Šis teksts internetā ceļo no viena cilvēka pie otra dažādās interpretācijās un gandrīz vai visās pasaules valodās. Padomāsim par to, kas tajā teikts…

—————————————-

Ak, cilvēks!

Kad naudas nav, viņš ēd dārzeņus mājās.

Kad nauda ir, tos pašus dārzeņus ēd labā restorānā.

Kad naudas nav, no mājām brauc ar riteni.

Kad nauda ir, brauc mājās uz velotrenažiera.

Kad naudas nav, iet kājām, lai nopelnītu ēdienam.

Kad nauda ir, iet kājām, lai dedzinātu taukus.

Ak, cilvēks! Nekad viņam neizdodas apmānīt sevi.

Kad naudas nav, grib apprecēties,

Kad nauda ir, grib izšķirties.

Kad naudas nav, par sekretāri kļūst sieva,

Kad nauda ir, sekretāre kļūst par sievu.

Kad naudas nav, rīkojas kā bagāts cilvēks.

Kad nauda ir, rīkojas kā nabags.

Ak, cilvēks! Nekad viņš nespēj pateikt vienkāršu patiesību!

Runā, ka tirgus ir slikts, bet turpina spekulēt.

Saka, ka nauda nes ļaunumu, bet turpina to krāt.

Runā, ka azartiskās spēles un alkohols ir sliktas lietas, bet joprojām ļaujas to kārdinājumam.

Ak, cilvēks! Nekad nevar atminēt, ko viņš saka un nekad viņš nesaka, ko domā…

Dzīve nav par to, ko nevarējāt izdarīt līdz šim, tā ir par to, ko vēl varat izdarīt.

Nekad nepadodieties. Brīnumi notiek katru dienu.

2$ liekas pārāk daudz, lai tos iedotu nabagam, bet tas liekas normāli, ja tos atdodam restorānā, kā dzeramnaudu.

Pēc veselas darbadienas stundu pavadīt trenažieru zālē liekas normāli, bet palīdzēt savai mammai mājasdarbos liekas nogurdinoši.

3 minūtes lūgt Dievu liekas ilgi, bet 3 stundas skatīties filmu liekas normāli.

Veselu gadu gaidām Sv.Valentīna dienu, bet aizmirstam par Mātes dienu.

Divi izsalkuši bērneļi, sēžot uz trotuāra nesagaida pat maizes šķēli, toties foto vai glezna ar šādu skatu tiek pārdota par simtiem dolāru.

Mēs nedomājam daudz par muļķīgu joku pārsūtīšanu draugiem, toties ilgi domāsim vai šī ziņa ir tā vērta…

Padomāsim par to…

—————————-

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Gribi par cilvēku uzzināt kaut ko ļoti svarīgu? Pajautā viņam par jebkādu notikumu viņa dzīvē: „Kurš tajā bija vainīgs?” Dzirdēji atbildi? Un tagad zini vienu – lai vai par ko cilvēks runātu, viņš vienmēr stāsta par sevi.

Cilvēki pasauli redz caur sevi, vaino citus par to, kur paši var paklupt, nosoda citus un attaisno sevi. Tā notiek vienmēr un gandrīz ar visiem. Ir zināms, ka pat noziedznieki, kuri ir nogalinājuši desmitiem cilvēku, parasti atrod perfektu attaisnojumu tam, ko ir paveikuši. Viņi nav vainīgi. Vainīgi vienmēr ir citi.

Spriežot par pasauli apkārt, cilvēks vienmēr parāda savu iekšējo stāvokli, stāsta nevis par kādu citu, bet par sevi. Vienkāršs piemērs. Kā tu domā, kurš, pēkšņi pamanot, ka ārdurvju priekšā noliktais paklājiņš ir pazudis, nolems, ka tas ir nozagts? Tikai tas, kurš spētu nozagt pats. Bet paklājiņa nozušanai var būt simtiem citu izskaidrojumu, kuri šādam cilvēkam prātā vienkārši pat neienāks. Faktiski jau šī frāze vien: “Nu padomā tik – paklājiņu tomēr nozaga!”, zinošam cilvēkam atklāj tik daudz par šo cilvēku, cik viņš pats par sevi nemaz nezina. Un patiesībā pat nevar zināt. Skolās un augstskolās māca daudz ko, bet ne šo: izprast pašam sevi.

Ja cilvēks pasauli redz kā sliktu, cietsirdīgu un naidīgu, ja cilvēki apkārt ir maitas, šādam cilvēkam gribas mainīt visu pasauli. “Kā man viņi ir apnikuši!” – viņš nopūšas un uzskaita visas nepatikšanas, kādas apkārt esošie viņam visu laiku sagādā. Bet pasauli taču nevar mainīt, mainīties uz labo pusi var cilvēks tikai pats.

To zinot, ļoti interesanti ir vērot cilvēkus. Pārliecināti, ka aiz vārdiem par apkārt esošajiem ir paslēpušies droši, viņi ļoti atklāti izliek apskatei visu patiesību paši par sevi.

Sākumā tas gan biedē, gan uzjautrina. Bet reiz, kad tev pašam uzdod šo, joprojām vienkāršo, jautājumu: “Kas pie tā vainīgs?” tu saproti, ka nebūt neesi labāks par citiem. Kad tu pārliecinies, ka citi tiešām runā tikai par sevi, ilgu laiku vajā domas, ka arī es taču runāju par sevi. Pie tam, mēs varam dzirdēt citu teikto, varam lasīt viņu tekstus, bet ne viņu domas. Bet mūsu pašu domas, taču vienmēr ir ar mums. Tas ir ļoti sāpīgi – atzīt, ka tu nemaz neesi labāks.Uz sevi palūkoties godīgi ir visgrūtāk.

Pie tam, šī vienkāršā, bet grūti pieņemamā patiesība ir tikai šo zināšanu par cilvēku aisberga redzamā daļa, kuru tu vari iegūt, saprotot, ko viņš patiesībā saka. Un, ja iesim mazliet dziļāk, tad atklāsim, ka mēs skaļi vai rakstiski, izrunājam vai uzrakstām savus pašu trūkumus. Parasti mēs pat neapzināmies tos, mēs uzskatām, ka vieni vai otri vārdi – tie ir vienkārši tikai mūsu vārdi. Bet patiesībā, izmantojot vārdus, zemapziņa cenšas mums parādīt mūsu pašu stāvokli un mūsu vajadzības. Ļoti daudz ko no tā, kas tiek izteikts vārdos, nevar pareizi izskaidrot, ja piedēvējam vārdiem to ierasto nozīmi.

Lai vai kā mēs nepiemeklētu vārdus, lai vai kā mēs censtos apiet asos stūrus, patiesā cilvēka seja ir redzama caur jebkurām mākslīgajām barjerām. Dažreiz, tikai viens vārds, viens skatiens var atklāt par cilvēku biedējoši daudz. Labākais, ko ar to visu var darīt – saprast sevi un labot sevī visu to, kas apkārtējo pasauli liek redzēt kā naidīgu. Tas darbojas diezgan vienkārši, un galvenais šķērslis šajā ceļā – cilvēka bailes satikties pašam ar sevi…

Kad iekšējais stāvoklis tiek sakārtots – pasaule pēkšņi mainās. Tur, kur cilvēks agrāk redzēja nozagtu paklājiņu, viņš tagad redz vienkārši gaiteņa ģenerāltīrīšanu. Tur, kur viņš redzēja kāda ļauno gribu un ļaunos plānus, tagad redz patieso situāciju. Tos, kurus viņš agrāk bija gatavs „nošaut”, tagad viņš redz, kā jaukus cilvēkus. Pats interesantākais – arī pati pasaule pret šo cilvēku sāk izturēties citādāk. Tur, kur agrāk slējās augstas sienas, tagad tiek celti tilti.

Mūsu viedoklis par cilvēku rodas no tā, ar ko esam piepildīti paši. Tās ir vai nu mūsu bailes, vai mūsu mīlestība. Kāds baidās no nakts, un katru, ko redz nakts aizsegā, viņš sauc par dēmonu. Kāds baidās no patiesuma, un to, kurš ir patiess, viņš nosauc par vāju. Bet bailes – tas ir mīlestības trūkums, tā ir slimība. Un tāpēc visu, kas izraisa bailes un nosodījumu, ir jāārstē. Tikai ne otrā cilvēkā. Bet gan sevī.

Uz tikšanos tepatās,

Aija