Pirms dažām dienām mani draugiem.lv vietnē uzrunāja kāda jauka kundze (sauksim viņu par Rasmu), kura man lūdza palīdzību sakarā ar buduars.lv stila veidošanas e-grāmatas iegādi. Un tā mums izvērsās pāris dienu gara sarakste un, kad sākām runāt par mūsu abu laulībām, Rasma uzrakstīja man ļoti jauku novēlējumu vēstuli, kuru viņa pēc ilgām pārdomām man atļāva publicēt arī mūsu bloga „vēstuļu stūrītī”. Es to dikti lūdzu, jo domāju, ka šī vēstule, un it īpaši padoms, meitenes, noderēs ne tikai man, bet arī vēl kādai no jums…

——————————–

„…Kaut arī esam ar vīru gados – tomēr gribas pareizāk saģērbties…Vīram patīk, ka viņa sieviņa labi izskatās un man gribas, lai vīrs labi izskatās. Mēs jau 42 gadi, kā esam precējušies. Ir divi pieauguši bērni. Dēls un meita. Bet tikai viens mazdēls. Mūsu bērni abi ir šķīrušies…diemžēl..mazdēliņš no dēla puses. Tad un arī tagad jaunieši ātri aiziet katrs uz savu pusi…nemāk piedot.

Vēlu Jums nodzīvot tik ilgus gadus, cik mēs un vēl ilgāk…līdz mūža galam. Ne tikai ir svarīgi labi ģērbties, bet arī vīrietim jājūt, ka viņš Tavā dzīvē ir ļoti svarīgs, ka lepojies ar viņu.

Gadās, kad pēc laulībām vīri dažām sāk dzert, bet manā gadījumā bija otrādi. Es pat nezināju, ka viņš draugos ar stipro un draugiem par izbrīnu pārstāja lietot alkoholu. Dzīvojam gan saticīgi, gan reizēm ir domstarpības, jo nezināju, ka vīrieši nekad nedomās tā, kā mēs sievietes. Viņi ļoti atšķiras ar domāšanas veidu. Noturējāmies ar visiem strīdiem, jo tad, kad sanāca nesaskaņas, tad es darīju visu, lai izlīgtu, lai izrunātos un noskaidrotu iemeslu. Bet, ja neizdodas noskaidrot, tad vienkārši pieglaužos un pabužinu galviņu mīļi un palūdzu piedošanu, kaut arī pati nezinu, kas man jāpiedod…un atkal viss kārtībā :).

Kad meitai kārtējo reizi izjuka attiecības, kuras bija brīnumjaukas, bija kā cimds ar roku, un vēl joprojām nav zināms iemesls kāpēc, mans Vīrs mani pamācīja, lai es uzrakstu meitai, lai viņa mīļi pieglaužas un pabužina vīra galvu un viss būs kārtībā. Vari iedomāties kāda sajūta bija man, kad es uzzināju, kāpēc mūsu attiecībās bija viss kārtībā. Esmu apmulsusi, ka zināju kas jādara.

Piedod, ka to visu rakstu, domāju varbūt noderēs…

Meitai šo padomu neesmu vēl ieteikusi, jo viņa nevienu manu padomu neuzklausa… un nepaspēju arī, un arī līdz tam nezināju pati, ka pareizi esmu rīkojusies.

Manās kāzās skaisti noformētā kladītē kāzu viesi ierakstīja katrs savu novēlējumu mūsu kopdzīvei. Un viens no viesiem bija uzrakstījis šādus vārdus: “Nav māksla apprecēties, bet gan māksla mūžu kopā nodzīvot.” Es toreiz stipri apvainojos par šo ierakstu, bet šie vārdi mani vajāja visus šos kopdzīves gadus un stiprināja.

Nezinu kāpēc Tev to rakstu… Kas mani liek to darīt? Bet varbūt noderēs… Vēlu jums visu to labāko!”

Uz tikšanos tepatās,

Aija