Kāpēc mēs apbižojam vecākus? Tāpēc, ka kādreiz viņi mūs bija sodījuši un daudz ko aizliedza? Tāpēc, ka mums liekas, ka viņi ir kaut kādi… ne tādi – ne pietiekoši gudri, ne tik skaisti, moderni un jauni, neprot pelnīt daudz naudas, ne ar tiem draudzējas, ne to saka, nevietā smejas, nepareizi domā un pārāk bieži lasa tev morāli?

Bet vai viņiem bija izvēle un iespēja šo dzīvi nodzīvot savādāk? Labklājībā, gaiši, siltuma un laimes piepildītu, nevienu nezaudējot un nevienam neskaužot? Varbūt bija, bet vai tev viņu dzīvi analizēt un tev sodīt? Vai viņi jebkad ir dzīvojuši sev?

Mēs izaugām, paši kļuvām lieli un jau pat paši sākam novecot, bet mazie bērnības aizvainojumi, pretenzijas un nesapratne pret vecākiem palika. Visa šī uzkrātā negācija mums seko līdzi visus šos gadus, kā ēna, kā liela sniega bumba.

Vai mums ir tiesības šo nastu nesāt līdzi? Pateicoties kam mēs esam dzīvi un dzīvojam?

…Kaut kas traucē mums piedot un lūgt piedošanu par savu rupjību un nekaunību, par nerealizētām cerībām un izraisītajām sāpēm, par klusumu un vientulību. Kaut kas nelaiž vaļā un neļauj dzīvot brīvi.

Mēs klausām sevi, bet nedzirdam, atstumjam pagātni, bet tā nekur neaiziet prom un nepazūd.

Varbūt ir vērts atskatīties, pajautāt, saprast un pārstāt sodīt, jo patiesībā jau nav par ko?

Iemesls ir mūsos pašos. Mēs neesam iemācījušies mīlēt tā, kā mīlēja un mīl mūs. Pārāk ļoti mēs mīlam sevi. Visu uztveram kā pašsaprotamu un neprotam (laikam negribam?) skatīties taisnībai tieši acīs. Kāpēc ir jāņem viss, pretim dodot tikai mazu daļiņu?

Kāpēc mēs varam tā – nevilcinoties aizvainot, nežēlot un pat atriebties? Tāpēc, ka vecāki visu pacietīs, piedos, ticēs un cerēs, neskatoties ne uz ko un par spīti visam? Tāpēc, ka vecāku mīlestībai nav robežu un tā ir bezgalīga?

Priekš citiem mēs cenšamies un protam būt labi, bet, esot blakus ar saviem vecākiem, „masku” noņemam un ļaujam būt sev vienaldzīgiem un egoistiem.

Sanāk… ka, diemžēl, mēs apbižojam tos, kurus ļoti mīlam, kurus baidāmies zaudēt, bet dvēseles dziļumos šīs jūtas slēpjam un paši sev pat neatzīstamies. Bet, varbūt, nemaz nemīlam?…

Vislielākā kļūda ir domāt, ka vecāki ar mums būs vienmēr un nekad nenomirs. Diemžēl, tas tā nav. Pienāks diena, kad viņu dzīve uz šīs Zemes apstāsies un vainot vairs nevarēs nevienu.

Mēs pārstāsim kādam būt par visas dzīves jēgu. Neviens par mums vairs necīnīsies, nepārdzīvos, nebirdinās asaras, kad mums ir grūti.

Saule būs tā pati, bet tā vairs tā nesildīs, jo nebūs kaut kur tepat, kaut vai blakus pilsētā, tavas mammas vai tēta, kas sasildīt spēj pat ar skatienu un silto roku pieskārienu.

Nesoli vecākiem piezvanīt! Tāpēc, ka tu noteikti aizmirsīsi par to jau šodien pat, rīt, pēc nedēļas, bet viņi gaidīs.

Ar gadiem, tuvojoties vecumam, viss tiek uztverts daudz slimīgāk. Pat pavirši pateikts vārds var dziļi ievainot. Vienkārši paņem un pazvani. Tāpat vien – lai dzirdētu viņu balsis un, lai pateiktu, ka tu mīli viņus – ne par kaut ko, bet tāpat vien, kā bērnībā…

Kāpēc gaidīt, kad viss beigsies? Visu var labot kamēr mēs dzīvojam!

Palūkojies uz to dziļo rievu ap mammas muti… Viņas skaisto lūpu pilnīgums un spilgtums tagad pieder tev. Paskaties – cik blāvs ir kļuvis tava tēva skatiens! Viņa jaunības acu spīdums tagad ir tavējais. Sirmums, grumbiņas, sāpes sejā…

Nekad viņi nav bijuši tik veci, kā tagad! Vai tik šīs „rētas” nav arī tavu roku un centienu darbs?

Uz tikšanos tepatās,

Aija

P.s. Šo publikāciju es atradu internetā. Iztulkoju un klāt pievienoju arī vēl savas domas… Ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks… varbūt šis ir tas gads, tās dienas, laiks, kad beidzot piedot saviem vecākiem un vienkārši – mīlēt.Kamēr viņi vēl tev ir.