Tas notiek tad, kad Tu saskaries ar skaidru izpratni, ka tā, kas Tev ir šobrīd – TĀ IR TAVA REĀLĀ DZĪVE.

Jā, jā – šīs visas dienas, ko mēs dzīvojam: agrie rīti ar modinātāju, zobu tīrīšana, mūsu lēmumi, ko šorīt vilkt bērnam vai pašai sev mugurā, brokastis, darbs, lietas, kas dienas gaitā jākārto, transports, ēdiens, telefona zvani, mūsu lēmumi, veikali, vakariņas ….mums katrai šis ikdienas komplekts ir savs, un katru dienu tas ir mazliet citādāks. Un tieši šīs dienas – tās arī ir mūsu dzīve!

Un mums ir izvēle – dzīvot šo dzīvi vai gaidīt citu. Kura vienalga ritēs tāpat, tā sastāvēs no tām pašām vai nedaudz citādākām darbībām, pienākumiem un sīkumiem. Respektīvi – citas dzīves nav…

Tā vienmēr būs: ikdienišķa, ar nelieliem vai lielākiem neikdienišķiem uzplaiksnījumiem, bet vienalga ar tiem pašiem risinājumiem, lēmumiem, ēdienu, transportu …

Vai saproti, ko es gribu ar to teikt?

Kad Tu to sapratīsi, sākumā izjutīsi briesmīgu iekšējo pretestību. Jo mūsu ideālajā pasaulē DZĪVE – tas ir tad, kad esam laimīgas, kad viss ir skaisti, kad viss ir ideāli, kad…kad…kad… Bet tā, kas ir tagad – tā ir vienkārši dzīve. Un pavisam drīz tai jāpārtop ĪSTAJĀ DZIVĒ…

Un te, pēkšņi, Tu saproti, ka dzīve = DZĪVE.

Un, ka mēs pašas tai piedēvējam vai nu īstas DZĪVES statusu vai arī kaut kāda izdomātā pārejas perioda statusu.

Un tā, diemžēl, var nodzīvot visu dzīvi – gaidot savu DZĪVI. Bet, izrādās, tā visu laiku bija ar Tevi. Vienkārši Tu attiecies atzīt, ka tieši viņa ir tā…

Nē, nē, nekrīti tagad eiforijā, un nepieprasi no sevis laimi un apgaismību! Tikai mazliet vairāk smaidu. Mazliet vairāk detaļu. Ieelpa un izelpa. Rīta saules stars. Saules riets. Ieplīsusi krūzes maliņa… Varbūt to vajadzētu nomainīt uz jaunu, bet slinkums. Nekas, ne visam jābūt perfektam. Visu mums nepaspēt. Un nav jau arī  vajadzības.

Vienkārši sajūti, ka Tu esi. Tieši šobrīd, šajā minūtē Tu esi un Tu to jūti! Tieši tā, mana mīļā, ir DZĪVE.

Uz tikšanos tepatās,

Aija