Laikam vismaz reizes divas mūsu blogā esmu tev stāstījusi un sajūsminājusies par grāmatiņu „Jabeca Lūgšana Sievietēm”. To esmu izlasījusi vismaz piecas reizes un tā ļoti bieži atrodas uz mana darba galda – kā rokasgrāmata, kā padomdevējs, kā jaunu ideju un mierinājumu avots.

Un tā pirms kādām pāris dienām es to atkal atvēru (to daru šad tad, nemeklējot it kā neko konkrēti) un vietā, kur tiek runāts par mūsu – sieviešu kārdinājumiem. Es pat nevaru neko tam piebilst – viss ir TĀ pateikts, ka labākais, ko varu izdarīt, ir pārpublicēt šo teksta daļu šeit. Es domāju, ka tas NOTEIKTI kādai no mums būs noderīgi…

Bieži vien mums liekas, ka grēks ir tad, kad esam kaut ko nozaguši, samelojuši par kaut ko svarīgu, krāpuši, nodevuši, nosituši…Bet patiesībā grēks gan Dieva, gan savā, gan otra cilvēka priekšā var būt pavisam, mūsuprāt, nenozīmīga darbība vai pat doma…Jā, liekas gan – kas tur traks, ja es neteikšu visu patiesību vai – nedaudz aprunāšu… Mums pat prātā, laikam nenāk ko šāda „nevainīga” rīcība var nest. Tāpēc centīsimies no šiem kārdinājumiem atbrīvoties.

SIEVIETES KĀRDINĀJUMI

(fragments no grāmatas “Jabeca lūgšana sievietēm”, autore Darlīna Vilkinsone)

“Ir salīdzinoši viegli uzskaitīt tos kārdinājumus, ar kuriem cīnās vīrieši (jo sevišķi tas attiecas uz seksuāliem grēkiem). Bet ar kādiem kārdinājumiem visbiežāk saskaras sievietes?

Līdz šim esam minējušas lepnību un pārēšanos (tā notiek arī ar vīriešiem!). Taču tā kā ir tik ļoti svarīgi zināt savas rakstura vājības, ir vērts noskaidrot, ar kādām kārdināšanām sastopas sievietes savā ikdienas dzīvē.

Šo jautājumu es nesen uzdevu kādai sieviešu grupai, un šeit ir dažas no atbildēm:

kārdināta žēloties, kad kaut kas nenotiek tā, kā es gribētu;

kārdināta salīdzināt sevi ar citiem;

kārdināta iet kompromisa ceļu;

kārdināta neteikt visu patiesību;

kārdināta izrādīt sarūgtinājumu un nepiedot;

kārdināta kritizēt citus;

kārdināta apskaust citus;

kārdināta aprunāt;

kārdināta būt neapmierinātai ar to, kas man ir;

kārdināta izniekot laiku, piemēram, pārāk daudz skatoties televizoru;

kārdināta sapņot par apprecēšanos ar citu vīrieti;

kārdināta lasīt grāmatas vai skatīties raidījumus ar apšaubāmu saturu;

kārdināta dusmoties un zaudēt paškontroli;

kārdināta kliegt un „izlādēties” uz saviem bērniem.

Vai Tu pamāji ar galvu, lasot kādu no šīm atbildēm? Dažiem no šiem kārdinājumiem ir nepārprotama saistība ar izvēli „nelaist tuvumā”, par kuru nupat runājām. Nepērc krējuma konfektes, un Tev nebūs kārdinājuma tās apēst! Nepērc apšaubāma satura romānus – tā vietā izvēlies kādu labu alternatīvu!

Taču ievēro,ka daudzi no šiem kārdinājumiem pielavās klāt nepamanīti. Daļēji tas ir tāpēc, ka tie ir saistīti ar nepamanāmām un netveramām lietām – sajūtām, attieksmi un attiecību jautājumiem.

Tas nav pārsteigums, jo mēs esam radītas, lai būtu emocionālas un uzturētu savstarpējās attiecības. Ja tu lūgtu vīrietim uzrakstīt viņa kārdinājumus, tad daudzi no tiem saistītos ar taustāmām lietām. Ja šādu sarakstu lūgtu sastādīt sievietei, viņa visticamāk sāks runāt par jūtām – dusmām, aizvainojumu, greizsirdību. Iespējams, ka viņa pieminēs attiecību nianses, piemēram, cieņu pret direktoru vai pakļaušanos savam vīram.

Ja labāk izpratīsim kārdinājuma raksturu, varēsim vieglāk no tiem izvairīties. Piemēram, mēs varam veikt noteiktus drošības pasākumus, kad esam nogurušas vai emocionāli saspringtas. Vai arī varam secināt, ka mums ir jāizturas citādāk pret kādu cilvēku, lai izvairītos no kārdinājuma dusmās apgrēkoties.

Es gribētu no visas sirds Tevi pamudināt, lai Tu šodien pajautā Dievam: „Kuras ir tās trīs jomas, kurās man visvairāk jāsastopas ar kārdinājumiem?” Tad ieraksti atbildes savā dienasgrāmatā. Pievērs uzmanību tam, cik no atbildēm attiecas uz Tavu attieksmi, domām vai izturēšanos pret citiem. Lūdz, lai Dievs Tevi pasargā no šīm kārdināšanām un lai Viņš Tev parāda, kā Tu pati sevi vari pasargāt. Tad seko Jēkaba padomam: „Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretī velnam, un viņš bēgs no jums” (Jēkaba 4:7)”

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Vai atceries? Es pirms kāda laika tev stāstīju par grāmatiņu „Jabeca Lūgšana Sievietēm”. Es nezinu cik daudzas un vai vispār kāda atrada iespēju to iegādāties, jo arī es vēl ilgi pēc tam meklēju otro grāmatiņu „Vīna koka noslēpumi”, bet man visur atbildēja, ka šīs grāmatas nekur vairs nav pieejamas. Žēl, ļoti žēl.

Grāmatu „Jabeca Lūgšana Sievietēm” es šobrīd lasu laikam jau ceturto reizi. Ļoti bieži tā atrodas arī manā somiņā, kad dodos ceļā. Ja vien pati neesmu pie auto stūres, es cenšos brīvo laiku aizpildīt, to lasot atkal un atkal. Un atkal un atkal tā man atklāj ko jaunu, līdz šim nepamanītu gan šai grāmatā, gan savā dzīvē, gan savā saprašanā.

Un tā, pirms pāris dienām, braucot mikroautobusā uz Rīgu, es atvēru līdzpaņemto grāmatu vietā, kura tobrīd man ļoti „iekrita sirdī” un es tūlīt pat sapratu, ka tuvākās svētdienas rītā es gribēšu tev šo nelielo grāmatas fragmentu pārrakstīt te, mūsu blogā (ceru, ka grāmatas autori par to nedusmosies).

Tam, kas tajā teikts nav ko ne pielikt, ne atņemt. Bet, lūdzu, izlasi to uzmanīgi. Tad vēl un vēlreiz. Tas vēsta par to, kā mums, sievietēm, un ne tikai mums, trūkst un tas ir tas, kas mums neļauj jebkurās izpausmēs mūsu dzīves garumā virzīties uz priekšu.

Lai tev jauka un svētīga šī svētdiena!

———-

“Vai Tu atceries, kā es stāvēju verandā, cīnoties ar šaubām par to, vai spēju uzņemties atbildību par pusaudzi, kas gaida bērnu. Ļauj man pastāstīt, kas notika tālāk. Stāvot tur un nosaucot Dievam visas manas vājības, es ievēroju, ka uz grīdas kaut kas kustas. Es ieskatījos ciešāk. Tā bija skudra, vismazākā, kādu es jebkad biju redzējusi… un tā vilka lielu, beigtu biti!

Es ar interesi vēroju skudru un domāju: „Neticami! Varbūt, ka es izskatos tieši tāpat, cenšoties vilkt mašīnu pa šoseju.”

Un tad es sapratu. Ja Dievs var šajā sīkajā radībā ielikt tik daudz spēka, ka tā spēj pavilkt nastu, kas ir piecdesmit reizes lielāka par pašu, tad arī man Viņš dos spēku, kas vajadzīgs, lai izdarītu Viņa labā to, kas man šķiet neiespējams.

Tā diena kļuva par pagrieziena punktu – par lielu sasniegumu manai paļāvībai uz Dievu. Es sapratu, ka mans vājums Dievu nevis ierobežo, bet atbrīvo! Manā vājumā Dievs var būt liels un atklāt Savu pārsteidzošo varenību. Nav brīnums, ka Jēzus Pāvilam teica: „Tev pietiek ar Manu žēlastību, jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” (2.Korintiešiem 12:9)

Bieži vien mūsu izpratne par to, kā tas notiek, ir kļūdaina. Kad jūtamies vājas, tā vietā, lai lūgtu Dieva spēka klātbūtni, mēs cenšamies būt vēl stiprākas. Mēs varbūt pat lūdzam, lai Viņš dara mūs stipras. Bet tad mēs atņemam Dievam iespēju atklāt Viņa spēku mūsu nespēkā. Pareizāk būtu Dievam sacīt: ”Es nevaru to izdarīt. Taču es zinu, ka Tu vari. Un tad visi zinās, ka ne es, bet Tu esi stiprs!”

Nākamreiz, kad nokļūsi situācijā, kurā Tev būs vajadzīga Dieva roka, es gribu, lai Tu kaut ko izmēģini. Uzraksti uz lapas savas kļūdas un trūkumus. Tad Tu ievērosi kaut ko: Tu esi uzrakstījusi „Es esmu…es esmu…”. Tā ir Tava kļūda. Dievs vēlas, lai Tu skaties uz viņu, nevis uz sevi. Vai esi kādreiz domājusi, kāpēc Dievs par sevi saka „ES ESMU”? Gadiem ilgi, sajūtot kārdinājumu sacīt „Bet Dievs, es esmu vāja….” vai „Dievs, man ir bail…”, esmu atklājusi, ka man palīdz tas, ja iedomājos, ka Dievs saka pretējo: „ES ESMU tavs spēks, ES ESMU tava drosme, ES ESMU viss, kas tev vajadzīgs, jo „ES ESMU, KAS ES ESMU.”” (2.Mozus 3:14, Jāņa 8:58)

Redzi, Dievs necenšas atrast visideālāko sievieti. Viņš aktīvi meklē tādas sievietes, kas ticēs, ka Viņš spēj izdarīt to, kas nav cilvēka spēkos.”

Fragments no grāmatas “Jabeca Lūgšana Sievietēm”.

——-

Uz tikšanos tepatās,

Aija