Tas bija parasts rīts, kad apmēram plkst. 8:30 kāds vecs, apmēram 80-gadīgs kungs atnāca noņemt no savas rokas lielā pirksta šuves. Bija redzams, ka viņš ļoti steidzas un no uztraukuma viegli trīcošā balsī pateica, ka deviņos no rīta viņam ir svarīga tikšanās.

Nožēlā pašūpojot galvu, es palūdzu viņu apsēsties, jo zināju, ka tobrīd visi ārsti bija aizņemti un pievērst uzmanību viņam varēs ne ātrāk kā pēc stundas. Tomēr, redzot, ar kādām skumjām acīs, viņš ik pēc brīža palūkojas pulkstenī un par cik man šobrīd nebija citu pacientu, es nolēmu viņam palīdzēt pats.

Apskatot pirkstu, es redzēju, ka rēta ir labi sadzijusi un, pakonsultējoties ar vienu no ārstiem, es saņēmu šuvju noņemšanai un rētas apstrādei nepieciešamos instrumentus un medikamentus.

To visu darot, mēs sākām runāties. Un es nevarēju noturēties, lai nepajautātu:

– Jums, laikam, ir svarīga tikšanās, ja jau Jūs tik ļoti steidzaties.

– – Nē, ne gluži. Man ir jāpaspēj uz slimnīcu, lai pabarotu manu slimo sievu.

Tad es pajautāju, kas viņai kaiš. Un sirmais kungs atbildēja, ka diemžēl viņai ir Alcheimera slimība. Kamēr mēs runājāmies, es paspēju noņemt šuves un apstrādāt rētu. Palūkojoties pulkstenī, es pajautāju, vai viņa uztrauksies, ja viņš nedaudz nokavēs.

Un man par pārsteigumu, kungs teica, ka pēdējos piecus gadus viņa, diemžēl, viņu neatpazīst.

-Viņa pat nezina, kas es viņai esmu, – viņš pašūpoja ar galvu.

Es pārsteigts iesaucos:

– Un Jūs vienalga ejat turp katru rītu, neskatoties uz to, ka viņa nemaz nezina kas Jūs esat?”

Viņš pasmaidīja un, tēvišķi paplikšķinot pa roku, atbildēja:

– Viņa nezina, kas esmu es, toties es zinu, kas ir viņa.