Reiz, sensenos laikos Dievs dalīja visām tautām zemes. Katrs nāca un prasīja, kādu zemi vien gribēja.

Latvietis neatnāca nevienā no nedēļas dienām, taču ieradās svētdien pie Dieva. Noņēma cepuri un teica, lai Dieviņš viņam arī kādu zemes gabaliņu iedod. Dievs saka, ka šim viss izdalīts, kamdēļ nenāca nedēļas laikā, kad visiem dalīja.

Latvietis sāka lūgties: “Visu nedēļu strādāju: zemi aru, zirgus kopu, bērnus auklēju, tagad tik brīva vaļa bija atnākt. Nu lūdzu dod, Dievs, kaut vai mazu zemes gabaliņu!”

Dievam palika žēl latvieša un šis saka latvietim: “Gribēju pats sev paturēt vienu mazu, jauku zemes gabaliņu pie jūras, kur ir zaļi meži, zili ezeri un svētība zemē pie katra zāles stiebra, kur dzīvot savā dieva zemītē, bet nu ņem tad Tu to.”
Tā latvietis tika pie zemes.
Pie savas zemītes…