Pateicība – mūsu veiksmes un labsajūtas atslēga

sievietes_lugsana„Pateicība atklāj dzīves pilnību. Tā pārvērš to, kas mums pieder, par pietiekamu un par vēl ko vairāk. Tā pārvērš noliegumu piekrišanā, haosu kārtībā, apjukumu skaidrībā. Tā var pārvērst maltīti dzīrēs, ēku par mājām, svešinieku par draugu. Pateicība piešķir jēgu mūsu pagātnei, sniedz mieru šodienā un rada priekšstatu par rītdienu.” (Melodija Bītija)

Vai esi kādreiz aizdomājusies, ko tavā dzīvē nozīmē ikdienišķās, it kā tik pašsaprotamās lietas? Kāds tam visam sakars ar pateicību? Un vai bieži tu saki kādam „paldies”, ja ne klātienē, tad varbūt vismaz domās? Un kā ir ar sevi pašu – vai neaizmirsti sevi paslavēt un pateikties sev un Visumam par savu veikumu?

Pateicība ir labākais veids kā radīt pozitīvas enerģijas plūsmu savā dzīvē, tā nomierina mūsu prātus un liek justies mums laimīgākām un bagātākām. Sens garīgs likums skan tā: jo vairāk tev pieder un jo vairāk tu par to pateicies, jo vairāk tev tiks dots. Tas ir visiem sen zināmais pievilkšanās likums. Taču tik grūti ir būt pateicīgam, ja pastāv kaut kā nepietiekamības sajūta.

Daudzām no mums šķiet, ka laimīgas mēs būsim tad, ja mums būs daudz naudas. Par naudu mēs varēsim pirkt skaistas lietas, apceļot pasauli, nodarboties ar to, ko vēlamies. Un šī vēlme, iegūt kāroto, saņem mūs gūstā – sākas riņķa dancis. Lai nopelnītu vairāk, jāstrādā vairāk, jāiegūst augstāki amati, jākļūst gandrīz ideālām, mazāk laika paliek ģimenei – nogurums, neapmierinātība, bieži vien skaudība, aizvainojums – dzīve izvēršas par nemitīgu cīņu. Mēs vairs nespējam atšķirt vēlmes no vajadzībām. Cenšamies iegūt vēl un vēl.

Patiesībā viss ir pavisam citādi. Viss sākas tevī pašā. Sevis iepazīšana un iemīlēšana ir vienīgais ceļš uz harmonisku un laimīgu dzīvi. Un pats pirmais solis ceļojumā uz sevi ir – iemācīties būt pateicīgai par visu, kas tev ir dots jau šodien. Jau šodapskaviensien tu esi bagāta – apzinies to. Ja tev šķiet, ka tava dzīve ir nabadzīga, neveiksmīga, ka tev tiek mazāk dots, kā tev pienāktos – sāc savu dienu ar pateicību.

Citādi tava sirds kļūst rūgta un šaura, tavas negatīvās domas un sajūtas atņems tev spēku. Mēs visas zinām, ka, lai arī kam mēs veltīsim savu laiku un enerģiju – labajam vai sliktajam, tas agri vai vēlu parādīsies mūsu dzīvē. No sirds nākusi pateicība – tas ir spēks, kas palīdz attīrīt prātu no dusmām, žēlošanās, aizvainojumiem un citām negatīvām sajūtām.

Tātad – jo mēs vairāk koncentrējamies uz pozitīvām domām, sākam novērtēt visu, kas mums pieder jau šodien, šeit un tagad, jo mēs atveram gaismas ceļu savai rītdienai. Tumšie mākoņi pamazām sāk izklīst un atnāk saule, lai sasildītu manu un tavu visdziļāko būtību, lai atvērtu mūsu dvēseļu acis un mēs ieraudzītu savu patieso būtību un pasauli apkārt it visā tās krāšņumā. Un, vai tas nav lieliski, ka varam iemācīties būt pateicīgas no visas sirds un tādējādi atņemt iespēju mūsu dzīvēs būt šaubām, bailēm un visam tam, ko negribam savā dzīvē redzēt?

Par ko pateikties?

Gan manā, gan tavā dzīvē ik minūte ir pateicības vērta. Ik stunda un ik diena atnes un iemāca ko jaunu. Soli pa solītim jāmācās pamanīt šīs vērtības. Tev ir sapņi, kas jau šodien ir piepildījušies -esi pateicīga! Tu esi vesela – pateicies par to! Tev ir divas rokas un kājas,vari apskaut un samīļot savus bērnus, vīru, vecākus, tev krūtīs pukst silta sirds, kas var dāvāt apkārtējiem bezgala daudz mīlestības, kas prot dāvāt šo mīlestību arī tev pašai – saki paldies dievišķajam spēkam. Tev ir ēdiens uz galda un jumts virs galvas – pateicies par to. Par visu, ko tu saņem savā dzīvē, saki paldies.

lugumsVai tu esi svētīta ar draugiem, ar darbu, vai māki kādu amatu, proti rakstīt un lasīt? Bet varbūt tavā dārzā ir uzplaukusi ilgi gaidītā roze un kaimiņiene tevi uzaicinājusi uz smaržīgu tējas tasi… Tu varbūt domā – nu un tad, tā taču ir ikdiena. Un, ja nu kādu brīdi, tas viss tev tiktu atņemts? …Padomā par to.

Bet, paldies Dievam, šorīt mēs atkal esam svētītas ar vēl vienu dzīves dienu – vai tā vien nav bagātība? Un vai šī bagātība nav piederējusi tev un man jau sen, tik neesam to pamanījušas? Vai tas viss nav licies tik pašsaprotami? Jā, taču nu ir pienācis laiks ieraudzīt un iemīļot šīs ikdienišķās lietas, kas mums ir blakus, atzīt to labo, kas jau mums katrai ir dzīvē tagad. Un pateikties – katru dienu! Šī pateicības sēkliņa ir dziļi katrā pašā un tā var izaugt par skaistu, ziedošu pļavu, kas ar savu smaržu reibinās tevi, mani un apkārtējos. Jo, kad mēs kļūstam ziedošas un dzīvas, tad arī pasaule zied ar mums kopā. Un lai cik dīvaini tas neliktos, palīdz piepildīt mūsu sapņus!

Kā iemācīties sadzirdēt sevi un būt pateicīgai?

Es ticu, ka starp mums ir daudz arī tādu sieviešu, kuras jau ir atklājušas pašas savas patiesās bagātības un bauda vairāk vai mazāk mierpilnu dzīvi ar savām vērtībām, taču pavisam noteikti zinu arī to, ka gan man, gan tev ir vajadzīgs spert solīti vēl tuvāk sev. Iemācīties atrast laiku apstāties, apskatīties apkārt, sajust, izsmaržot, izgaršot visu, kas ir mūsu. Jā, arī to, kas varbūt nemaz nav bijis tik labs. Bet nekas – arī tam ir bijusi kāda loma tavā un manā dzīvē, un pavisam noteikti tas ir licis ieskatīties dziļāk savā būtībā.

Tad nu lūk – darbiņš katrai dienai. Tev droši vien mājās ir kāda sen nopirkta klade vai bloknots. Ja nav, tad rakstāmlietu veikaliņos ir dažnedažādas iespējas atrast ko sev tīkamu. Un sāc darboties – vakarā pirms gulētiešanas mazu mirklīti atceries savu dienu…kas tajā bijis labs, par ko tev bija prieks.

Mēģini katru vakaru savā bloknotā ierakstīt vismaz 5 notikumus, kas tev sagādāja labaspateicibas sajūtas. Esi pateicīga par tiem. Tu varbūt gribēsi rakstīt savas pateicības īsi un kodolīgi, kāda cita varbūt rakstīs savas pateicības kā vēstuli sev vien zināmam dievišķam spēkam, vēl kāda cita izdomās sev vien pieņemamu variantu. Pats galvenais, lai katru dienu šis darbiņš tiktu izdarīts. Vienmēr atrast ko labu savas dienas notikumos.

Jā, es zinu, itin bieži ir arī tādas dienas, kad vienīgais, ko tu vēlies vakarā, ir palīst zem segas un noslēpties no visas pasaules, gribas aizbēgt prom. Taču – pat tad, varbūt pat caur asarām, mēģini atrast kaut ko pavisam niecīgu varbūt, kas tomēr ir bijis arī šajā dienā – un tu redzēsi, tas mazliet sasildīs tevi.

Ja nu galīgi nav spēka to uzrakstīt – uzsmaidi tam no sirds. Bet varbūt tiešām viss šajā dienā ir bijis pārlieku neizdevies un nevēlies pat domāt par to – tad varbūt vismaz tas, ka šī diena ir beigusies un rīt nāks cita ar jaunām iespējām, ir pateicības vērts. Veicot ilgāku laiku regulārus pateicības ierakstus savā bloknotā, tu pamanīsi, ka labais pats sāk nākt pie tevis un tu jau bez liekas piepūles sajūties mazliet laimīgāka, arī ar to mazumiņu, kas tev pieder jau šodien. Jā, vispirms būs jādarbina prāts ,lai piespiestu veikt inventarizāciju savā dzīvē, lai pieradinātu sevi pie jaunā ieraduma. Taču pienāks diena, kad tavs prāts pasniegs sirdij roku un tā pati jau zinās atbildes. Pateicība vairs nebūs jāaicina, tā jau būs ar tevi ik brīdi – dzīva.

Kam pateikties?

Katrai no mums ir sava pārliecība par pasauli…Varbūt tu tici Dievam, varbūt vērsies pie Visuma vai Radītāja, varbūt tev ir savs Sargeņģelis, ar ko tu sarunājies un kam uzticies. lauksTad vērsies domās pie tā, kam uzticas tava sirds. Ja tev liekas, ka visu esi sasniegusi pati saviem spēkiem, tad pateicies pati sev, savām īpašībām, ar kuru palīdzību esi visu sasniegusi. Taču neaizmirsti pateikties tam vai tiem, kas tev šīs īpašības ir devuši.

Un vēl… Lūdz!

Lūdz dievišķajam spēkam būt blakus tavā sevis apzināšanās ceļā, lūdz lai izgaismo tavu sirdi un prātu, lai palīdz tev saprast kas ir tavas vajadzības un kas vēlmes, lai Dievs ir klātesošs tavos šaubu brīžos. Pat tad, ja tev šķiet, ka neviens tevi neuzklausa un nedzird – lūdz un esi droša -dzird gan! Ja tu ko dari ar sirdi, tas vienmēr tiek sadzirdēts.

Lai veicas šajā ceļojumā! Paldies, ka uzklausīji!

Uz tikšanos tepatās,

Sarmīte

Interesanti raksti :

  • Dārzā darbu pašlaik tik daudz, ka nevar paspēt visus apdarīt : Mulčē; Veido savu viršu dobi; Ieziemo ūdensaugus; Gatavo smilts ...

  • Šodiena ir tā diena, kas pieder mums, kad vēlos no sirds sveikt mūs visas kopā un katru atsevišķi! Gan māmiņas, gan vecmāmiņas, gan tās, kurām ...

  • Šoreiz  bez vārdiem un liekvārdības.   Neatkarīgi no tā vai tu esi māte vai meita,  vai tev šobrīd  25, 40 vai 65, ziema aiz l ...

  • Veci ļaudis saka, ka ragavas taisa vasarā, bet ratus ziemā. Un tā ir balta patiesība! Arī gatavošanās nākamajam pavasarim notiek jau tagad, pašlai ...

  • Mums katrai šodien diena jau saplānota – vieniem baznīca, viesu galds, citiem viesošanās pie draugiem…TV…. Atrodiet brīdi šovakar vai rīt, izslēd ...

 

Tags: , , , , ,

Atbildes pavisam: 6

Man ir ko teikt »

 
  • Krika

    Par pateicībām. Tās palīdz. Ļoti. Kad esmu lūgusi Dievišķajiem spēkiem man palīdzēt, tad mana lūgšana tiek ļoti ātri izpildīta. Un tad esmu paradusi paskatīties debesīs un balsī pateikt-PALDIES.

     
     
     
    • Paldies Sarmītei par šo rakstiņu!

      Jā, Krika, nudien tā ir! Arī es cenšos iemācīties lūgt Jēzum palīdzību grūtajos dzīves momentos – tie ir brīži, kad tu saproti, ka pati, saviem spēkiem, ar savu prātu vien, nekādi nespēsi tikt galā. Un tad es cenšos visu šo situāciju atdot Jēzum. Un piekrītu tev – kad man tas izdodas, tad tas notiek un tiešām, kā tu saki – pat ļoti ātri un tieši tā un tad, kad tas nepieciešams. Brīžiem pat jocīgi liekas, bet tagad es jau esmu pieradusi :). Tikai ir jāiemācās uzticēties un atdot. Un pateikt paldies – to vajag katru dienu. Un kā vakar noskatītā kādā jaukā filmā bija teikts – katru rītu, pateicoties, ir jāpasaka: “Šī diena ir brīnišķīga, lai to dzīvotu!” :)

      Un vajag atcerēties – tev ir viss (pat, ja tev, liekas, ka tā nav), bet ir tūkstoši cilvēku, pat tepat Latvijā, kuri būtu laimīgi, ja viņiem piederētu tas (ne par mantību iet runa), kas pieder tev. Tāpēc jābūt pateicīgai. Jo, ja tev tas liekas nesvarīgs, tas kādā mirklī tev var vairs nepiederēt….kaut vai tāpēc, lai tu saprastu tā vērtību… :).

       
  • Krika

    Aija, pamazām mācos Dieva rokās nolikt arī mazas problēmiņas. Atdodot viņam arī savas sīkās ķibeles, Viņš man ir noņēmis raizes no lielajām problēmām. Problēmu šomēnes bija ļoti daudz un lielas, bet raižu par tām nebija nekādu. lūgšana, pateicība Dievam un viss nokārtojas.
    Mēs, cilvēki, par Dievu atceramies tikai ,kad mums ir lielas problēmas, bet vajadzētu arī pie sīkām problēmiņām Viņam lūgt palīdzību.
    Šonedēl man par to, kā Dievs mani pārmāca bija interesanti notikumi. Mēnesis bija ļoti problēmām pilns. Pie tā visa paspēju tik ielekt mašīnā un traukties uz nākošo galamērķi. Zinu, ka ceļi slideni, ka nervozam nav pie stūres jāsēž. Tāpēc teicu-Dievs, dod man savaldību uz ceļa un mierīgu prātu. Un katru reizi pēc šāda lūguma, nezinu no kurienes tas uzrodas, bet man pa priekšu sāk pukšķināt traktors ar 40km/h. :) Tā es aiz viņa lēni garu braucu, pārdomāju dzīvi, pasaku paldies Dievam,neko jau arī nenokavēju.:)

     
     
     
    • Absolūti piekrītu – visa diena, katrs mirklis ir jāatdod Dieva rokās. Tikai VISgrūtāk tas ir tad, kad liekas, ka problēma ir MILZĪGA un tā noteikti ir sarežģīta, ka tai noteikti vajadzīga tava klātbūtne, savādāk viss būs pagalam… :))

       
  • Krika

    Aija, tāpēc ka cilvēks visu laiku dzīvo ar domu- ko nu es citus apgrūtināšu, ko nu es. Un vēl pašu Dievu apgrūtināt. :) Pašai ir bijis, kad jau gandrīz slīkstu problēmā, tad ķeros pie pēdējā salmiņa-Dieva. Un problēma momentā atrisinās. Un tad es nodomāju- kāpēc es to neizdarīju ātrāk??:) Man pagāja gandrīz 2 gadi, kamēr iemanījos runāt ar Dievu un nolikt Dievam savas problēmas.
    Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis….(Jāņa 3:16)

     
     
     
  • jana

    Paldies par lielisko rakstu! It kā jau viss zināms ,bet tomēr tik ļoti uzrunājošs un iedvesmojošs. Paldies!

     
     
     
  • Leave a Reply to Aija
     
    Your gravatar
    Es
     
     
     

     
     
 
Saņem bezmaksas e-grāmatu "5 Stila Kļūdas" un iknedēļas jaunumus!

Saņemt e-grāmatu >>>>

Bezmaksas e-gramata