Anžels, ebrejs, Vācijā slavenas maizes ceptuves īpašnieks, cilvēkiem bieži jautāja: “Vai tu zini, kāpēc es šodien esmu dzīvs?”

Un tad viņš pastāsta savu dzīves pieredzi: ”Kad Vācijas nacisti nežēlīgi nogalināja ebrejus, es vēl bija pusaudzis. Nacisti mūs ar vilcienu veda uz Aušvicas nometni. Naktīs vienmēr valdīja nāvējošs bads. Mūs turēja bez pārtikas, bez gultām, un tātad bez jebkādas iespējas kaut kā sasildīties.

Visur sniga sniegs. Aukstais vējš stindzināja seju. Tajās aukstajās, briesmīgajās naktīs mēs bijām simtiem cilvēku. Bez ēdiena, ūdens, bez jumta virs galvas. Asinis dzīslās burtiski stinga.

Man blakus bija kāds sirms ebrejs. Viņš viss drebēja un izskatījās ļoti briesmīgi. Lai sasildītu, es viņu apskāvu ar rokām. Lai spētu iedot kaut nedaudz sava siltuma, apskāvu viņu ļoti stipri. Rīvēju viņa rokas, kājas, seju un kaklu. Es lūdzos viņu, lai viņš paliktu dzīvs. Es centos viņu uzmundrināt. Tā es viņu sildīju visu nakti. Pats biju noguris un nosalis. Pirksti sastinguši, bet, lai viņu sasildītu, es nepārtraukti rīvēju un masēju viņa ķermeni.

Tā pagāja vairākas stundas. Beidzot pienāca rīts, uzausa saule. Lai ieraudzītu pārējos cilvēkus, es palūkojos sev apkārt. Un viss, ko es varēju ieraudzīt, bija šausminoši, sasalušu mirušu cilvēku ķermeņi. Viss, ko varēju dzirdēt – tas bija nāves klusums. Stindzinošā nakts visus nonāvēja. Viņi nomira no aukstuma. Izdzīvoja tikai divi – es un sirmgalvis. Sirmgalvis izdzīvoja, jo es neļāvu viņam nosalt, bet es izdzīvoju, jo centos viņu sasildīt.

Vai ļausi man tev atklāt izdzīvošanas noslēpumu šai pasaulē?

Kad tu centīsies sasildīt citu sirdis, tu sasildīsies arī pats. Kad tu atbalsti, stiprini un iedvesmo citus, arī tu saņem atbalstu, spēku un iedvesmu savai dzīvei. Mani mīļie draugi, tāds un tikai tāds ir laimīgas dzīves noslēpums!”

Uz tikšanos tepatās,

Aija