Pirmo veiksmes mācību stundu mums var sniegt zivis. To varētu nosaukt par „plūsmas mācību”.

Zivis vienmēr peld pret straumi, un pretēji vispārējam atzinumam tā ir taisnība. Viņas to dara ne jau tāpēc, lai sev sarežģītu dzīvi, bet gan tāpēc, lai vairāk ļautu sev garām aizplūst ūdenim. Tādā veidā zivīm garām plūst vairāk ēdamā un skābekļa. Kā rezultātā viņu dzīve kļūst daudzreiz bagātāka.

Mēs, atšķirībā no zivīm, vienmēr cenšamies plūst stagnējošajā plūsmā – pa straumei, kā rezultātā mēs esam ieguvuši nevis 40 gadu pieredzi, bet gan viena gada pieredzi 40 reizes. Mēs negribam atstāt savu „komforta” zonu un pēc tam brīnāmies, kāpēc mūsu dzīvē bija tik maz iespēju. Mēs gribam vinnēt dzīves loterijā, pat nepērkot pašu loterijas biļeti…

Otru veiksmes mācību mēs varam gūt no dzeņa. Un to varētu nosaukt par „reālistiskās fokusēšanās mācību”.

Ir lietas, kurās dzenis ir gudrāks par mums. Jā, viņš sit galvu pret koku, bet viņš to dara ļoti veiksmīgi. Viņš ir reālistisks – viņš necenšas koku pāršķelt ar vienu sitienu, kā to vēlas izdarīt daudzi no mums. Un viņa uzmanība ir safokusēta – viņš nesit pret koku no visām pusēm. Viņš fokusēti sit vienā un tajā pašā punktā, lēnām pārvietojoties pie sava tārpiņa. Bet mums taču nav vajadzīgs tārps… mums vajadzīgs uzreiz vesels ”zilonis”, un atrast to vēlamies nevis cietā kokā, bet turpat lejā pie kājām, zemē, kas nedaudz piebērta ar lapām.

Trešo mācību mēs varam gūt no suņa. Un to varētu saukt par „paluncini asti pirmais”.

Suns nedomā: “Vispirms Tu mani atved mājās, pabaro un nomazgā un tad es paluncināšu savu asti.” Suns vispirms izrāda savas jūtas un tikai tad saņem pretī to, kas vajadzīgs viņam. Pie tam, viņš mums neliek neko atdot vai dot pretī, suns dara tā, lai mēs paši to vēlētos izdarīt.

Un ceturto mācību mums sniedz čūska. Un to varētu nosaukt tā: „Nečīksti!”

Čūska nedomā: „Man nav ne roku, ne kāju, man ir slikta redze, esmu dzimusi ne tajā valstī, mani neviens nemīl, mani vecāki par mani nerūpējās…” Čūska iztiek ar to, kas viņai ir un mēs, cilvēki, pat baidāmies no šī rāpuļa. Un, ja viņai kaut kas nepatīk, viņa vienkārši nomaina ādu un bez nožēlas rāpo tālāk.

Jā, laikam šie ir tikai daži piemēri no tā, ko mēs varētu mācīties no dabas. Ne par velti Dievs mums devis visapkārt šos dabas piemērus, jo mēs taču esam cilvēki un mums piemīt viena svarīga, cilvēkiem raksturīga prasme – vērot un mācīties.

Uz tikšanos tepatās,

Aija