Mēs visi baidāmies realizēt savus lolotākos sapņus, jo mums nez kāpēc liekas, ka mēs neesam to cienīgi, vai arī vienalga tos nespēsim realizēt… Bērnībā mums visiem kāds ik pa brīdim teica, ka par cilvēku ir jāspriež pēc viņa darbiem. Tas likās tik ļoti pareizi un godīgi, ka grūti bija ko iebilst. Un arī tagad grūti!

Un, tomēr, pacentīsimies.

Mīloša māte vienmēr savā bērnā redz kaut ko vairāk nekā visi pārējie …Un, kad viņš “negaidot” kļūst par čempionu, visi saka: “Kas to būtu domājis? Tas taču ir tās pašas skolotājas dēls, kura jau no autiņu vecuma bērnu katru dienu vadāja uz baseinu, pie tam jebkuros laika apstākļos un 5 km attālumā no mājām!”

Mīloša sieviete vienmēr jūt, ka viņas mīļotais vīrietis ir „īpašs un vienīgais.” Un ko gan šī skaistule viņā atrada?… Hmm, bet šajā vīrietī tiešām ir kaut kas īpašs: šarms, izsmalcinātība … Interesanti…”

Uzticams cilvēks vienmēr savu draugu uzskata par daudz inteliģentāku, labestīgāku un atsaucīgāku, nekā apkārtējie… “Kas atsaucīgs? Šī migēra no finanšu nodaļas? – Jūs, taču, viņu nemaz nepazīstat, viņa bērnu nama bērniem palīdz! – Jā?!?!?! “

Kamēr vien mūsu acīs ir ticība, kamēr vien mēs atbalstām mums tuvos un svarīgos cilvēkus – viņi tiešām ir labākie!

Vai esi satikusi sievietes, kuras burtiski ir uzplaukušas un pat kļuvušas slaidākas no laimīgas un abpusējas mīlestības? Un otrādi… Vai esi kādreiz nejauši satikusi savu bijušo klasesbiedru labi pieguļošā uzvalkā, pie dārgas automašīnas stūres, ar skaistu sievu blakus, neskatoties uz to, ka skolā viņš bija “nekas īpašs”, “ne šis, ne tas…”? Un otrādi…kur gan palika tas jaukais un talantīgais puisis ar ģitāru?

Kāpēc šie piemēri? Tāpēc, ka KATRĀ cilvēkā ir bezgalīgs potenciāls un, ja vien apstākļi ir labvēlīgi, tas atklājas un pārsteidz, priecē, sajūsmina, pie tam ne tikai tuvos cilvēkus, bet pat apkārt esošos, svešos. Bet nelabvēlīgos apstākļos – diemžēl, otrādi…

Kādam tāds drošs un pārliecinošs atbalsts ir, bet kādam – nav.

Bet tāpēc jau mēs esam cilvēki – saprātīgas būtnes, kurām Dievs devis lielāko smadzeņu masu starp visām dzīvajām būtnēm uz Zemes un personīgo signālsistēmu – valodu un pašanalīzes un paškontroles spējas.

Mēs paši, patstāvīgi, pēc savas gribas un vēlmes, savu potenciālu spējam attīstīt pilnībā. Realizēt visas savas spējas, talantus, tieksmes, fiziskās iespējas, pozitīvās personības iezīmes un tādējādi savu dzīvi padarīt labāku:

-laimīgāku

-veiksmīgāku

-bagātāku

-veselīgāku

-interesantāku.

Galu galā, nevienam nav noslēpums – jo lielākas ir cilvēka prasmes un zināšanas, jo vairāk viņš sevī atklājis talantus, jo labākā fiziskā formā un veselīgāks viņš ir, jo labāk attīstītas ir viņa personiskās īpašības:

– komunikabilitāte un spēja atrast kopīgu valodu ar vairumu cilvēku; – spēja koncentrēties un pabeigt iesākto līdz galam,

– spēja uzturēt sevi harmoniskā un līdzsvarotā stāvoklī (pretstatā – stresam un uzbudināmībai),

– spēja uzņemties atbildību un saprātīgi organizēt procesu (līdera spējas) utt.,

jo labāka būs viņa dzīve!

Ja tev līdz šim ir licies, ka uz to ir spējīgi tikai nedaudzi un „noteikti jau ne Es”, tad atbildi uz šiem jautājumiem:

Par ko tu sapņo?

Par ko tu sapņoji kļūt bērnībā, jaunībā?

Kurp tu gribētu aizbraukt?

Kā tu gribētu dzīvot?

Par ko iedomājoties, tavā vēderā sāk „lidot taureņi”?

Ir kāds gudrs teiciens: „Nav svarīgi, kur atrodies šobrīd, svarīgi kurp tiecies nokļūt. Nav svarīgi kas esi šobrīd, svarīgi par ko tiecies kļūt. Nav svarīgi, kā nodzīvota tava pagātne, svarīgi, kā tu gatavojies nodzīvot savu nākotni”.

Un, atgriežoties pie šīs publikācijas sākuma, es gribu teikt, ka CILVĒKA PATIESUMS – ne jau darbos, jo mēs visi pieļaujam kļūdas, līdz pat sirmam vecumam. Un vēl jo vairāk – ne jau vārdos, jo vārdi atspoguļo tikai īslaicīgas emocijas un jūtas. Mēs visi to zinām.

„Īsto” cilvēku var ieraudzīt viņa personīgajos sapņos. Tikai tajos slēpjas tas POTENCIĀLS, kurš piemīt KATRAM konkrētam cilvēkam. Un, ja viņam nav blakus īsto cilvēku, kas to palīdzēs atvērt, tad viņam jāsakopo dotie spēki: sava smadzeņu masa un personīgā signālsistēma, un tas jāizdara ir pašam.

Uz tikšanos tepatās,

Aija