Jau desmit gadus Nataļja Kuzņecova cīnās ar smagu slimību. Oficiāli to sauc perifērā tipa tetraparēze pēc infekciozi alerģiska Gijen-Bare tipa poliradikuloneirīta. Tas nozīmē, ka Nataļjai ir muskuļu vājums, viņa nevar pārvietoties vai piecelties bez pieturēšanās pie kāda cilvēka vai priekšmeta un viņas imūnsistēma ir tik vāja, ka pat došanās uz veikalu var beigties ar nedēļu ilgu saaukstēšanos.

Tomēr šis stāsts nav par slimību. Tas ir par piecelšanos pēc kritiena, tas ir par to, kā sieviete, kam drīz būs 40, turpina dzīvot un būt sieviete par spīti visam…

Visu dzīvi sapņoja par mūziku…

Pašlaik Nataļjai ir 38 gadi, viņa dzīvo Šķirotavā un audzina dēlu. Reizi nedēļā viņa dodas uz kādu bērnudārzu novadīt dažas mūzikas nodarbības. Tur kādreiz mācījās viņas dēls un strādā ļoti saprotoši audzinātāji, kas palīdz parādīt bērniem kustības, ko Nataļja slimības dēļ nespēj. Citur un vairāk viņa pašlaik strādāt nevar – to neļauj veselība, arī izglītības iestāžu attieksme pret viņu bieži ir noraidoša.

Nataļja par mūziku sapņoja visu dzīvi. Mācīt šo mākslu bērniem bija viņas mērķis jau sen – pēc muzikālās izglītības iegūšanas, viņa studēja pedagoģiju. Pēc bakalaura grāda iegūšanas, pasniedza mūziku vispārizglītojošā skolā, kā arī mūzikas skolā. Darbs viņai patika. Tad Nataļja mācīja mūziku bērnudārzā. “Es jutos tā it kā būtu nonākusi īstajā vietā. Sapratu – tas ir mans, mana lieta,” atceras Nataļja.

Viņai vēl nebija 30, kad Nataļja pārdzīvoja šķiršanos no vīra. Tas viņu nesalauza. Sieviete iestājās maģistrantūrā, dziedēja sāpes ar mūziku un darbu, ko mīlēja, apmeklēja dažādas nodarbības. Par pārdzīvoto Nataļja stāsta: “Darbam atdevos ar sirdi un dvēseli. Gāju uz vingrošanu, dažādām nodarbībām. Nebija laika pārdzīvot – izgāju no mājām septiņos, bet atgriezos tikai ap pusdeviņiem.”

Pēkšņā slimība…

Slimība pārsteidza pēkšņi – vienu dienu Nataļja no gultas vienkārši nepiecēlās. Tas bija parasts rīts pēc izlaiduma bērnudārzā, tikai Nataļja nevarēja pakustēties. Viņu aizveda uz slimnīcu, kur viņa trīs dienas nogulēja bezsamaņā. Kad Nataļja pamodās, viņa nevarēja pakustināt rokas, kājas, pirkstus vai parunāt, tomēr viņas apziņa bija tieši tāda pati kā pirms saslimšanas.

“Vienīgais, ko neatceros, ir laiks, ko pavadīju komā. Pārējo visu es atceros pilnībā,” stāsta Nataļja. Viņa atklāj: “Es nevarēju saprast, kā tas ir iespējams.” Trīs mēnešus Nataļja nerunāja un pati nevarēja paēst. Jautāta, kur viņa smēlās motivāciju dzīvot un cīnīties, Nataļja nosmej, ka citas iespējas viņai nebija: “Es neko nevarēju izdarīt, pat ja gribētu. Kā gan to izdarīt? Es nevarēju pakustināt rokas, lai kaut kādas tabletes iedzertu, es nevarēju kaut kur aizbraukt, lai sastrādātu muļķības. Pilnīgi visi iespējamie pašnāvības veidi man bija nerealizējami.”

Viņa brauca uz rehabilitācijām Vaivaros, kur “ārsti paveica brīnumu”. Trīs mēnešus pēc pamošanās no komas Nataļja sēdēja invalīdu ratiņos un varēja parunāt. Rokas vēl neklausīja un viņa joprojām nevarēja pati sev kaut ko izdarīt, pat ja gribētu. Viss mainījās, kad rokas sāka klausīt: “Es varēju pati paēst. Iedomājieties? Es ēdu neveikli. Nu tā kā mazi bērni, jo nevarēju noturēt karotīti, bet es ēdu pati.” Nataļja atrada motivāciju ikkatrā mazā sasniegumā. Trīs gadu laikā viņa nostājās uz kājām.

Vienīgais spēka avots – pati

Ir pagājuši 10 gadi, kopš Nataļja saslima. Sieviete jau ir pieradusi pie apkārtējo skatieniem viņas jocīgās gaitas dēļ, iemācījusies sadzīvot ar slimību. Pa šo laiku viņa ir piedzīvojusi neskaitāmus atraidījumus, meklējot darbu, vēlreiz apprecējusies un devusi dzīvību dēlam. Pēc saslimšanas un problēmām otrajā laulībā Nataļja ir sapratusi, ka nekas nenotiek pats no sevis un viņas dzīve nemainīsies, ja viņa pati to nemainīs. Uz jautājumu, kur viņa rod spēku tagad, Nataļja atbild īsi: “Kā – kur rodu? Vienmēr stipra esmu bijusi. Vai tad var citādāk?”

Pašlaik Nataļja nevar strādāt pilnas slodzes darbu, jo viņas imūnsistēma ir pārāk vāja, kā arī ir jānostiprina nervu sistēma, lai viņa varētu vieglāk un drošāk kustēties. To var panākt ar medikamentozo ārstēšanu. Tāpat Nataļjai ir vajadzīgi palīglīdzekļi, piemēram, kruķi, kas ziemas laikā neslīd, vai atbalsta rokturis dušai. Viss kopā maksā 2000 eiro. Lai arī šādas naudas viņai nav, sieviete ir pārliecināta, ka viņai kļūs labāk un viņa atkal strādās. Meklējot iespējas, viņa ir vērsusies labdarības fondā Labdaris.lv, kas ir uzsācis ziedojumu vākšanu, lai palīdzētu Nataļjai.

Ziedojumu vākšanas mērķis ir palīdzēt uzlabot Nataļjas veselību, lai viņa varētu strādāt un nopelnīt naudu ne tikai sev un dēlam, bet arī savas veselības turpmākai uzlabošanai. “Ja es zinātu, ka varu strādāt un piedāvātu darbu, es tur neietu, es aizskrietu,” atklāj Nataļja.

Sieviete cer, ka viņas piemērs var palīdzēt citām sievietēm atrast spēku sevī brīžos, kad pasaule apkārt grūst un viss ir jāsāk no sākuma. “Dzīve nebeidzas, kad paliek 40,” uzskata Nataļja. Viņa ir pārliecināta, ka mācīties kaut ko jaunu, apmeklēt kursus un pilnībā mainīt savu dzīvi var ikviena sieviete jebkurā vecumā.

Pats galvenais – ir sekot tam, ko vēlas sirds un netērēt sevi un savu dzīvi lietām, kas nesniedz piepildījumu. To viņa vēl ikvienai buduars.lv lasītājai.

*****************

Palīdzēt Nataļjai, lai viņas ceļš būtu vieglāks un sieviete varētu atsākt darba gaitas, ir iespējams šeit >>>>. Tur ir pieejama arī plašāka informācija par ziedojumu vākšanu un līdzekļu izlietojumu.

Ar cieņu un laba vēlējumiem,

Labdarības Fonds Labdaris.lv

(Publikācija tika veidota speciāli buduars.lv)