Šodien atskārtu, kā dzīvē var atbrīvoties no vecā un apnikušā, kas neatlaidīgi „velkas” tev līdz…

Ne par velti ir tāds padoms: lai jaunais ienāktu, ir jārada tukšums. Nu tad BEIDZOT es šodien sapratu, kā beigt žēlot savas vecās čības! Ne nu gluži es tās žēloju…Bet ik pa laikam, noskatoties uz savām čībām, domāju, ka man beidzot vajadzētu jaunas, bet par cik šīs vēl bija nēsājamas un no kājām ar nost nekrita, pie tam caurumu tām ar vēl nebija, tās vienkārši turpināja manā mājā „dzīvot”.

Un šodien, tīrot māju, un uzmetot uz tām skatienu, es pēkšņi sapratu, ka es ilgi vēl no tām netikšu vaļā, kamēr tās manā koridorā stāvēs. Ko es izdarīju? Es tās vienkārši izmetu. Un tagad varu droši un pārliecinoši konstatēt, ka man TIEŠĀM nav čību! Un man ir divas izvēles: palikt bez čībām, jeb doties uz veikalu pēc jaunām. Un mans mērķis tagad, ieraugot veikalā čības, būs pavisam cits – nevis domāt, ka vajadzētu laikam kaut kad jaunas čības, bet gan veikt pirkumu.

Nu re…un tad es secināju vēl vienu svarīgu lietu: mēs daudz dzīvē lasām dažādus padomus, bet mēs tos “nedzirdam”, kamēr neizmantojam vai neizjūtam „uz savas ādas”. Mēs gadiem ilgi nēsājam vecas kleitas, nonēsātu veļu, klājam vecus palagus, lietojam ieplīsušas krūzes, šķīvjus, mūsu logiem priekšā karājas saulē izbalējuši aizkari…jo kamēr krūzes ir skapī un, kamēr kaut kas, tomēr, logam ir priekšā…, nu kā gan metīsi laukā, vai ne?

Un tagad es vēršos pie tevis – šodien, kad aiziesi mājās, tev ir uzdevums – atrodi (lai gan esmu droša, ka, šo lasot, tu JAU iedomājies vairākas lietas) to, kas TEV „velkas līdzi”, paņem un izmet laukā! Tu vari neticēt, bet tu redzēsi, cik fantastiska atbrīvotības sajūta radīsies! Bet rīt? Rīt tu dosies uz veikalu, lai beidzot nopirktu skaistas krūzes, jaunu palagu vai aizkarus.

Uz tikšanos tepatās,

Aija