Kāds vīrs ar sievu bija kopā nodzīvojuši veselus 30 gadus. Arī kāzu jubilejas rītā, kā parasti, sieva uzcepa baltmaizes klaipu – viņa to cepa katru rītu, tā bija viņu visu šo gadu tradīcija.

Arī šajā rītā kā parasti, sēžot pie brokastu galda, viņa to pārgriež uz pusēm, uzsmērē sviestu, sniedz vīram augšējo daļu, bet pusceļā viņas roka apstājas…

Viņa padomāja: „Mūsu 30 gadu jubilejas dienā es beidzot pati gribētu apēst šo brūno klaipa daļu, es par to esmu sapņojusi visus šos 30 gadus! Galu galā…es biju laba sieva, izaudzināju brīnišķīgus dēlus, vadīju saimniecību, tik daudz spēku un veselības esmu ziedojusi mūsu ģimenei…”

Pieņēmusi šo lēmumu, sieva ar drebošu roku vīram sniedz apakšējo klaipa daļu…tas taču ir 30 gadu ilgās tradīcijas pārkāpums!

Bet vīrs, pieņēmis klaipa daļu, iesaucas: „"Kādu nenovērtējamu dāvanu, mīļā, tu man šodien sniedz! 30 gadus es nebiju ēdis savu iecienītāko, apakšējo klaipiņa daļu, jo domāju, ka tā likumīgi pieder tev! "