Dziediet ne viņam aizejot, bet mums paliekot…

Dziediet pie kapa! Ko jūs klusējat, dziediet! Viņš nedzird. Ne viņam.

Dziediet ne viņam aizejot, bet jums paliekot. Ne par skujām kapā, bet par lapu galotnē. Sev, dzīvie! – jums dziesma ir vajadzīga, ne viņam.

Tie ir Imanta Ziedoņa vārdi, kas šoreiz šai skumjajā dienā ir vajadzīgi mums pašiem.

Mūsu, 40 un +gadnieku skolas un studiju gadi saistās ar I. Ziedoņa dzeju, ar epifānijām, viņa pasakām. Arī vēlākajos dzīves gados mēs nozīmīgos brīžos meklējām atbildes Ziedoņa dzejā, jo visos svarīgajos dzīves notikumos viņš bija ar mums, ik brīdi viņš izdzīvoja kopā ar mums visiem. Gan, kad mēs svinējām lielos Dziesmusvētkus, gan smagākos brīžos, jo viņš bija viens no mums visiem. Arī latviešu tautas atmodas gados viņš bija ar savu tautu ik katru brīdi.

Varbūt tādēļ, ka viņš visu savu dzeju un savu mūžu veltījis mūsu kopējās Dzimtenes mīlestībai, ka bijis Latvijas un tās tautas neatkarības un brīvības cīnītājs, viņš mums bija un paliks tik tuvs. Par viņu ir daudz labu vārdu teikts un vēl daudz laba teiks arī turpmāk, bet šodien sakāmi atvadu vārdi.

Viņš tepat vien ir. Ar mums, ap mums. Un paliks tepat, jo viņu lasījām mēs, lasa mūsu bērni un, ļoti ceram, ka lasīs arī mūsu mazbērni.

Pagaidām ir viena svītra

Tai virzienā, kurā es kustos.

Bet no augšas nāk vertikāle,

Kad manu horizontāli tā krustos,

Tas būs punkts,

Kurā es pēkšņi stāšos.

Krusts turpināsies,

Es neturpināšos.

Tā Imants Ziedonis rakstīja 1972. gadā. Nu tas ir noticis, bet Imants turpināsies savos darbos, savas tautas atmiņās.

Buduars.lv komanda