Uz kādu pilsētu reiz atnāca dzīvot kāds gudrais. Viņš zināja visu pasaulē. Pie viņa nāca cilvēki pēc padoma, un visiem viņš palīdzēja.

Šai pilsētā dzīvoja arī kāds puisis un, izdzirdējis, ka ir kāds gudrais, viņš nolēma viņa gudrību pārbaudīt. Puisis bija viltīgs. Tāpēc noķēra taureni un ielika starp plaukstām tā, ka to varētu gan saspiest, gan palaist vaļā. Un, lūk, atnāca puisis ar šo taureni pie vecā kunga un jautāja: „Paklau! Ja tu tiešām esi tik ļoti gudrs un palīdzi cilvēkiem, atmini – vai taurenis manās rokās ir dzīvs?”

Kungs zināja – ja viņš atbildētu „dzīvs”, puisis to saspiestu, bet, ja atbildētu – „miris”, puisis to atlaistu. Ko atbildēja gudrais kungs? „Viss ir tavās rokās…”

Viss tiešām ir mūsu rokās.

Viss tiešām ir mūsu izvēle. Mēs izvēlamies sapņot vai nē. Mēs izvēlējāmies vai teikt to vārdu, kurš vēlāk nesa mums ciešanas. Mēs izvēlējāmies mīlēt vai nīst, ciest vai pamest malā. Nest Dieva doto krustu vai meklēt citu, būt godīgai vai, lai sasniegtu to, pēc kā kārojās, piekrāpt kādu un nelikties par to ne zinis. Mēs izvēlamies vai dusmoties uz šo cilvēku, kas liekas vairs nav paciešams vai labāk par viņu lūgties. Būt lepnai vai pazemīgai…

Viss, it viss ir mūsu rokās. Tie ir mūsu dzīves pužļa gabaliņi. Un atkarībā no šīm mazajām, bet bezgala svarīgajām izvēlēm veidojas mūsu dzīves un likteņa mozaīka un, ja tā būs Dievam tīkama, ja mēs, lai tas tā būtu, meklēsim katru gabaliņu, kas šo dzīves mozaīku var sabojāt neatgriezeniski, spodrināsim to, ja tīrīsim savas dvēseles un sirdis, nožēlojot savus grēkus, mēs ieraudzīsim un sajutīsim Dieva prieku par mums un žēlastību.

Un nav nekā brīnišķīgāka par to, ja katru rītu tu sāc ar paļāvību, ar lūgšanu, lai Dievs ir ar tevi, lai dāvā tev mieru, lai dod tev pareizus vārdus, darbus un domas šai dienai. Jo Viņš zina visu – arī to, kur tu šodien paklupsi. Zina un ļauj paklupt – lai tu joprojām, kamēr vien esi dzīva, mācies – mācies un secini, pieņem un pateicies, dāvā un priecājies. Kā to darīja un dara Viņš.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Ir klāt svētdiena. Šodien dalos ar pavisam nelielu, bet vērtīgu stāstu jeb pritču – par mūsu krustu.

Katram cilvēkam ir jānes savs dzīves krusts. Kādam tas ir vieglāks, kādam smagāks, bet kādam pavisam smags. Dažreiz mēs domās esam gribējuši samainīties ar sava kaimiņa, drauga vai pat sveša, tik pēc nostāstiem zināma, cilvēka dzīves krustu.

Bet patiesība jau ir tā, ka nav labāka jeb piemērotāka krusta par savējo. Dievs mums devis tieši tādu, tieši tik lielu un tik smagu, cik spējam panest tieši mēs. Un, ja kādam, mums liekas, ka tas svešais varētu būt vieglāks, tad tas ir viņa krusts, viņa spēkiem, viņa spējām piemērots un tev tas noteikti nebūtu ne derīgs, ne piemērots, ne panesams. Viss, kas jādara – jāpaļaujas uz Dievu.

Un arī esam mēs tur, kur šobrīd jābūt, ar to cilvēku, ar kuru šobrīd jābūt, mums apkārt ir viss tas, kam ir jābūt  un arī notiek viss tā, kā tam jānotiek. Galvenais un svarīgākais – neapstāties, DZĪVOT un iet uz priekšu un viss risināsies tieši tā, kā tam ir jārisinās. Atkarībā no tā, ko esam pelnījuši, ko esam spējīgi “panest” . Un, lūk, arī pats stāsts.

Kādam cilvēkam likās, ka viņa dzīve ir ļoti smaga. Un aizgāja viņš kādu dienu pie Dieva, pastāstīja par savām ciešanām, nelaimēm un kreņķiem un palūdza Viņam: „Varbūt es drīkstu izvēlēties sev citu krustu?” Paskatījās Dievs uz cilvēku, pasmaidīja, ieveda Viņš cilvēku glabātuvē, kur bija krusti un teica: „Izvēlies”.

Iegāja cilvēks šai glabātuvē, palūkojās un izbrīnījās: „Kādu tik krustu te nav – gan mazi, gan lieli, gan vidēji, gan smagi, gan viegli…” Ilgi cilvēks staigāja pa glabātuvi, meklēja sev pašu mazāko un vieglāko krustu un beidzot atrada – mazu-mazu, vieglu-vieglu krustiņu, piegāja pie Dieva un teica: „Dievs, vai drīkst man paņemt šo?” „Drīkst,- atbildēja Dievs. – Tas jau arī ir tavējais krusts”.

Uz tikšanos tepatās,

Aija