– Un tā, bērni, – aizverot grāmatu, teica skolotājs, – kurš pateiks, vai šī pasaka bija laba vai slikta?

– Laba, laba, – skaļi sauca bērni.

– Bet kurš man paskaidros, kāpēc? Jā, lūk, tu, atbildi man.

– Tāpēc ka princis apprecēja princesi, – bez jebkādām šaubām atbildēja bērns.

– Tuvu. Bet ne gluži tā.

Skolotājs sakrustoja rokas aiz muguras un sāka staigāt starp solu rindām.

– Pasaka, kuru mēs tikko izlasījām, ir labestīga un laba, tāpēc, ka tās galvenais varonis ir princis. Viņam tiešām šī pasaka beidzās laimīgi. Atšķirībā no visiem pārējiem personāžiem, par kuru likteņiem mēs nemaz neaizdomājāmies. Princis nozaga princesi tieši laulību ceremonijas laikā – bet vai kāds jautāja, gribēja viņa to vai nē? Varbūt iepriekšējais precinieks viņai patika vairāk, bet viņš, starp citu, bija ļoti cēls jauneklis. Divas valstis tika iesaistītas karā, krita tūkstošiem karavīru, bet vai kādam tas interesē? Katrs nogalinātais bija kāda dēls, vīrs vai tēvs, bet viņu likteņi un viņu ģimeņu bēdas paliek aiz šī stāstījuma robežām, jo pasaka nav par viņiem. Pasaka ir par princi, kurš savu panāca. Ieraudzīja skaistu meiteni, iekāroja viņu, ieguva, faktiski piespieda ar sevi apprecēties, un dzīvoja pēc tam ilgi un laimīgi, valdot viņas nogalinātā tēva karaļvalstī. Bet tā kā pasaka ir tomēr par princi, bet ne par karali, princesi vai jebkuru no bojā gājušajiem karavīriem – šī ir laba pasaka ar laimīgām beigām.

Skolotājs apstājās, pagriezās pret bērniem un teica:

– Atcerieties, bērni. Lai viena-vienīgā pasaka kādam beigtos labi, daudzām citām pasakām jābeidzas slikti. Bet vērā tiek ņemti tikai prinču likteņi. Tikai viņu.

———————————-

P.s. Tas mums pārdomām, par pasakām…

Uz tikšanos tepatās,

Aija