaunie vecāki – savu. Vecmāmiņa burkšķ: „Es neesmu viņiem vajadzīga!”, un siltie žēluma viļņi plūst viņas virzienā, tā skalojot viņas dvēseles rētas.

– Vecmāmiņa cenšas pierādīt, ka viņas pasaule stāv tikpat spēcīgi , kā agrāk – citādāk, kamdēļ tad viņa ir dzīvojusi visus šos gadus, vai tad dzīve nodzīvota veltīgi? Citiem vārdiem sakot, viņa cīnās par savas dzīves jēgu.

– Bet jaunie? Viņi lepojas ar nākotnes jēgu, par vēl nepaveiktiem varoņdarbiem, neuzceltām, bet tikpat lielām pilīm…no smiltīm.

Kamdēļ?

Pavēro, cik šādā situācijā daudz „melīgi-pozitīvas” emocijas izjūt katra puse? Katra ar putām uz lūpām pierāda savu taisnību. Kamdēļ? Atbilde ir banāla: TIK ļoti gribas, lai taisnība pieder tev… Tik ļoti gribas, lai tevi vērtē, ar tevi lepojas, lai tev pateicas par darbu, tik ļoti gribas uzmanību. Jo viss šādās attiecībās, it kā, tiek darīts labu vēlot…

Nav svarīgi, ko savā starpā nespēja sadalīt mamma un meita, vedekla un vīramāte, znots ar sievastēvu. Svarīgi, kas šai karā cieš un kā to pārtraukt.

Kas cieš?

Protams, vienmēr bērns. Viņam, tik maziņam, nav skaidrs, kāpēc kārtējo reizi mamma tik dusmīgi skatās uz vecmāmiņu. Bet vecmāmiņa, savukārt, piepūtusies, apvainojas vai metas cīņā. Bērns pārņem mātes manieres, kopē vecmāmiņu, lai pieaugušam esot „veiksmīgi” nodublētu uzsūktās uzvedības shēmas. Bet var būt vēl sliktāk: ilgi ar psihologu palīdzību pēc tam mēģināt atbrīvoties no valodas raustīšanās, kurluma, nepārliecinātības un tām rakstura īpašībām, kas bagātīgi tika iepotētas un ieaudzinātas „sīko” ģimenes nebūšanu rezultātā.

Vai tiešām jums nepieciešama šī taisnības sajūta? Varbūt kaut kas cits? Piemēram, miers mājā? Gandarījums par kopā pavadīto laiku, svētkiem? Bezkonflikta attiecības ar vecākiem? Tad pameklēsim izeju.

Ir tikai divi notikumu attīstības varianti

Pirmais: jūs darāt visu, lai no vecmammām aizbrauktu prom. Aizbraucat uz citu pilsētu, nomali, citu valsti, citu planētu. Vienkārši bēgat. Tas nav ne labi un ne slikti. Tā ir vienkārši jūsu izvēle. Plusi: vecmammas tālu, var dzīvot, nepievēršot uzmanību viņu dzīves vērtību sistēmai, ar kurām viņas allaž „piestampāja” jūsu bērnu. Mīnusi: bērnam vairs nav vecmāmiņu vai arī to ir maz, kas, piekritīsiet, nemaz nav tik pareizi…

Otrais: jūs paliekat un cenšaties uzlabot attiecības, lai visiem būtu labi. Respektīvi, turpinat dzīvot vienā dzīvoklī vai mājā. Vai arī nodalieties, aizbraucot dzīvot netālu, bieži redzaties un tas abām pusēm rada gandarījumu. Tiekoties, ap kaklu viens otram nemetaties, toties esat spējīgi vērtēt pozitīvās, mierīgās līdzās pastāvēšanas plusus.

Kam ir vajadzīgs miers un jaukās attiecības?

Vīramātei, vīratēvam, vīram, sievastēvam, sievasmātei? Vai tomēr jums pašiem? Atkarībā no atbildes arī rīkosimies.

Jums šis miers NAV vajadzīgs? No tā arī izriet banāls, bet loģisks secinājums: lai tuvinieki cenšas jums un jūsu bērnam izdabāt , lai lien laukā no „ādas”, lai patiktu. Bet jūs šīs kara attiecības apmierina. Dīvaini, protams…

Miers vajadzīgs JUMS. Šai vietā kļūst vēl interesantāk. Jo gaidīt lojalitāti un sapratni no „ienaidnieka” puses, vismaz, sākumā ir diezgan muļķīgi. Jūs domājat, ka viņi mainīsies? Palūkosies uz situāciju un uz jūsu bērnu ar „jūsu acīm”? Tas nav iespējams! Gandrīz nav iespējams.

Tātad mainīsim ko? Pareizi – sevi!

Ideālas attiecības

Pamēģināsim radīt ideālu attiecību modeli ar saviem vecākiem – mūsu bērnu vecmāmiņām, vectētiņiem, tantēm un onkuļiem.

Iedomājieties jaunu ģimeni, kuras ikdienas dzīvē vīramāte vai tava māte „nelien”. Piedāvājot savu palīdzību savai vedeklai vai bērnam un mazbērniem, viņa nepieprasa pateicību un neliek saprast, ka jābučo viņai ceļgalus, bet ir priecīga par vienkāršu, bet no sirds teiktu, patiesu „paldies”. Viņa sniedz padomus tad, kad to lūdz, bet neuzspiež tos, pārmetot par neuzmanību pret viņas vecumu un sirmajiem matiem.

Viņa nezvana saviem radiem un draugiem, lai pastāstītu cik slikta ir viņas mazbērniem māte. Viņa spēj pateikt savai vedeklai par to, kas viņu neapmierina mierīgā, bet ne žēlīgi-kaucošā formā. Kad viņai atbild nolieguma formā, viņa nelauza rokas un nesāk pārmest, bet mierīgi piekrīt. Savas bailes par kaut ko vai nojautas viņa patur pie sevis, bet neizklāsta ne vedeklai, ne dēlam, ne mazbērniem.

Ideāla gan, vai ne? Tagad parunāsim par ideālu vedeklu vai meitu.

Uz ko būtu jābūt gatavai ideālai mazbērnu mātei:

– būt gatavai uzklausīt bērnu vecmāmiņas padomus un piekrist, ka tajos ir arī kāds gudrības „grauds”;

– būt gatavai nerunāt par viņas neveiksmēm un trūkumiem un par viņas dēla neveiksmēm un trūkumiem;

– būt spējīgai patiesi teikt paldies par palīdzību, kuru viņa sniedz bērniem, ja šī palīdzība patiešām ir nepieciešama, nevis ir vecmammas izdomāta.

– būt gatavai cik vien var biežāk uzlielīt viņas darbus un darbības, ja vien viņa to ir pelnījusi.

Kas traucē to darīt?

Vispār jau nekas. Kaut arī tavs vedeklas vai meitas lepnums un „visgudrība” būs cietuši gan. Jums nāksies nevis vienkārši svaidīties ar vārdiskām teorijām, bet gan uzklausīt un daudzviet piekrist, pierādot savu pareizību ar darbiem un rezultātiem.

Tu vari jautāt: kāds sakars te ar bērniem? Un ko darīt, ja vecmāmiņa iejaucas bērnu audzināšanā? Tieši to arī darīt:

1) Apvilkt riņķi, kura robežu tu neesi gatava pārkāpt, jo tādejādi tu kaitēsi gan sev, gan bērniem.

2) Un likt to saprast vecmāmiņai.

Pie tam, cienīt viņas darbu, vēlmi palīdzēt, rūpes, kuras viņa sniedz un atcerēties par to cik vien var biežāk.

Dažreiz būs svarīgi mazāk runāt. Protams, var un vajag runāt par jebkurām tēmām, tomēr, izvairoties no „asajām tēmām”. Katra vedekla vai meita vai dēls zina „ahileja papēža” atrašanās vietu savu vecāku dvēselēs.

Veca cilvēka pasaules skatījumu mainīt ir grūti, praktiski nav iespējams. Un vai tas ir vajadzīgs? Jūs zaudēsiet daudz laika, spēkus tam, kas jums nemaz nav vajadzīgs. Lai katrs dzīvo ar saviem dzīves skatījumiem. Galvenais, lai netraucētu tie viens otram.

Tamdēļ pastāv „saudzējošās robežas”. Lai tās konkrēti novilktu, iedomājies savā priekšā nevis vecmammu-vīramāti, bet dzīvu cilvēku. Ko viņa no jums vēlas, no mazbērniem, no dzīves? No kā baidās?

Tas arī būs tas īstais tēls, nevis maska, kas speciāli uzvilkta, lai pildītu galveno lomu vīramātes-vedeklas attiecībās.

Izturaties pret saviem vecākiem iecietīgi! Viņi vēl jums tikai labu, lai gan, šad tad to „pasniedz” pārprotamā veidā…

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Agri vai vēlu lielākā daļa no mums kļūst par vecākiem, vecmammām, sievasmātēm utt.

Agri vai vēlu mēs nonākam situācijās, kad ir jāsniedz padomi un jādalās savā dzīves pieredzē.

Jeb, tomēr, nedalīties?…

Kļūstot jau daudz maz par pieaugušiem cilvēkiem (bet šāds moments pienāk, kad mums ir kādi 40…), arī mēs sākam apzināties visu, jau gadu simtiem apspriesto, nesaprašanos rūgtumu, kas rodas starp bērniem un vecākiem. Un tikai tad mums kā Ņūtona ābols uz galvas uzkrīt apziņa, ko darījām un kādi mēs paši bijām jauniešu gados. Pienāk kārtējā dzīves vērtību analīze. Šādā brīdī rodas jautājums: „Vai dzīves pieredzē vispār ir jādalās? Un, ja dalīties, tad kādā formā, veidā?”

Šodien noklusēsim par tiem momentiem, kad mūs uzvar vēlēšanās sniegt „megasvarīgu” padomu.  Nerunāsim arī par tāda brīža jautājuma morālo pusi, bet gan parunāsim par globālām lietām.

Kā savu pieredzi nodot jaunajai paaudzei?

Kā to izdarīt tā, lai nebūtu neērti? Kā to izdarīt smalki? Un, pats galvenais, kā to izdarīt tā, lai padomi kristu auglīgā augsnē? Nav svarīgi kāds ir tavs viedoklis un cik labi saproti cilvēku psihiloģiju, atceries tikai dažas lietas. Tās tev palīdzēs neatstumt no sevis dēlu, meitu vai vedeklu un palīdzēs iegūt harmoniju pašai ar sevi:

1. Izvairies no moralizēšanas un diktatoriskā toņa. Jā-jā, mēs to esam dzirdējušas jau simtām reižu. Bet atkārtosim: nevienam normālam cilvēkam nepatīk , ja viņu pamāca pret viņa gribu. Nevienam gudram skolotājam nav pamācoša un iedomīga toņa. Pat, ja skolniekam ir mazākas zināšanas. Šāda uzvedība tikai atgrūž cilvēkus. Tu, taču, nevēlies būt savu bērnu atstumta? Tad attiecīgi arī uzvedies.

2. Izvairies no apvainojumiem un apsūdzībām. Nekad nekādā gadījumā nevaino tos, kurus vēlies pamācīt. Tas nenozīmē, ka tev viņiem nekas nebūtu jārekomendē. Tas nozīmē tikai to, ka tev savus bērnus vai skolniekus nav jānosoda par maksātnespēju, par stulbumu vai matkārību. Tas tikai atgrūž un liek par tevi domāt slikti. Savas domas izteiksi pēc tam.

3. Izvairies būt „augstāk” par saviem bērniem. Nepresē ar savu pieredzi, autoritāti vai jeb ko citu. Nekam nav jāliecina par to, ka tu sevi uzskati par kaut kādā lietā labāku, nekā tavs bērns. To viegli secināt vērojot mūsu skatienu, uzvedību vai sarunas manieri. Nepadodies šim kārdinājumam! Biežāk atceries, ka augstprātība un lepnums ir liels grēks.

4. Izvairies no salīdzināšanas. Izriet no iepriekšējā punkta. Nekad sevi nesalīdzini ar saviem bērniem. Neapgalvo, ka ir kaut kas, kur tu esi labāka. Ļauj viņiem pašiem veikt secinājumus. Un tici – ja tu visu darīsi pareizi, tavi bērni paši novērtēs tavu gudrību un pārākumu.

5. Izvairies no vispārinājumiem un apsūdzībām. Tas attiecas uz visām mūsu dzīves sfērām. Nekad neizdari pāragrus secinājumus un „nespied uz slimas varžacs”. Neizmanto frāzes: „Tu esi neveiksminieks”, „Tev nekad nekas nesanāk”, „Tu visu dari ne tā”… Neviens vispārinājums nav taisnība. Tāpat kā šis. Nekad nepārmet kopsummā. Rāj tikai par konkrētu pārkāpumu.

6. Neatgādini to, ko nedrīkst „rušināt”. Kā tev liekas, ko tavs dēls lai saka, ja tu viņam pārmet: „Es tev dupsi mazgāju un autiņus mainīju!” Nu neko, izņemot: „Es tev to neprasīju!” Un visa saruna turpināsies tādā pašā garā. Izvairies no šablonismiem un standartiem. Tu, taču, nezini kāda būs atbilde. Jā, taviem bērniem ir jābūt tev pateicīgiem, ka tu viņus dzemdēji un audzināji. Bet tas nevar būt par iemeslu vai attaisnojumu tam, ka tu katru dienu to viņiem vari atgādināt. Neiedzīvojies „Ja pati sevi nepalielīsi, kas tad” tēlā. Tas neliks taviem bērniem tevi cienīt vairāk. Esi saprātīga un mērena. Nerušini to, ko nevar vairs mainīt.

7. Izvairies no kategorisma un uzskatu šaurības. Nesašaurini telpu un nedeklarē sevi par vienīgo, kas zina patiesību. Tas neved ne pie kā laba. Pieļauj arī citu viedokļu eksistenci. Atceries, ka ne vienmēr citāda domāšana ir tas pats, kas kļūdaina domāšana.

Lūdzu, saproti, ka šie ir tikai atgādinājumi vecākiem, kas aizmirsuši to, ka arī viņiem kādreiz bija 17. Šī raksta mērķis nav sadalīt bērnus un vecākus divās karojošās frontēs.

Vienkārši, tiek dots mājiens, ka kompromiss pastāv. Bet tas nozīmē, ka nepieciešami abu (ABU!) pušu pretsoļi.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

„Tu mani nevēlies saprast!” – cik bieži šo frāzi viena no otras dzird gan mātes, gan meitas. Bet pavisam nesen, taču, šī jaukā meitenīte tev teica: „Mammuk, tu esi pati labākā!”

Kas tad ir noticis? Kāpēc dzīves laikā mainās attiecības starp mātēm un meitām? Pie tam, ne vienmēr uz labo pusi…

Kā abām pasargāties no šīm attiecību problēmām un kā  abām nokļūt uz pareizā – divu draudzeņu ceļa, uz kura esot, viena otrai uzticas un uztic arī savus noslēpumus?

Psihologi apgalvo, ka visas dzīves negatīvās situācijas noteikti atstās savas pēdas uz mūsu pieauguša  cilvēka dzīvi. Un patiesi….mēs pašas neievērojam, kā augot, kļūstot vecākas kļūstam ļoti līdzīgas mūsu mātēm. Un darām tās pašas kļūdas attiecībās ar mūsu meitām.  Kāpēc tad rodas šīs mātes un meitas attiecību problēmas? Lai cik banāli tas skan – saknes atkal esot jāmeklē bērnībā.

Mātes un meitas problēma Nr.1

Cik bieži māte tev ir teikusi:  „Kas tu par meiteni! Tu, taču, uzvedies kā puika! No kurienes tu tāda radusies?” Liekas – nu un tad? Kleitu saplēsu un ceļgalus nobrāzu? Bet tieši šai brīdī meitēna smadzenēs iezogas un uz ilgiem laikiem „nosēžas” doma – es neesmu tāda kā mamma, neesmu tik sievišķīga, neesmu tik maiga…Bet ar gadiem šīs domas un bailes pārvēršas fobijā. Lai gan tev nemaz to negribās, bet tu  visiem spēkiem centies būt „balta un pūkaina”, jo bet mamma taču teica…

Kā rīkoties? Jums abām ir jāsaprot, ka „zefīrmeitenīšu” ēra ir beigusies! Mūsdienās sievietes ir pilnīgi dažādas un tieši tas ir brīnišķīgi! Šodien viņa ir eņģelis, bet rīt jau resgalis brunčos. Sievietes, taču, ir tik nepastāvīgas un tas ir tas interesantākais…Tikai neesiet „mākslīgas”, neesiet cietsirdīgas,  neesiet brutālas, palieciet SIEVIETES – ar savu rozīnīti…

Mātes un meitas problēma Nr.2

Vēlot tev visu to labāko, māte, bieži vien neapzināti (bet dažreiz arī apzināti un speciāli) rada jūsu attiecībās vienu, ne reti sastopamu, problēmu. Viņa vēlas, lai tu kļūtu viņas kopija, cenšas caur  tevi, savu meitu,  realizēt visus nepiepildītos savas jaunības sapņus un vēlmes! Mūzikas skola, dejas, vingrošana – un daudz ko citu! Un viss tikai tāpēc, ka mammai bērnībā tā visa nebija… Bet tev tas nekādu gandarījumu nenes…

Ko darīt? Ir jāsaprot, ka meita nevar būt mātes klons! Tāpat kā tu, arī meita ir individualitāte! Viņai ir jābūt pašai par sevi un jādzīvo būs sava dzīve! Tāpēc ļauj viņai savā dzīvē realizēt savus sapņus un savas vēlmes, pat, ja tā būs boksa sekcija. Ja viņai tas patīk.

Bet tagad par tevi – tev pašai, taču ir tikai 40-50 gadi, vai ne? Tātad īstais laiks pievērsties savai dzīvei un sapņiem, kas netika realizēti, kad audzināji meitu. Protams, tu nekļūsi vairs par baletdejotāju, bet es neticu, ka tev dzīves laikā nav bijuši arī citi sapņi! Atceries tos un padomā vai nav pienācis laiks arī tiem? Bet realizēt, šoreiz, tos vajadzēs pašai, ne vairs meitas „aizsegā” …

Mātes un meitas problēma Nr.3

Savai mammai tu vienmēr esi bijusi pati labākā un pati skaistākā, bet, nez kāpēc, ne reizi vien tu no viņas esi dzirdējusi aizvainojošus vārdus: „ Kāda tu esi tieva!”, „Tev vienmēr nekas nav nolikts vietā!” , „Kādas tev līkas kājas!” Un iespējams arī šo, pašu „labāko” frāzi: „Kam tu tāda būsi vajadzīga!”  Un  tavā galvā uzreiz rodas domas – neviens normāls vīrietis nebūs ar mieru pat iekāpt autobusā, kurā tu sēdi, nemaz nerunājot par to, ka kāds tevi vēlētos bildināt…

Kā rīkoties? Ja tu esi māte – atjēdzies! Pārdomā visu, ko esi  paspējusi „sarunāt” un sāc labot visu ko esi „sastrādājusi”. Palīdzi meitai darboties ar savu iekšējo „es”. Viņai jāiemācās mīlēt sevi neskatoties uz to, ko apkārtējie runā. Palīdzi viņai celt savu pašvērtējumu.

Tavai meitai, savukārt, ir jāatceras: visi, absolūti visi cilvēki ir individuāli un dažādi, nav pasaulē pilnīgu skaistuma etalonu un nav pilnīgu kropļu. Katrā, katrā cilvēkā ir iezīmes, kamdēļ viņš atšķiras no pārējiem. Ir jāprot šīs atšķirības „pasniegt” vajadzīgajā, tev izdevīgajā gaismā. Tev, kā mātei, ir jāpalīdz šajā procesā.

Mātes un meitas problēma Nr.4

Jūs visu laiku „graužaties” savā starpā, māte tevi kritizē par nepareizu kleitas, smaržu, darba utt. izvēli. Mammai nepatīk tavi draugi, tavs kaķis un (nedod Dievs!) tavs vīrs. Pie tam, to visu viņa neizsaka tiešā teksta, bet it kā „pavisam nejauši”. Bet ar visu savu būtību un sejas izteiksmi rāda, ka viņai tas viss nepatīk.

Ko darīt? Ja esi meita, parunā ar māti kā līdzīgs ar līdzīgu – par viņas jūtām, jūsu attiecībām, dzīves uzskatiem. Nebaidies pateikt, kas tev nepatīk un liec saprast, ka tava dzīve ir TAVA dzīve. Piedāvā mammai atrast kopīgu izeju no  šīs situācijas. Pamēģiniet izdarīt kaut ko kopīgi – pastaigāt pa veikaliem, aiziet uz skaistumkopšanas salonu. Izdzirdot no mammas kādu problēmu, dod viņai neuzspiestā formā padomu. Centies saprast arī mammu. Netiekot galā ar situāciju viņa neapzināti kritizē savu meitu, kurai, patiesībā, vēl tikai to labāko!

Mātes un meitas problēma Nr.5

Tava mamma burtiski dzīvo tavu dzīvi. Viņai visu par tevi jāzina. Pastāvīgi tevi žēlo, jūt līdzi un raud jebkurā brīdī, kad tavs izskats liecina par sliktu noskaņojumu. Un kad tu sāc uz viņu dusmoties – viņa sāk raudāt un pārdzīvot vēl vairāk!

Ko darīt? Tev ir jāsaprot – tava mamma visvairāk pasaulē baidās savai meitai būt nenoderīga! Meitai, kurai bērnībā viņa bija viss! Bet te, pēkšņi, izrādās, ka tu tiec galā bez viņas… Mātei tas ir liels trieciens! Parunā ar viņu un parunā arī par to – cik labi, ka viņa ir, cik labi, ka viņa ir blakus un ka uz viņu vienmēr vari paļauties!

Bet,ja šīm visām pūlēm nav rezultātu, ja jums abām nekādi nesanāk atrast kopīgu valodu, pieņem mammu tādu kāda viņa ir, kaut vai tāpēc, ka viņa ir tava mamma – sieviete, kura tevi dzemdēja, audzināja un tādu kāda tu esi!

Un vēl, atceries, ka arī tu kādreiz būsi māte un nav jau vēl zināms kā ies tev… Audzinot meitu, atskaties atpakaļ, uz savu bērnību un centies neatkārtot  tās situācijas un tos vārdus, kas tevī radīja dusmas. Kļūsti savai meitai draudzene!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Visi bērni ir jauki. Tikai jautājums: no kurienes rodas nesmukās, sevī nepārliecinātās, kompleksu pārņemtās  sievietes?

Vai esi ievērojusi, ka domām par savu pievilcību nav nekā kopēja ar reālajiem dotumiem?  “Skaista” – “ neskaista” – tas ir tikai un vienīgi personīgais, subjektīvais spriedums.  Ievērojot meitas skaistumu, padomju laikā mātes baidījās, ka tas viņai var “salauzt” dzīvi, sabojāt raksturu un baidoties, ka meita var kļūt lepna, audzināja sevī nepārliecinātu sievieti, ar pārlieku kritisku attieksmi pret savu ārieni un sevi kopumā.

Mūsu 40-gadnieču meitas arī jau ir lielas un kā nu ir sanācis tā ir…, tad mēs jau kā esošās vai nākamās vecmāmiņas padomāsim un parunāsim par šo tēmu ar mūsu meitām, kurām meitas vēl tikai  dzims vai ir vēl pavisam maziņas. Neļausim kļūdām atkārtoties. Ja šī tēma ir skārusi personīgi tevi, rekomendēju saprast savu mammu, viņas centienus un piedot viņai. Un sāc pāraudzināt savu,  iekšējo apbižoto “bērnu”, varbūt pat izmantojot šī raksta ieteikumus.

Un tā, pirmais – skaistums un pievilcība noderēs tavas meitas dzīvē noteikti! (Par iespējamām problēmām šai sakarā parunāsim vēlāk).

Tātad, ir jāsāk par to rūpēties jau no agras bērnības. Autiņbiksītes, krekliņi, spēlītes, bērnistaba – tam visam jābūt pārdomātam jau bērniņu gaidot.  Bet ir tā, ka, diemžēl, vēlāk estētiskais kritērijs aizvirzās otrajā plānā…

Pastaigājoties ārā meitenīte tiek sapucēta, bet mājās tiek izvilkti vecie rāpulīši, iespējams draudzeņu atdotie… Tieši tā mēs ieliekam šai mazajā sievietē  estētiskās izpratnes pamatu. Mazuļi it kā neko vēl nesaprot, bet zemapziņā tiek pieņemta ziņa: “pasaule ir  skaista” vai “Pasaule ir izplūdusi un haotiska…”.

Ir pat vesela zinātne par krāsu terapiju, kur tiek runāts par to, kā ar krāsām dziedēt traumas, iespējams pat tās, kas gūtas bērnībā ne aiz ļauna nolūka, bet pietiekoši nenovērtējot estētikas svarīgumu.

Runāt par skaistumu ar mājas rūpēm un pienākumiem nomocītai mammai ir visai grūti un jebkura pateiks, ka viņa nespēj ar visu tikt galā. Bet lai vai kā mamma nebūtu aizņemta, pabarot bērnu un izmazgāt drēbītes viņa vienmēr atradīs laiku.  Tāpēc ir jāpieņem lēmums, novērtēt šo tēmu par skaistumu visai nākamajai dzīvei.  Ja tu to izdarīsi, tad tavā dzīvē parādīsies iespēja, brīvi brīži tam, lai  parūpētos par skaistumu un vēlāk meitas laimīgais  liktenis būs tev kā balva. Bet tagad atgriezīsimies atpakaļ, te un tagad.

Kas ir nākamai ko darīsim? Pievērs uzmanību savai reakcijai brīžos, kad tu vēro savas meitiņas seju. Enerģētiski katrs skatiens nes sevī līdzi pavisam sīku, nelielu enerģijas daļiņu un tu it kā liec kopā, „lipini seju un figūru” (šī iemesla dēļ senos laikos bērniem uzvilka tādus kā „aizsargus no svešas acs”).

Palūkojies uz savu mammu, vīra māti, piefiksē auguma īpatnības, kas tiek nodotas no paaudzes uz paaudzi. Skaisto – atsevišķi. Par to priecāsimies. Neharmonisko – atsevišķi. Pie tā strādāsim, lai uzlabotu.

Ja bērnistabā ir spogulis, tad šad tad pienāc pie tā ar mazuli rokās. Priecājieties par atspulgu tajā, bet pēc tam pavēro savas acis – tās ir pilnas ar laimi un lepnumu! Arī tu pati šajos mirkļos esi skaistule! Ieraugi arī savu skaistumu un priecājieties par jums abām. Ja bērna istabā ir spogulis, ierāmē to skaistā rāmī.

Ja jūsu ģimenes sievietēm kājas nav bijušas tās, ar kurām lepoties, sāc “strādāt” pie tā tūlīt pat. Ģērbjot meitenītei rāpulīšus, paglāsti kājiņas, paslavē tās un mazulītei pasaki: “ Paskatīsimies spogulī, kādas Anniņai ir  skaistas kājiņas, kā tās ātri skrien! Pastiep, Anniņ, pirkstiņus!”

Mīlestība ir visspēcīgākā enerģija pasaulē! Ar to tu spēsi noformēt jebkuru tēlu. Pat, ja kājas nesākas no padusēm,  meitenītei tas dzīves laikā neradīs rūgtumu sirdī, jo tu viņā būsi nostiprinājusi šo pozitīvo attieksmi pret savām kājām, savu augumu un tēlu kopumā jau bērnībā.

Ir svarīgi meitu iemācīt redzēt un vērtēt ne tikai savu, bet arī citu cilvēku skaistumu. Ja tu nopirki sev jaunu blūzīti, parādies tajā meitai. Nedomā, ka viņa vēl maza un neko nesaprot. Viņa redz tavu prieku un viņas zemapziņa atceras šīs harmoniskās izjūtas.

Ja esat pastaigā un satiekat kādu pazīstamu draudzeni ar savu mazo meitenīti, pasaki savējai: „ Anniņ, sasveicinies ar Lienīti! Paskat kāda viņa šodien skaista!” Tā ir lepnuma profilakse. Tava meita šai pasaulē nebūs vienīgā skaistule un tas viņai jāsaprot jau no mazotnes, lai viņai nekad nerastos vēlme būt lepnīgai un, lai viņa spētu redzēt un vērtēt skaistumu arī citos un  visās tā izpausmēs.

Kad meitiņa nedaudz paaugsies, sāc viņā veidot gaumi attiecībā uz stilu, audumiem. Pievērs viņas uzmanību uz to cik svarīgi izvēlēties to vai citu apģērbu konkrētā dienā, konkrētam gadījumam. Māci viņu skatīties ne tikai uz atsevišķiem elementiem, bet redzēt tēlu kopumā – kuras kurpītes un matu sprādzītes piestāv kleitiņai…

Tas ir tik aizraujoši un patīkami, ja tev aug meitene – nākamā sieviete un sieva un ļoti lielā mērā no tevis ir atkarīgs cik laimīga un skaista (atceries? – pat, ja kājas neaug no padusēm) viņa būs!

Uz tikšanos tepatās,

Aija