Teiksiet – tēma veca kā pati pasaule: gan pasaule, gan mātes un bērni – viss no paša pasaules sākuma. Un arī attiecības tāpat. Vien katrā laikā, tomēr, ir savi izņēmumi un katrā jaunā laikmetā nāk kas jauns un kaut kas zūd. Žēl, zūd arī labais, arī attiecībās…

Mūsu (es runāju no sava skatu punkta, man jau tuvojas 70) vecmāmiņas dzīvoja lielās ģimenēs, laukos, pietika ar dažkārt nelielu dzīves platību, visi strādāja savām kopējām ģimenes vajadzībām, vairāk vai mazāk draudzīgi. Nu ja, te es teikšu, ka runājot par dzīves platību tā arī bija, bet dzīves telpas varbūt bija krietni vairāk nekā tagad mūsu bērniem un mazbērniem, kuri mitinās pilsētu dzīvokļos. Cilvēkam vajag savu brīvu telpu domām, sapņiem, emocijām, vientulībai. Ja tās pietrūkst, tad cilvēks paliek nervozs, mēģina izrauties un ne katrreiz saprot, kas notiek un kāpēc. Varbūt tāpēc arī attiecības savādākas, trauslākas ?

Es domāju, kā tas bija, ka tajos laikos saticība laikam bija lielāka, protams, izņēmumi ir vienmēr, bet es runāju lielos vilcienos. Un tagad ? Māte traucē bērniem sadzīvē, pret māti var atļauties skarbus vārdus, māte vispār traucē savā pašas dzīvoklī, ja turpat ir palikuši dzīvot jau pieaugušie bērni un viņai vajag meklēt citu dzīves vietu pašā dzīves nogalē.

Kāpēc tā, kas ar mums noticis ? Vai tas, ka agrāk bijās Dieva un tagad ne ? Bet tagad ir daudzi dievticīgie un ar tiem pašiem netikumiem kā neticīgie… Neatceros kurš, bet kāds gudrais ir teicis :” Pasaulē ir tik daudz likumu, bet Dievam to ir tikai desmit. Ja mēs tos visus pildītu, nevajadzētu ne Civillikumu, ne Krimināllikumu.”

Protams, neaizrunāsimies šoreiz par likumiem, te drīzāk ir runa par tikumiem: cieņa pret māti, vecākiem, arī cieņa pret bērniem. Bieži vien ir vainīgas abas puses un vienmēr ir tā, ka vecāki bauda savas audzināšanas vai neaudzināšanas sekas.

Neko jaunu jau nepateikšu. Vienīgi – mīliet ,bērni, savus vecākus, savas mammas, kamēr viņas vēl dzīvas, jo tad, kad nebūs, tad būs jāraud gaužas asaras, bet būs par vēlu.

Es savai mammai? Tā gribu domāt, neko sliktu neesmu darījusi, bet, ja viņa tagad celtos no savas mūža mājas augšā, es nakts laikā viena pati ietu viņai pretī !!! Ieklausieties un esiet iecietīgi, abpusēji iecietīgi! Un, mammas, žēlojiet savus bērnus, lai arī jau pieaugušus, piedodiet viņiem, jo tie ir jūsējie un kaut kur ir jūsu pieļautās kļūdas, ja jums tagad rūgtums sirdī…

Šīs manas pārdomas radās, redzot situācijas apkārt, draugu, paziņu vidū… Notiek tā. Un jūs arī varat pastāstīt ne mazums, vai ne ?

Lai mums visiem labi dzīvojas!

Satiksimies vēl kādu reizi,

Omīte – 

Anna Marija