Stress un nepatikšanas darbā? Kam to nav? Tomēr ne visas no mums tās ‘pārnes’ mājās.

Tu jūties vainīga, ka atvēli maz laika mierīgām sarunām ar saviem mīļajiem?

Es tevi saprotu, kad tu man saki, ka atkārtota ieklausīšanās sava prāta neapturamajā pļāpāšanā, kad tas jau kuro reizi “pārmuļļā” problēmas un nepatikšanas darbā, neveicina harmoniskas ģimenes attiecības.

Stress ir šīs kaitinošās prātā pļāpāšanas gan cēlonis, gan sekas.

Ir neiespējami atpūsties un baudīt vakaru (un dzīvi), ja tavs prāts visu laiku ‘spēlē’ darba kreņķu plati: nepadarāmo uzdevumu sarakstu, saspringto sarunu ar bosu, rītdienas uzstāšanos…un negatīvo domu virkne nekad neizsīkst. Kāds stress, tu saki! Patiesi!

Tu noteikti esi dzirdējusi sakām: atstāj darba problēmas aiz mājas durvīm.

Es tev pateikšu vairāk: mierīga un harmoniska mājas un ģimenes dzīve ir līdzsvarotas dzīves būtiska sastāvdaļa. Darba stresam tur nav vietas.

Stāsts ‘Manu nepatikšanu koks’ tev var palīdzēt atbrīvoties no nomācošās prāta pļāpāšanas un saņemt dāvanu, kas saucas no stresa brīvs dzīves balanss.

Manu nepatikšanu koks

Namdaris, kuru es biju nolīgusi, kā palīgu vecās lauku mājas atjaunošanai, tikko bija pabeidzis pirmo grūto darba dienu. Caura riepa lika viņam zaudēt stundu, viņa elektriskais zāģis saplīsa, un tagad viņa vecais pikaps atteicās piestartēt.

Kamēr es vedu viņu mājās, viņš sēdēja ļoti kluss. Kad ieradāmies galā, viņš aicināja mani ienākt un iepazīties ar viņa ģimeni. Kamēr mēs gājām uz ieejas durvīm, viņš neilgi apstājās pie neliela koka un pieskārās ar abām rokām tā zaru galiem.

Atverot durvis, viņš pilnīgi pārvērtās. Viņa iedegusī seja atplauka plašā smaidā un viņš apskāva un sabučoja savus bērnus un sievu.

Pēc tam viņš pavadīja mani uz mašīnu. Kad gājām garām kokam mana ziņkāre mudināja mani pajautāt par darbībām, ko biju  redzējis viņu darām agrāk.

“Ak, tas ir manu nepatikšanu koks,” viņš atbildēja. “Es zinu, ka nevaru izvairīties no nepatikšanām darbā, bet par vienu lietu gan es esmu pārliecināts: nepatikšanām nav vietas manā mājā, kur dzīvoju kopā kopā ar sievu un bērniem. Tāpēc katru vakaru kad es pārnāku mājās es tās vienkārši pakarinu koka zarā. Tad no rīta es tās atkal paņemu.”

“Jocīgākā lieta ir tā,” viņš smaidīja, “ka, kad es nāku no rīta, lai tās paņemtu, to vairs nav tik daudz, kā es atceros biju atstājis vakarā. ”

Mani šis stāsts ļoti uzrunā. Un tevi?

Mani ļoti interesē tavas domas. Dalies ar tām komentāru sadaļā.

Uz tikšanos tepatās,

Inese