Reiz pie Skolotāja atnāca kāds vīrietis.

– Cienītais, es lūdzu Jūsu padomu. Savu dzīvi esmu iekārtojis labi – esmu tirgonis, es dzīvoju labā mājā, man ir brīnišķīgi draugi un es jau sen esmu aizmirsis par ikdienišķajām dzīves problēmām, kuras man bija agrāk. Bet man joprojām neizdodas izveidot stipru un harmonisku ģimeni. Es gribu atrast gādīgu, jūtīgu un tikumīgu sievieti, kas būtu man uzticīga un mīloša sieva.

Manu meklējumu laikā, es iepazinos un tuvinājos ar daudzām sievietēm. Un neizbēgami vīlos, pie tam, jo vairāk viņas fascinēja mani sākumā, jo ātrāk viņās vīlos. Ar skumjām esmu nonācis pie secinājuma, ka visas sievietes ir vienādas un nav vērtas ne desmitās daļas no mana ideāla. Vai tiešām man nav lemts atrast dzīves partneri, kas man patiešām patiktu? Kā tad izdodas citiem?

– Es redzu, ka tu patiešām vēlaties to, par ko tu lūdz un tāpēc es tev palīdzēšu. Bet man būs jāpadomā. Atnāc pie manis rītvakar.

Viņi atsveicinājās, bet nākamajā vakarā vīrietis ieradās pie Skolotāja atkal.

– Tagad es uzvārīšu tēju, bet, kamēr vāru ūdeni, iekārtojies ērtāk. Mums būs par ko parunāt. Varbūt tu vari man pastāstīt kādu savas pagātnes stāstu? Kas noveda tevi pie šādiem skumjiem secinājumiem par sieviešu raksturu?

Un tirgonis pastāstīja par savu pirmo mīlestību. Kad viņš beidza stāstu, aiz loga jau krēsloja. Visa stāsta laikā Skolotājs neteica ne vārda – tikai vairākas reizes domīgi pamāja ar galvu.

– Tu pastāstīji ļoti interesantu stāstu. Bet šodien es nevarēšu atbildēt uz tavu jautājumu. Ej mājās un nāc rīt, šai pašā laikā.

Sešus vakarus tirgonis staigāja pie Skolotāja un sešas reizes viss atkārtojās tieši tāpat. Katru reizi viņš pastāstīja Skolotājam savu pieredzi ar sievietēm – gan jaunām, gan vecākām, nabadzīgām un bagātām, gudrām un naivām, skaistām un ne visai, bet tas neko nemainīja – katru reizi Skolotājs pateicās par interesanto stāstu un piedāvāja atnākt nākamajā vakarā.

Tirgonis par to bija ļoti pārsteigts, tomēr septītajā dienā pēc nākamā stāsta beigām tradicionālā secība tika mainīta.

– Šis stāsts man patika visvairāk! Starp citu, kura no tējām tev likās visgaršīgākā?

– Es meklēju atbildi uz savu jautājumu, un vienkārši nepievērsu tam nekādu uzmanību. Cik es atceros, katru reizi mēs dzērām zaļo tēju. Ko Jūs ar to domājat?

– Ieelpo tējas aromātu un izbaudi to! Dzer lēnām, nesteidzoties, ļauj sev izjust tās dažādās garšas nianses! Ja tu uzmanīgi ieklausīsies savās izjūtās, tu sapratīsi, ka viena tēja dod tev domu skaidrību, bet otra dod viegluma sajūtu, trešā nomierina, bet ceturtā spēcina. Lai to ievērotu un izjustu, ir vienkārši tam jāvelta pietiekami daudz laika un uzmanības. Mūsu tikšanos laikā es uzvārīju septiņu dažādu šķirņu tējas. Vai dzersi tēju pie manis rītvakar?

Pateicos par uzaicinājumu, Skolotāj, bet Jūs jau atbildējāt uz manu jautājumu.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Tas bija parasts rīts, kad apmēram plkst. 8:30 kāds vecs, apmēram 80-gadīgs kungs atnāca noņemt no savas rokas lielā pirksta šuves. Bija redzams, ka viņš ļoti steidzas un no uztraukuma viegli trīcošā balsī pateica, ka deviņos no rīta viņam ir svarīga tikšanās.

Nožēlā pašūpojot galvu, es palūdzu viņu apsēsties, jo zināju, ka tobrīd visi ārsti bija aizņemti un pievērst uzmanību viņam varēs ne ātrāk kā pēc stundas. Tomēr, redzot, ar kādām skumjām acīs, viņš ik pēc brīža palūkojas pulkstenī un par cik man šobrīd nebija citu pacientu, es nolēmu viņam palīdzēt pats.

Apskatot pirkstu, es redzēju, ka rēta ir labi sadzijusi un, pakonsultējoties ar vienu no ārstiem, es saņēmu šuvju noņemšanai un rētas apstrādei nepieciešamos instrumentus un medikamentus.

To visu darot, mēs sākām runāties. Un es nevarēju noturēties, lai nepajautātu:

– Jums, laikam, ir svarīga tikšanās, ja jau Jūs tik ļoti steidzaties.

– – Nē, ne gluži. Man ir jāpaspēj uz slimnīcu, lai pabarotu manu slimo sievu.

Tad es pajautāju, kas viņai kaiš. Un sirmais kungs atbildēja, ka diemžēl viņai ir Alcheimera slimība. Kamēr mēs runājāmies, es paspēju noņemt šuves un apstrādāt rētu. Palūkojoties pulkstenī, es pajautāju, vai viņa uztrauksies, ja viņš nedaudz nokavēs.

Un man par pārsteigumu, kungs teica, ka pēdējos piecus gadus viņa, diemžēl, viņu neatpazīst.

-Viņa pat nezina, kas es viņai esmu, – viņš pašūpoja ar galvu.

Es pārsteigts iesaucos:

– Un Jūs vienalga ejat turp katru rītu, neskatoties uz to, ka viņa nemaz nezina kas Jūs esat?”

Viņš pasmaidīja un, tēvišķi paplikšķinot pa roku, atbildēja:

– Viņa nezina, kas esmu es, toties es zinu, kas ir viņa.