Kad Arizonas dzīvnieku patversmes darbinieki saskārās ar brīvu roku trūkumu, lai parūpētos par jaundzimušajiem kaķēniem, viņi izdomāja kaut ko neparastu: piedāvāt šo uzdevumu veco ļaužu pansionāta iemītniekiem.

„Tas var likties dīvaini,- stāsta pansionāta direktore, – piedāvāt rūpēties par kaķēniem cilvēkiem, kuri ar grūtībām rūpējas par sevi. Bet ir prasmes, emocijas un vajadzības, kuras ar demenci un Alcheimera slimību neizzūd. Vēlēšanās dāvāt mīlestību un to saņemt ir kopā ar viņiem līdz galam.”

Šī ideja pieder veselības dienesta direktorei Rebecca Hamilton. Viņa ievēroja, ka rūpes par kaķiem  viņai pašai sniedz daudz prieka un laimes, un saprata, ka šajā pieredzē ir jādalās arī ar vecāka gadagājuma cilvēkiem.

Šī iniciatīva izrādījās veiksmīga, jo gan sirmgalvju, gan kaķēnu kopējais stāvoklis ievērojami uzlabojās.

“Kaķēni deva mums iespēju vēlreiz sajust to, kas mīt katrā cilvēkā – mīlestību, maigumu, rūpes un līdzjūtību.”

Vecīši ļoti labprāt rūpējās par kaķēniem, savukārt, kaķēni „maksāja” viņiem ar mīlestību un pateicību.

Cik brīnišķīga ideja! Varbūt arī pie mums, Latvijā, šāds projekts būtu realizējams?

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Gribi par cilvēku uzzināt kaut ko ļoti svarīgu? Pajautā viņam par jebkādu notikumu viņa dzīvē: „Kurš tajā bija vainīgs?” Dzirdēji atbildi? Un tagad zini vienu – lai vai par ko cilvēks runātu, viņš vienmēr stāsta par sevi.

Cilvēki pasauli redz caur sevi, vaino citus par to, kur paši var paklupt, nosoda citus un attaisno sevi. Tā notiek vienmēr un gandrīz ar visiem. Ir zināms, ka pat noziedznieki, kuri ir nogalinājuši desmitiem cilvēku, parasti atrod perfektu attaisnojumu tam, ko ir paveikuši. Viņi nav vainīgi. Vainīgi vienmēr ir citi.

Spriežot par pasauli apkārt, cilvēks vienmēr parāda savu iekšējo stāvokli, stāsta nevis par kādu citu, bet par sevi. Vienkāršs piemērs. Kā tu domā, kurš, pēkšņi pamanot, ka ārdurvju priekšā noliktais paklājiņš ir pazudis, nolems, ka tas ir nozagts? Tikai tas, kurš spētu nozagt pats. Bet paklājiņa nozušanai var būt simtiem citu izskaidrojumu, kuri šādam cilvēkam prātā vienkārši pat neienāks. Faktiski jau šī frāze vien: “Nu padomā tik – paklājiņu tomēr nozaga!”, zinošam cilvēkam atklāj tik daudz par šo cilvēku, cik viņš pats par sevi nemaz nezina. Un patiesībā pat nevar zināt. Skolās un augstskolās māca daudz ko, bet ne šo: izprast pašam sevi.

Ja cilvēks pasauli redz kā sliktu, cietsirdīgu un naidīgu, ja cilvēki apkārt ir maitas, šādam cilvēkam gribas mainīt visu pasauli. “Kā man viņi ir apnikuši!” – viņš nopūšas un uzskaita visas nepatikšanas, kādas apkārt esošie viņam visu laiku sagādā. Bet pasauli taču nevar mainīt, mainīties uz labo pusi var cilvēks tikai pats.

To zinot, ļoti interesanti ir vērot cilvēkus. Pārliecināti, ka aiz vārdiem par apkārt esošajiem ir paslēpušies droši, viņi ļoti atklāti izliek apskatei visu patiesību paši par sevi.

Sākumā tas gan biedē, gan uzjautrina. Bet reiz, kad tev pašam uzdod šo, joprojām vienkāršo, jautājumu: “Kas pie tā vainīgs?” tu saproti, ka nebūt neesi labāks par citiem. Kad tu pārliecinies, ka citi tiešām runā tikai par sevi, ilgu laiku vajā domas, ka arī es taču runāju par sevi. Pie tam, mēs varam dzirdēt citu teikto, varam lasīt viņu tekstus, bet ne viņu domas. Bet mūsu pašu domas, taču vienmēr ir ar mums. Tas ir ļoti sāpīgi – atzīt, ka tu nemaz neesi labāks.Uz sevi palūkoties godīgi ir visgrūtāk.

Pie tam, šī vienkāršā, bet grūti pieņemamā patiesība ir tikai šo zināšanu par cilvēku aisberga redzamā daļa, kuru tu vari iegūt, saprotot, ko viņš patiesībā saka. Un, ja iesim mazliet dziļāk, tad atklāsim, ka mēs skaļi vai rakstiski, izrunājam vai uzrakstām savus pašu trūkumus. Parasti mēs pat neapzināmies tos, mēs uzskatām, ka vieni vai otri vārdi – tie ir vienkārši tikai mūsu vārdi. Bet patiesībā, izmantojot vārdus, zemapziņa cenšas mums parādīt mūsu pašu stāvokli un mūsu vajadzības. Ļoti daudz ko no tā, kas tiek izteikts vārdos, nevar pareizi izskaidrot, ja piedēvējam vārdiem to ierasto nozīmi.

Lai vai kā mēs nepiemeklētu vārdus, lai vai kā mēs censtos apiet asos stūrus, patiesā cilvēka seja ir redzama caur jebkurām mākslīgajām barjerām. Dažreiz, tikai viens vārds, viens skatiens var atklāt par cilvēku biedējoši daudz. Labākais, ko ar to visu var darīt – saprast sevi un labot sevī visu to, kas apkārtējo pasauli liek redzēt kā naidīgu. Tas darbojas diezgan vienkārši, un galvenais šķērslis šajā ceļā – cilvēka bailes satikties pašam ar sevi…

Kad iekšējais stāvoklis tiek sakārtots – pasaule pēkšņi mainās. Tur, kur cilvēks agrāk redzēja nozagtu paklājiņu, viņš tagad redz vienkārši gaiteņa ģenerāltīrīšanu. Tur, kur viņš redzēja kāda ļauno gribu un ļaunos plānus, tagad redz patieso situāciju. Tos, kurus viņš agrāk bija gatavs „nošaut”, tagad viņš redz, kā jaukus cilvēkus. Pats interesantākais – arī pati pasaule pret šo cilvēku sāk izturēties citādāk. Tur, kur agrāk slējās augstas sienas, tagad tiek celti tilti.

Mūsu viedoklis par cilvēku rodas no tā, ar ko esam piepildīti paši. Tās ir vai nu mūsu bailes, vai mūsu mīlestība. Kāds baidās no nakts, un katru, ko redz nakts aizsegā, viņš sauc par dēmonu. Kāds baidās no patiesuma, un to, kurš ir patiess, viņš nosauc par vāju. Bet bailes – tas ir mīlestības trūkums, tā ir slimība. Un tāpēc visu, kas izraisa bailes un nosodījumu, ir jāārstē. Tikai ne otrā cilvēkā. Bet gan sevī.

Uz tikšanos tepatās,

Aija