Visi bērni ir jauki. Tikai jautājums: no kurienes rodas nesmukās, sevī nepārliecinātās, kompleksu pārņemtās  sievietes?

Vai esi ievērojusi, ka domām par savu pievilcību nav nekā kopēja ar reālajiem dotumiem?  “Skaista” – “ neskaista” – tas ir tikai un vienīgi personīgais, subjektīvais spriedums.  Ievērojot meitas skaistumu, padomju laikā mātes baidījās, ka tas viņai var “salauzt” dzīvi, sabojāt raksturu un baidoties, ka meita var kļūt lepna, audzināja sevī nepārliecinātu sievieti, ar pārlieku kritisku attieksmi pret savu ārieni un sevi kopumā.

Mūsu 40-gadnieču meitas arī jau ir lielas un kā nu ir sanācis tā ir…, tad mēs jau kā esošās vai nākamās vecmāmiņas padomāsim un parunāsim par šo tēmu ar mūsu meitām, kurām meitas vēl tikai  dzims vai ir vēl pavisam maziņas. Neļausim kļūdām atkārtoties. Ja šī tēma ir skārusi personīgi tevi, rekomendēju saprast savu mammu, viņas centienus un piedot viņai. Un sāc pāraudzināt savu,  iekšējo apbižoto “bērnu”, varbūt pat izmantojot šī raksta ieteikumus.

Un tā, pirmais – skaistums un pievilcība noderēs tavas meitas dzīvē noteikti! (Par iespējamām problēmām šai sakarā parunāsim vēlāk).

Tātad, ir jāsāk par to rūpēties jau no agras bērnības. Autiņbiksītes, krekliņi, spēlītes, bērnistaba – tam visam jābūt pārdomātam jau bērniņu gaidot.  Bet ir tā, ka, diemžēl, vēlāk estētiskais kritērijs aizvirzās otrajā plānā…

Pastaigājoties ārā meitenīte tiek sapucēta, bet mājās tiek izvilkti vecie rāpulīši, iespējams draudzeņu atdotie… Tieši tā mēs ieliekam šai mazajā sievietē  estētiskās izpratnes pamatu. Mazuļi it kā neko vēl nesaprot, bet zemapziņā tiek pieņemta ziņa: “pasaule ir  skaista” vai “Pasaule ir izplūdusi un haotiska…”.

Ir pat vesela zinātne par krāsu terapiju, kur tiek runāts par to, kā ar krāsām dziedēt traumas, iespējams pat tās, kas gūtas bērnībā ne aiz ļauna nolūka, bet pietiekoši nenovērtējot estētikas svarīgumu.

Runāt par skaistumu ar mājas rūpēm un pienākumiem nomocītai mammai ir visai grūti un jebkura pateiks, ka viņa nespēj ar visu tikt galā. Bet lai vai kā mamma nebūtu aizņemta, pabarot bērnu un izmazgāt drēbītes viņa vienmēr atradīs laiku.  Tāpēc ir jāpieņem lēmums, novērtēt šo tēmu par skaistumu visai nākamajai dzīvei.  Ja tu to izdarīsi, tad tavā dzīvē parādīsies iespēja, brīvi brīži tam, lai  parūpētos par skaistumu un vēlāk meitas laimīgais  liktenis būs tev kā balva. Bet tagad atgriezīsimies atpakaļ, te un tagad.

Kas ir nākamai ko darīsim? Pievērs uzmanību savai reakcijai brīžos, kad tu vēro savas meitiņas seju. Enerģētiski katrs skatiens nes sevī līdzi pavisam sīku, nelielu enerģijas daļiņu un tu it kā liec kopā, „lipini seju un figūru” (šī iemesla dēļ senos laikos bērniem uzvilka tādus kā „aizsargus no svešas acs”).

Palūkojies uz savu mammu, vīra māti, piefiksē auguma īpatnības, kas tiek nodotas no paaudzes uz paaudzi. Skaisto – atsevišķi. Par to priecāsimies. Neharmonisko – atsevišķi. Pie tā strādāsim, lai uzlabotu.

Ja bērnistabā ir spogulis, tad šad tad pienāc pie tā ar mazuli rokās. Priecājieties par atspulgu tajā, bet pēc tam pavēro savas acis – tās ir pilnas ar laimi un lepnumu! Arī tu pati šajos mirkļos esi skaistule! Ieraugi arī savu skaistumu un priecājieties par jums abām. Ja bērna istabā ir spogulis, ierāmē to skaistā rāmī.

Ja jūsu ģimenes sievietēm kājas nav bijušas tās, ar kurām lepoties, sāc “strādāt” pie tā tūlīt pat. Ģērbjot meitenītei rāpulīšus, paglāsti kājiņas, paslavē tās un mazulītei pasaki: “ Paskatīsimies spogulī, kādas Anniņai ir  skaistas kājiņas, kā tās ātri skrien! Pastiep, Anniņ, pirkstiņus!”

Mīlestība ir visspēcīgākā enerģija pasaulē! Ar to tu spēsi noformēt jebkuru tēlu. Pat, ja kājas nesākas no padusēm,  meitenītei tas dzīves laikā neradīs rūgtumu sirdī, jo tu viņā būsi nostiprinājusi šo pozitīvo attieksmi pret savām kājām, savu augumu un tēlu kopumā jau bērnībā.

Ir svarīgi meitu iemācīt redzēt un vērtēt ne tikai savu, bet arī citu cilvēku skaistumu. Ja tu nopirki sev jaunu blūzīti, parādies tajā meitai. Nedomā, ka viņa vēl maza un neko nesaprot. Viņa redz tavu prieku un viņas zemapziņa atceras šīs harmoniskās izjūtas.

Ja esat pastaigā un satiekat kādu pazīstamu draudzeni ar savu mazo meitenīti, pasaki savējai: „ Anniņ, sasveicinies ar Lienīti! Paskat kāda viņa šodien skaista!” Tā ir lepnuma profilakse. Tava meita šai pasaulē nebūs vienīgā skaistule un tas viņai jāsaprot jau no mazotnes, lai viņai nekad nerastos vēlme būt lepnīgai un, lai viņa spētu redzēt un vērtēt skaistumu arī citos un  visās tā izpausmēs.

Kad meitiņa nedaudz paaugsies, sāc viņā veidot gaumi attiecībā uz stilu, audumiem. Pievērs viņas uzmanību uz to cik svarīgi izvēlēties to vai citu apģērbu konkrētā dienā, konkrētam gadījumam. Māci viņu skatīties ne tikai uz atsevišķiem elementiem, bet redzēt tēlu kopumā – kuras kurpītes un matu sprādzītes piestāv kleitiņai…

Tas ir tik aizraujoši un patīkami, ja tev aug meitene – nākamā sieviete un sieva un ļoti lielā mērā no tevis ir atkarīgs cik laimīga un skaista (atceries? – pat, ja kājas neaug no padusēm) viņa būs!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Teiksiet – tēma veca kā pati pasaule: gan pasaule, gan mātes un bērni – viss no paša pasaules sākuma. Un arī attiecības tāpat. Vien katrā laikā, tomēr, ir savi izņēmumi un katrā jaunā laikmetā nāk kas jauns un kaut kas zūd. Žēl, zūd arī labais, arī attiecībās…

Mūsu (es runāju no sava skatu punkta, man jau tuvojas 70) vecmāmiņas dzīvoja lielās ģimenēs, laukos, pietika ar dažkārt nelielu dzīves platību, visi strādāja savām kopējām ģimenes vajadzībām, vairāk vai mazāk draudzīgi. Nu ja, te es teikšu, ka runājot par dzīves platību tā arī bija, bet dzīves telpas varbūt bija krietni vairāk nekā tagad mūsu bērniem un mazbērniem, kuri mitinās pilsētu dzīvokļos. Cilvēkam vajag savu brīvu telpu domām, sapņiem, emocijām, vientulībai. Ja tās pietrūkst, tad cilvēks paliek nervozs, mēģina izrauties un ne katrreiz saprot, kas notiek un kāpēc. Varbūt tāpēc arī attiecības savādākas, trauslākas ?

Es domāju, kā tas bija, ka tajos laikos saticība laikam bija lielāka, protams, izņēmumi ir vienmēr, bet es runāju lielos vilcienos. Un tagad ? Māte traucē bērniem sadzīvē, pret māti var atļauties skarbus vārdus, māte vispār traucē savā pašas dzīvoklī, ja turpat ir palikuši dzīvot jau pieaugušie bērni un viņai vajag meklēt citu dzīves vietu pašā dzīves nogalē.

Kāpēc tā, kas ar mums noticis ? Vai tas, ka agrāk bijās Dieva un tagad ne ? Bet tagad ir daudzi dievticīgie un ar tiem pašiem netikumiem kā neticīgie… Neatceros kurš, bet kāds gudrais ir teicis :” Pasaulē ir tik daudz likumu, bet Dievam to ir tikai desmit. Ja mēs tos visus pildītu, nevajadzētu ne Civillikumu, ne Krimināllikumu.”

Protams, neaizrunāsimies šoreiz par likumiem, te drīzāk ir runa par tikumiem: cieņa pret māti, vecākiem, arī cieņa pret bērniem. Bieži vien ir vainīgas abas puses un vienmēr ir tā, ka vecāki bauda savas audzināšanas vai neaudzināšanas sekas.

Neko jaunu jau nepateikšu. Vienīgi – mīliet ,bērni, savus vecākus, savas mammas, kamēr viņas vēl dzīvas, jo tad, kad nebūs, tad būs jāraud gaužas asaras, bet būs par vēlu.

Es savai mammai? Tā gribu domāt, neko sliktu neesmu darījusi, bet, ja viņa tagad celtos no savas mūža mājas augšā, es nakts laikā viena pati ietu viņai pretī !!! Ieklausieties un esiet iecietīgi, abpusēji iecietīgi! Un, mammas, žēlojiet savus bērnus, lai arī jau pieaugušus, piedodiet viņiem, jo tie ir jūsējie un kaut kur ir jūsu pieļautās kļūdas, ja jums tagad rūgtums sirdī…

Šīs manas pārdomas radās, redzot situācijas apkārt, draugu, paziņu vidū… Notiek tā. Un jūs arī varat pastāstīt ne mazums, vai ne ?

Lai mums visiem labi dzīvojas!

Satiksimies vēl kādu reizi,

Omīte – 

Anna Marija