Tiecoties pēc ideālā, mēs bieži vien kļūstam par viscietsirdīgākajiem sevis kritiķiem. Pat tad, kad runa iet par kādu sasniegumu, mēs iemanāmies atrast iemeslu paškritikai. Meitenes, sāksim beidzot priecāties un sevi slavēt par panākumiem.

Kā likums, šādas uzvedības cēlonis slēpjas mūsos pašos. Mēs visi vai nu apzināti vai neapzināti cenšamies gūt izcilus, ideālus vai nevainojamus (sauciet kā gribat) rezultātus. Protams, šādai vēlmei ir tiesības eksistēt. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir ambīcijas. Bet lūk, ko par to saka pasaulslavenais treneris Anthony Robbins:

“Perfekcionisms ir viens no zemākajiem standartiem, kādi vien jūsu dzīvē var būt. Jūs zināt, ka būt ideāliem pilnīgi visā vienkārši nav neiespējams. Tātad, jums ir standarts, kuram atbilst nespēsiet nekad.”

Pastāv daudzas metodes un paņēmieni, kuri mums var palīdzēt būt pret sevi labvēlīgākiem. Piemēram, meditācija, pozitīva attieksme un emocionālās brīvības tehnika.

Neskatoties uz visu to, ir vēl viens, daudz efektīvāks “pretlīdzeklis”, kas mūs izārstēs no šīs negatīvās attieksmes pašām pret sevi: neveiksmju vietā uzmanība jāpievērš tieši pretējam – jūsu panākumiem.

Sāksim ievērot savus panākumus un sevi slavēt par tiem.

Lai mums būtu vieglāk to izdarīt, iepazīsimies ar 6 personības izaugsmes pazīmēm. Domāju, ka mums visām vajadzētu pievērst uzmanību šīm lietām tik bieži, cik vien bieži tas iespējams.

Citu viedoklis Tevi vairs neietekmē tik ļoti, kā tas bija agrāk.

Prasmi būt tādām, kādas esam, nevis domāt par to, kas un ko var par mums pateikt vai padomāt, iegūstam ar gadiem. Tomēr ne jau laiks šeit ir noteicošais faktors. Lai nedomātu un neuztrauktos par citu cilvēku viedokļiem, ir nepieciešama pārliecība pār sevi. Mūsdienās tas ir īpaši svarīgi, jo mēs dzīvojam sociālo tīklu laikmetā. Pateicoties tiem, ir ļoti viegli kādu kritizēt vai arī pašam saskarties ar kritiku.

Vai Tavā dzīvē ir aspekti, kurus apkārtējo viedoklis nekādi nespēj ietekmēt? Tiešām? Ir? Tad jau tikai tas vien ir liels sasniegums, kurš noteikti ir jānosvin!

Tu nebaidies pateikt “nē”.

Ir cilvēki, kuri vārdu „nē” prot pateikt ļoti vienkārši. Bet ir cilvēki, kuriem tas ir viens no visgrūtākajiem uzdevumiem. (Bet tas taču ir tikai viens, mazs, vienkāršs vārdiņš).

Īpaši grūti tas ir situācijās, kad jāatsaka tuvam cilvēkam vai personai, kas karjeras kāpnēs atrodas virs jums.

Kad runa ir par situācijām, kurās mēs nekādā gadījumā nevēlamies nokļūt, mums jāprot pateikt “nē”. Ir vērts atteikties gadījumos, kad runa ir par uzdevumiem, kurus izpildīt jūs vienkārši nespēsiet, un jāprot pateikt „nē” idejām, kurām jūs pašas neticat.

Ja mēs protam atteikt, kad tas nepieciešams, mēs varam būt lepnas par īstu super-spēku! Tas tiešām ir sasniegums, kas noteikti jānosvin!

Tu esi pateicīga par visu, kas bijis.

Esam daudz grūtību reiz pārvarējušas? Tas viss ir mūsu pieredze. Pateicoties tieši šai pieredzei, mēs esam tādas, kādas esam. Vai Tu spēj to apzināties? Vai Tu saproti, ka visnegatīvākās, sliktākās situācijas ir Tavai dzīvei un pieredzei kaut ko labu devušas?

Tas ir daudz labāk, nekā dzīvot bailēs, pastāvīgi sevi vainot vai nožēlot. Ja tas ir tā, lepojies par to, ko esi sasniegusi!

Tu zini, ka viss būs labi.

Viens gan ir skaidrs:

Lai vai cik jaunas vai vecas šobrīd mēs būtu, lai vai ko mēs dzīvē uz šo brīdi esam sasniegušas un pieredzējušas, mēs vienalga nepārtraukti virzāmies uz priekšu.

Spēja to apzināties un vienmēr zināt to, ka grūtības mūs ved uz labāku nākotni – tās ir reti sastopamas spējas, ar kurām nudien ir jālepojas. Jo tā taču ir daudz labāk, nekā stresot par katru mūsu ceļā radušos šķērsli.

Tu gribi dzirdēt un klausīties.

Neskatoties uz to, ka jau kopš dzimšanas mums ir dotas spējas gan dzirdēt, gan klausīties, tikai nedaudzi cilvēki tiešām to spēj darīt.

Pamēģini atcerēties pēdējo Tavu sarunu ar draudzeni vai kolēģi. Vai tiešām pievērsi uzmanību visam, par ko Tavs sarunu biedrs pastāstīja? Tu tiešām centies saprast jeb Tavas domas „lidinājās” kaut kur citur? Vai Tu zini cik svarīgi to prast? Vai Tu zini cik vērtīga ir šī prasme? Ja zini, vari sevi apsveikt! Tev piemīt ļoti reta prasme!

Tu priecājies par citu panākumiem, nevis salīdzini sevi ar viņiem.

Tava reakcija uz apkārt esošo cilvēku veiksmi ir viens no visspilgtākajiem Tavas izaugsmes rādītājiem. Tavs prieks par citu veiksmi ir patiess? Vai šo cilvēku sasniegumi Tevi iedvesmo? Jeb… Tu jūti drausmīgu skaudību? Jeb Tev vairāk ir tendence uz pirmo variantu? Tad apsveicu! Tu proti būt labs komandas dalībnieks!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Pirmo veiksmes mācību stundu mums var sniegt zivis. To varētu nosaukt par „plūsmas mācību”.

Zivis vienmēr peld pret straumi, un pretēji vispārējam atzinumam tā ir taisnība. Viņas to dara ne jau tāpēc, lai sev sarežģītu dzīvi, bet gan tāpēc, lai vairāk ļautu sev garām aizplūst ūdenim. Tādā veidā zivīm garām plūst vairāk ēdamā un skābekļa. Kā rezultātā viņu dzīve kļūst daudzreiz bagātāka.

Mēs, atšķirībā no zivīm, vienmēr cenšamies plūst stagnējošajā plūsmā – pa straumei, kā rezultātā mēs esam ieguvuši nevis 40 gadu pieredzi, bet gan viena gada pieredzi 40 reizes. Mēs negribam atstāt savu „komforta” zonu un pēc tam brīnāmies, kāpēc mūsu dzīvē bija tik maz iespēju. Mēs gribam vinnēt dzīves loterijā, pat nepērkot pašu loterijas biļeti…

Otru veiksmes mācību mēs varam gūt no dzeņa. Un to varētu nosaukt par „reālistiskās fokusēšanās mācību”.

Ir lietas, kurās dzenis ir gudrāks par mums. Jā, viņš sit galvu pret koku, bet viņš to dara ļoti veiksmīgi. Viņš ir reālistisks – viņš necenšas koku pāršķelt ar vienu sitienu, kā to vēlas izdarīt daudzi no mums. Un viņa uzmanība ir safokusēta – viņš nesit pret koku no visām pusēm. Viņš fokusēti sit vienā un tajā pašā punktā, lēnām pārvietojoties pie sava tārpiņa. Bet mums taču nav vajadzīgs tārps… mums vajadzīgs uzreiz vesels ”zilonis”, un atrast to vēlamies nevis cietā kokā, bet turpat lejā pie kājām, zemē, kas nedaudz piebērta ar lapām.

Trešo mācību mēs varam gūt no suņa. Un to varētu saukt par „paluncini asti pirmais”.

Suns nedomā: “Vispirms Tu mani atved mājās, pabaro un nomazgā un tad es paluncināšu savu asti.” Suns vispirms izrāda savas jūtas un tikai tad saņem pretī to, kas vajadzīgs viņam. Pie tam, viņš mums neliek neko atdot vai dot pretī, suns dara tā, lai mēs paši to vēlētos izdarīt.

Un ceturto mācību mums sniedz čūska. Un to varētu nosaukt tā: „Nečīksti!”

Čūska nedomā: „Man nav ne roku, ne kāju, man ir slikta redze, esmu dzimusi ne tajā valstī, mani neviens nemīl, mani vecāki par mani nerūpējās…” Čūska iztiek ar to, kas viņai ir un mēs, cilvēki, pat baidāmies no šī rāpuļa. Un, ja viņai kaut kas nepatīk, viņa vienkārši nomaina ādu un bez nožēlas rāpo tālāk.

Jā, laikam šie ir tikai daži piemēri no tā, ko mēs varētu mācīties no dabas. Ne par velti Dievs mums devis visapkārt šos dabas piemērus, jo mēs taču esam cilvēki un mums piemīt viena svarīga, cilvēkiem raksturīga prasme – vērot un mācīties.

Uz tikšanos tepatās,

Aija