Šodien man mamma atsūtīja ļoti skaistu dzejoli…Viņa neatceras, kur īsti tas tika ņemts, bet, iespējams, ka draugiem.lv lapās. Tas ir tik bezgala skaists, bezgala vienkāršs un patiess, ka noteikti gribēju, lai to izlasi arī tu. Dzejolim nav nosaukuma un arī autore, laikam gribēja, lai viņu sauktu – wnk. Laimdota.

Un tā viņi dzīvoja – saule un vējš.
Reizēm kopā, bet tomēr – nē.
Kaut kas tiem bij’ kopīgs – debesis
Un milzīgā pasaule.

Un tā viņi runāja – mirkli un vēl…
Reizēm klusēja, reizēm – smēja.
Kaut kā tie viens otru mīlēja,
Cik sanāca un – cik spēja.

Kad saule iet gulēt, tad vējš vēl dzied,
Reizēm maigi, bet biežāk – nē,
Jo tā jau ir pieņemts – “kaut kā” un “varbūt”,
Viens otru tie netraucē.

Un tā viņi mīlēja – vakar un rīt,
Reizēm raudāja, reizēm – smēja.
Bet varbūt, ka tas bija tieši tik,
Cik viņi abi to spēja?

Ir jābūt mums saulei un vējam, kas pūš,
Reizēm kopā, bet reizēm – nē,
Jo katrs reiz silda, tad – projām grūž
Šai vējainā pasaulē.
/wnk.Laimdota/