Pastāv ļoti daudz mītu par to, kāpēc sievietes auto vada ne tā, kā to dara vīrieši.

Tiek uzskatīts (protams, no vīriešu puses), ka sievietes-šoferes ir daudz nedrošākas, lēnāk pieņem lēmumu un neprognozējamas. Kad vīrieši pie stūres redz sievieti, viņi uzreiz atceras par „sieviešu loģiku”, „topogrāfisko kretīnismu” un citām uzvedības manierēm, kas viņiem absolūti nav saprotamas. Savukārt, arvien vairāk sieviešu sēžas pie stūres un daudzas to dara diezgan veiksmīgi.

Vīrieši un sievietes patiešām automašīnu vada atšķirīgi: sievietei sākumā, kamēr nav apgūts pietiekami daudz pieredzes, vadīt automašīnu padodas sliktāk. Un tam ir absolūti izskaidrojami iemesli.

Note: There is a poll embedded within this post, please visit the site to participate in this post's poll.

Sāksim kaut vai ar to, ka vīriešu un sieviešu redze darbojas atšķirīgi. Jau no vēsturiskiem laikiem ir tā, ka vīrs bija mednieks, bet sievietei bija jāsargā pavards un jāaudzina pēcnācēji. Tieši tāpēc sievietēm ir labi attīstīta perifērā redze, kas tūkstošiem gadu garumā ļāva sekot līdzi saviem bērniem un notvert tuvojošās briesmas. Savukārt, vīriešiem dominē „tuneļa redze”, ar kuras palīdzību viņi lieliski novērtē attālumu līdz mērķim, kas vienmēr ir ļāvis veiksmīgi medīt. Tas ir iemesls, kāpēc, vadot automašīnu, sievietes bieži novērš uzmanību uz to, kas notiek ap viņām – viņas burtiski redz visu, kas notiek ne tikai uz ceļa, bet arī uz ietves un cenšas situāciju kontrolēt pat auto salonā!

Lai attīstītu „tuneļa redzes” ieradumu, sievietei ir nepieciešams laiks. Turklāt, par cik vīriešiem ir labāk attīstīta kreisā smadzeņu puslode, viņi parasti labāk orientējas telpā un iegaumē maršrutu. Šīs īpatnības vīriešiem atvieglo arī mašīnas nolikšanu izraudzītajā stāvvietā, ko nemaz nevar teikt par sievietēm.

Lielākā daļa sieviešu kompleksu, kas saistās ar auto vadīšanu, rodas pateicoties šoferiem- vīriešiem. Kā likums, pirmais šajā spēlē piedalās vīrs vai draugs. Viņš sēž blakus, dod vērtīgus ieteikumus, gadās, ka pat nežēlīgi lamājas par katru sievietes-šoferes atrasto bedri uz ceļa, pieprasa bezierunu paklausību un neko neļauj darīt patstāvīgi. “Taisni… pārkārtojies .. ātrāk! … pie luksofora uz kreiso pusi … bremzē!” Beigu beigās sievietei nav iespējas iemācīties braukt. Kur nu, jo ir jāpaspēj izpildīt komandas….

Un arī svešie vīrieši, kas vada uz ceļa blakus esošās mašīnas nemaz neuzvedas kā džentlmeņi…Viņi taurē, „nogriež” ceļu, pa pusatvērtajiem auto logiem lamājas, tā radot sievietēm-šoferēm vēl lielāku stresu. Jau tā nedroši jūtoties vīriešu teritorijā, sieviete apjūk pavisam un uzvedas vēl neadekvātāk, tādejādi vēlreiz apstiprinot vīriešu domas par „sievietēm pie stūres”.

Pastāv dažādas sieviešu-šoferu klasifikācijas, tomēr prakse rāda, ka sievietes, kas mašīnu vada regulāri, veidojot savu auto vadīšanas prasmi, iziet cauri noteiktām stadijām.

Pirmā stadija – „gliemezis”. Sieviete vada automašīnu mazāk kā mēnesi. Katru reizi, kad uzmanīgi lien ārā no aiz stūra, viņa skenē apkārtējo vidi un pie katras reālās vai iedomātās bīstamākās situācijas bremzē. Šofere-gliemezis ievēro absolūti visus ceļu satiksmes noteikumus – ja viņa redz ceļa zīmi „40”, tad brauks uz „30”. Gliemezis – tas ir auto vadīšanas stils, ko daba sievietēm sagatavojusi jau laicīgi. Gliemezes vada uzmanīgi un viņām piemīt pastiprināts pašsaglabāšanās instinkts.

Otrā stadija – „kāpurs”. Šī stadija ilgst apmēram pusgadu. Kāpurs pārvietojas daudz ātrāk, nekā gliemezis, bet dara to daudz straujāk. Viņa rāpo, neņemot vērā vai tā ir kreisā malējā josla vai ceļa apmale. Viņai galvenais ir ērtības. Ja viņai ērti rāpot pa vidējo joslu, viņa rāpos tur, nepievēršot uzmanību nevienam. Viņai ir absolūti vienalga, ko domā par to apkārt esošie citu automašīnu vadītāji.

Trešajā stadijā kāpurs pārvēršas par „lapseni” – kukaini, no kura dažreiz ir vairāk ļaunuma nekā labuma.

Lapsenes automašīnu vada diezgan agresīvi, bieži vien pat bez iemesla. Viņas apkārtējiem cenšas nodemonstrēt viņuprāt „profesionālu” braukšanas veidu un sāk citiem „nogriezt ceļu”, apdzīt – respektīvi cenšas citiem nodemonstrēt savu pārākumu.

Un ceturtā stadija – „bitītes” , kuru sasniedz ne tuvu ne visas vājā dzimuma pārstāves. Tas ir patiesi gudrs un mierīgs kukainis, kas dzīvo pēc izveidotajiem likumiem, cenšas nedarīt pāri ne sev, ne apkārtējiem, rīkojas profesionāli un zina kurp un kāpēc lido.

Note: There is a poll embedded within this post, please visit the site to participate in this post's poll.

Ar laiku katra no mums spēj apgūt auto vadīšanas prasmi, zināšanas un dzīves gudrību – ja vien ir vēlēšanās to darīt. Galvenais – laikā atzīt savas kļūdas un to, ka vēlme „izrādīties” – tās ir ambīcijas un muļķīga tieksme pierādīt apkārtējiem (gan vīriešiem, gan sievietēm), ka tu pie stūres nemaz neesi sliktāka par citiem.

Uz tikšanos tepatās,

Aija