Veltījums “heihērholiķiem”, vai latviskojot – heihērmīļiem.

Un kāpēc gan nevar būt ‘’Mīlīgā, saldā tējotava heihērholiķiem’’ ar heihērām uz jumta, podos, krūzēs uz krēsliem, apstādījumos…

Pasapņot taču var…kaut vai Čelsijas ziedu šovā. Daļu noteikti var iedzīvināt arī Latvijas dārzos. Šie augi, kuri britu zemē tik ļoti iecienīti, arī pie mums aug ‘’griezdamies’’.

Heihēru lapojuma krāsu varavīksne

Heihēru dzimtene ir Ziemeļamerika. Tās nav prasīgas, ir pacietīgas, pieticīgas un gana izturīgas. Vajadzīgi tikai daži nosacījumi, lai tās labi augtu – augsnei jābūt mitrai, pietiekoši bagātīgai, tās spēj piemēroties arī nabadzīgākiem augšanas apstākļiem.

Vislabāk audzēt pusēnā. Ja saules būs par maz tām zudīs izteiksmīgās lapu krāsas. Tieši, karsti pusdienas saules stari arī nav tām piemēroti, lai gan no jaunajām šķirnēm ir tādas, kas labi jūtas arī pilnā saulē.

Vienā vietā var augt 3-5 gadus, tad tās vajag pārstādīt (ar ceru dalīšanu). Ziemcietība ir laba. Sakņu sistēma heihērām ir samērā smalka, tās var ciest ilgstošā kailsalā no sakņu izcilāšanas. Pret tādu skādi labi der augsnes mulčēšana, tas palīdz arī saglabāt augsnes mitrumu. Tā var būt mizu mulča, kūdra. Mazus, jaunus stādus pirmās ziemas var piesegt ar kādu egles zaru.

Heihēras var stādīt starp dekoratīvajiem krūmiem, zema auguma skuju kokiem, ziemciešu dobēs, tās labi izskatās kā dobju apmaļu augi.

Uz tikšanos tepatās,

Vineta