Jaunu nedēļu sākam ar jauku ziņu – mūsu nelielajai buduāra komandai ir pievienojusies vēl viena jauka sieviete “vecumā ap un pēc 40”.  Cik tas ir brīnišķīgs brīdis cilvēka dzīvē kad tu saproti, jūti un gribi dalīties – ar prasmēm, zināšanām, savu pieredzes bagāžu. Ka tu ne tikai vienkārši gribi dzīvot savu dzīvi pierastajā ritumā, bet gribi jaunas notikumus, satikt jaunus cilvēkus, būt noderīga. Tieši tāpēc man uzrakstīja Inta. Un šī ir viņas pirmā publikācija. Inta rakstīs,  “par nopietnu lietu” jeb īsāk sakot par sievieti un auto, par sievieti uz ceļa, par ceļu satiksmes drošību, jo kad Inta man uzrakstīja pirmo vēstuli, viņas vārdi bija sekojoši: “Ņemot vērā, ka sievietes ap un pēc 40 brauc arī ar auto, varbūt varu būt viņām noderīga ar savu padomu un izpalīdzēt grūtā brīdī.” Tātad – droši viņai varat rakstīt un lūgt arī padomus

———–

Tas bija jauks pavasara rīts! Kā parasti no rītas piecēlos, taisījos uz darbu, modināju vecāko meitu uz skolu, un posu abus mazos bērnus uz bērnudārzu. Priecājos gan par jauko laiku, gan par savu mašīnīti, jo tai bija veikta pavasara apkope, nomainītas ziemas riepas un vēl nomazgāta.

Tā kā lielā meita kavējās teicu, ka nāksies iet uz skolu ar kājām. Paņēmu abus mazos un devos ceļā, lai vestu tos uz bērnudārzu. Piebraucu pie galvenā ceļa, lai paskatītos vai nav mašīnu un redzēju, ka pie pieturas kreisajā pusē piebrauc autobuss un nevienas citas mašīnas aiz tā nav. Tā es visu aprēķināju un, negaidot autobusa aizbraukšanu, veicu pagriezienu pa kreisi. ( Kāpēc pa kreisi nezinu, jo, patiesībā, vajadzēja pa labi.) Tas bija tikai mirklis un es atjēdzos, ka guļu ar galvu uz stūres, mašīna pagriezta pa 180 grādiem, stāv priekšā vēl viena mašīna, un kāda sieviete runā pa telefonu. Tad atjēdzos, ka man aizmugurē ir bērni!!! Paskatījos un tie ar lielām acīm uz mani skatās un prasa vai man viss kārtībā? Jautāju vai viņi nav stipri sasitušies, uz ko viņi man atbildēja, ka nē, bet bija nobijušies, jo es kādu laiku gulēju un nekustējos. Viss man apkārt peldēja un notika kā palēninātā filmā. Sapratu, ka sieviete policiju un ātros būs jau izsaukusi, un man jāzvana bērnu tēvam, lai tas paņem bērnus. Pēc laiciņa atbrauca ātrie, kuri apskatīja bērnus, tiem nekas nebija, bet mani bija jāved uz slimnīcu. Pa to laiku bija atbraucis bērnu tēvs, un uzņēmās visu tālāk nokārtot. Slimnīcā biju 2 vai 3 dienas. Bija viegls smadzeņu satricinājums.

Kāpēc es visu šo rakstu? Tāpēc, ka tajā laikā man nepatika mašīnā piesprādzēties. Biju pārgalvīga un pārliecināta, ka ar mani nekas nenotiks, jo māku braukt utt. Bet… ne jau vienmēr avārija notiek mūsu dēļ. Mēs varam būt pedanti, braukt pēc noteikumiem, bet atradīsies kaut tikai viens, kurš brauc kā grib un viņam nospļauties par pārējiem, un var notikt nelaime. Kāds var mājās vakarā nepārnākt, kādi vecāki var savu bērnu no skolas nesagaidīt un … tālāk pat negribas domāt.

Man noveicās!!! Es dabūju tikai mācību, ka drošība ir galvenais! Kopš tā saulainā un jaukā rīta, bet nelaimīgās dienas es sprādzējos, mani bērni sēžot aizmugurē vienmēr sprādzējas, es nevienu nevedu, ja tas nav piesprādzējies. Gadās, ka kāds gudrinieks man pasaka, ka nesprādzēsies, jo tas viņam nav vajadzīgs, tad es izdaru savu kontrolbremzēšanu – uzņemu ātrumu un strauji nobremzēju, pēc šī manevra neviens vēl nav bijis, kurš nepiesprādzētos.

Cilvēkiem, kuri nepiesprādzējas pirms braukšanas, un tādu ir vēl ļoti daudz, ir katram savs attaisnojums, kāpēc viņš to nedara. Galvenais atcerēties, ka sprādzēties vajag priekš sevis, nevis priekš policista. Policists tevi apturēs un maksimālais, ko izdarīs, uzliks sodu 30 EUR un 1 soda punktu, bet avārijā tevis dēļ var ciest un pat iet bojā cilvēki, un par to tev būs jāmaksā visu atlikušo mūžu.

Tāpēc vienkāršāk un drošāk ir piesprādzēties. Gribu vērst uzmanību īpaši uz vecākiem – jūs vēl ir tik daudz, kuri ļauj bērniem kustēties pa mašīnu nepiesprādzētiem. Ir tik baisi noskatīties, ka vadītājs brauc ar lielu ātrumu un bērni pa aizmugurējo sēdekli dauzās. Pietiek tikai ar vienu mirkli, lai šie bērni vairs nekad nedauzītos, un tu tos vēlāk varētu savākt no mašīnas priekšas. Skan tas briesmīgi, bet stādāties priekšā kā tas izskatās! Tāpat ir aplami uzskatīt, ka jūsu klēpī ir drošāk nekā krēsliņā. Nebūt ne – turot, viņu rokās, jūs apdraudat viņu nogalināt ar savu svaru.

Mans profesionālais ieradums ir vērot, kā cilvēki brauc, vai ir piesprādzēti, ko dara, un ziniet, novērojumi ir pārsteidzoši. Neliegšos, arī es neesmu bez vainas, arī man ir netikumi braucot pie stūres – acu un nagu krāsošana pie luksofora sarkanās gaismas, ēšana un dzeršana, lai ieekonomētu laiku, jo brauciens uz darbu man aizņem 45 – 60 minūtes.

Mīļās dāmas, paskatīsimies apkārt un pavērosim, kā brauc citi un, kā braucam mēs pašas. Varbūt tas liksies sīkums, bet daudzi par šo sīkumu maksā visu atlikušo mūžu…

Uz tikšanos tepatās,

Inta

Pastāv ļoti daudz mītu par to, kāpēc sievietes auto vada ne tā, kā to dara vīrieši.

Tiek uzskatīts (protams, no vīriešu puses), ka sievietes-šoferes ir daudz nedrošākas, lēnāk pieņem lēmumu un neprognozējamas. Kad vīrieši pie stūres redz sievieti, viņi uzreiz atceras par „sieviešu loģiku”, „topogrāfisko kretīnismu” un citām uzvedības manierēm, kas viņiem absolūti nav saprotamas. Savukārt, arvien vairāk sieviešu sēžas pie stūres un daudzas to dara diezgan veiksmīgi.

Vīrieši un sievietes patiešām automašīnu vada atšķirīgi: sievietei sākumā, kamēr nav apgūts pietiekami daudz pieredzes, vadīt automašīnu padodas sliktāk. Un tam ir absolūti izskaidrojami iemesli.

Note: There is a poll embedded within this post, please visit the site to participate in this post's poll.

Sāksim kaut vai ar to, ka vīriešu un sieviešu redze darbojas atšķirīgi. Jau no vēsturiskiem laikiem ir tā, ka vīrs bija mednieks, bet sievietei bija jāsargā pavards un jāaudzina pēcnācēji. Tieši tāpēc sievietēm ir labi attīstīta perifērā redze, kas tūkstošiem gadu garumā ļāva sekot līdzi saviem bērniem un notvert tuvojošās briesmas. Savukārt, vīriešiem dominē „tuneļa redze”, ar kuras palīdzību viņi lieliski novērtē attālumu līdz mērķim, kas vienmēr ir ļāvis veiksmīgi medīt. Tas ir iemesls, kāpēc, vadot automašīnu, sievietes bieži novērš uzmanību uz to, kas notiek ap viņām – viņas burtiski redz visu, kas notiek ne tikai uz ceļa, bet arī uz ietves un cenšas situāciju kontrolēt pat auto salonā!

Lai attīstītu „tuneļa redzes” ieradumu, sievietei ir nepieciešams laiks. Turklāt, par cik vīriešiem ir labāk attīstīta kreisā smadzeņu puslode, viņi parasti labāk orientējas telpā un iegaumē maršrutu. Šīs īpatnības vīriešiem atvieglo arī mašīnas nolikšanu izraudzītajā stāvvietā, ko nemaz nevar teikt par sievietēm.

Lielākā daļa sieviešu kompleksu, kas saistās ar auto vadīšanu, rodas pateicoties šoferiem- vīriešiem. Kā likums, pirmais šajā spēlē piedalās vīrs vai draugs. Viņš sēž blakus, dod vērtīgus ieteikumus, gadās, ka pat nežēlīgi lamājas par katru sievietes-šoferes atrasto bedri uz ceļa, pieprasa bezierunu paklausību un neko neļauj darīt patstāvīgi. “Taisni… pārkārtojies .. ātrāk! … pie luksofora uz kreiso pusi … bremzē!” Beigu beigās sievietei nav iespējas iemācīties braukt. Kur nu, jo ir jāpaspēj izpildīt komandas….

Un arī svešie vīrieši, kas vada uz ceļa blakus esošās mašīnas nemaz neuzvedas kā džentlmeņi…Viņi taurē, „nogriež” ceļu, pa pusatvērtajiem auto logiem lamājas, tā radot sievietēm-šoferēm vēl lielāku stresu. Jau tā nedroši jūtoties vīriešu teritorijā, sieviete apjūk pavisam un uzvedas vēl neadekvātāk, tādejādi vēlreiz apstiprinot vīriešu domas par „sievietēm pie stūres”.

Pastāv dažādas sieviešu-šoferu klasifikācijas, tomēr prakse rāda, ka sievietes, kas mašīnu vada regulāri, veidojot savu auto vadīšanas prasmi, iziet cauri noteiktām stadijām.

Pirmā stadija – „gliemezis”. Sieviete vada automašīnu mazāk kā mēnesi. Katru reizi, kad uzmanīgi lien ārā no aiz stūra, viņa skenē apkārtējo vidi un pie katras reālās vai iedomātās bīstamākās situācijas bremzē. Šofere-gliemezis ievēro absolūti visus ceļu satiksmes noteikumus – ja viņa redz ceļa zīmi „40”, tad brauks uz „30”. Gliemezis – tas ir auto vadīšanas stils, ko daba sievietēm sagatavojusi jau laicīgi. Gliemezes vada uzmanīgi un viņām piemīt pastiprināts pašsaglabāšanās instinkts.

Otrā stadija – „kāpurs”. Šī stadija ilgst apmēram pusgadu. Kāpurs pārvietojas daudz ātrāk, nekā gliemezis, bet dara to daudz straujāk. Viņa rāpo, neņemot vērā vai tā ir kreisā malējā josla vai ceļa apmale. Viņai galvenais ir ērtības. Ja viņai ērti rāpot pa vidējo joslu, viņa rāpos tur, nepievēršot uzmanību nevienam. Viņai ir absolūti vienalga, ko domā par to apkārt esošie citu automašīnu vadītāji.

Trešajā stadijā kāpurs pārvēršas par „lapseni” – kukaini, no kura dažreiz ir vairāk ļaunuma nekā labuma.

Lapsenes automašīnu vada diezgan agresīvi, bieži vien pat bez iemesla. Viņas apkārtējiem cenšas nodemonstrēt viņuprāt „profesionālu” braukšanas veidu un sāk citiem „nogriezt ceļu”, apdzīt – respektīvi cenšas citiem nodemonstrēt savu pārākumu.

Un ceturtā stadija – „bitītes” , kuru sasniedz ne tuvu ne visas vājā dzimuma pārstāves. Tas ir patiesi gudrs un mierīgs kukainis, kas dzīvo pēc izveidotajiem likumiem, cenšas nedarīt pāri ne sev, ne apkārtējiem, rīkojas profesionāli un zina kurp un kāpēc lido.

Note: There is a poll embedded within this post, please visit the site to participate in this post's poll.

Ar laiku katra no mums spēj apgūt auto vadīšanas prasmi, zināšanas un dzīves gudrību – ja vien ir vēlēšanās to darīt. Galvenais – laikā atzīt savas kļūdas un to, ka vēlme „izrādīties” – tās ir ambīcijas un muļķīga tieksme pierādīt apkārtējiem (gan vīriešiem, gan sievietēm), ka tu pie stūres nemaz neesi sliktāka par citiem.

Uz tikšanos tepatās,

Aija