Dažreiz satiec cilvēku un nesaproti – kas par lietu? Cilvēks kā cilvēks. It kā parasts, normāls. Runā, elpo, pārvietojas, smaida, dzīvo. Viss, it kā, ir kārtībā ar viņu… Bet kaut kas nav tā… It kā kaut kā trūkst.

Šodien sajutu, ka šie cilvēki, kā bākugunis, kas stāv okeāna, jūras, ezera vai upes krastā. Pienāk nakts, bet viņi, izrādās, nespīd. Nedeg viņu ceļa gaisma. No ārpuses – dzīva, darbojoša bāka. Bet pēc būtības – miris, nederīgs tornis.

Nepārstājiet mīlēt! Visos laikos, visos režīmos un pie jebkurām valdībām, jebkuros plašumos un ar jebkuriem trūkumiem… Lai vai cik grūti nebūtu. Un it īpaši, kad ir ļoti grūti un spēka gandrīz nav. Gribas skriet pa kāpnēm vai lidot tām pāri, lejup. No it visa, no it visiem… Kad viss liekas bezjēdzīgs, drūms un nepanesams… Celieties, kamēr ir spēki, un iededziet savu uguni.

Jo tieši tādās vētrās, triecoties pret aukstajām vienaldzības klintīm, bez mūsu “vadošajām gaismiņām” dažu metru attālumā no mūsu tukšajām, mirušajām bākām, iet bojā dzīvi cilvēki.

Klauss T.