Šodien es saņēmu šo vēstuli. Es pateicos Leontinai par vēstulēm, ko saņemu ik vakaru. Ne reti tās liekas ir TIK īstā laikā… un sūtītas tieši man! Un atverot šo šodienas vēstuli, es uzreiz sapratu, ka šodiena ir īstā diena, kad to ierakstīt arī te – TEV!

—————————–

“Redzu sen redzētu sapni.
Es braucu vilcienā caur savādu vietu. Vienā pusē pa logiem var redzēt visādas pasaules grēku ainas: karš; bordelis; bada nāvē mirstoši bērni; dažāda veida vardarbības formas; meli; raganas burās; slepkavības un šausmas; slimības un ciešanas; grimasēs izšķobītas sejas (tās ir maskas, ar kādām staigā cilvēki, tikai ļoti pārspīlētā izskatā); piegānīta un izpostīta daba; smirdīgā un indīgā ūdenī bojāgājuši, trūdoši zivju, putnu un dzīvnieku līķi; dzīres pilī, kur no grezniem traukiem ar karotēm ēd zeltu; laukā aukstumā cilvēki ēd zāli, viņiem ļoti salst, salst līdz sāpēm…

Vilcienā neesmu viena, tas ir pilns. Neviens tajā nestāv kājās, bet sēž un vēro ainas  caur logiem. Vilciens iet lēni. Vilcienā ir droši, bet, skatoties ārā pa logu un vērojot, apņem savāds sastingums un apmulsums. Kas tā ir par vietu, kur braucam? 

Vilciens ik pa laikam apstājas, kad kāds no pasažieriem nolemj izkāpt. Nav pieturas, kur vilcienam būtu obligāti jāapstājas, katrs pats var izvēlēties – apstāties vai nē. Palikt vai izkāpt. Ir tikai jāizdara izvēle – jāpiespiež poga pie sava krēsla.

Vilcienam ir logi arī otrā pusē kupejai. Tur aina visu laiku ir viena un tā pati – pelēka, nomācoša, smaga migla. Tur nav ne mazākās vēja pūsmas, gaiss ir smacīgs. Tas ir purvs, kurā salipušiem spārniem, kā pelēki naktstauriņi, atrodas cilvēki. Lipīga, žultaina purva rāva viņus tur iekšā, un viņi nevar pakustēties. Ja kāds mēģina savus salipušos spārnus kaut mazliet pacelt, tad no purva dzīlēm momentā izšaujas milzīga, sudrabaina čūska un nelaimīgo ar triecienu iedzen atpakaļ vietā. Tur nekas nemainās. Visu pārklāj bezcerīga nolemtība un tāda nāves apziņa, ka tu esi miris, bet tomēr eksistē. Vienīgās izmaiņās ir spožās čūskas zibenīgā parādīšanās.

Es jautāju vilciena pavadonim:
– Kā tie nelaimīgie tur nokļūst?

– Viņi pievīlās pie čūskas spožās gaismas un viņas spēka, un varenuma. Viņi izlēma izkāpt kādā no pieturām. Viņi nebija pacietīgi sasniegt galamērķi.

– Es negribu uz to visu skatīties, tas ir pārāk nomācoši. Cik ilgi vēl jābrauc?

– Līdz pasaules galam.

– Jēzu, kur Tu Esi?!!

– Es sēžu pie stūres šim vilcienam, bērns.

– Kāpēc vilciena riteņi ar spēku griežas nevis uz priekšu, bet atpakaļ, taču, neskatoties uz to, mēs lēnām braucam uz priekšu?

– Grēkam ir milzīgs spēks, tas valda pār riteņiem. Uz priekšu mēs braucam tikai Manā Žēlastībā.

– Jēzu, ko es varu darīt priekš Tevis?

– Paliec ar Mani nomodā, paliec ar Mani kopā, paliec ar Mani līdz galapunktam!

– Jēzu, bet man nav biļetes!!!

– Jums nevienam nav biļetes, tomēr jūs visi braucat šajā vilcienā.

Paldies, Jēzu, ka man ir vieta Tavā vilcienā! Paldies, ka Tu mūs – visus bezbiļetniekus – esi uzņēmis! Paldies, ka šeit viss ir droši un mūs neviens neapdraud!”

/Sandra Tauriņa/

Dzīvojot katra savu dzīvi, mēs daudzas ciešam – citai ciešanu nasta lielāka, citai mazāka…lai gan –  kā var salīdzināt ciešanas? Katrai jau tik daudz iedalīts, cik spējam panest, paciest…

Bet tik daudzas no mums neizprot to jēgu…Tu jautāsi – kāda jēga var būt ciešanām? Ja mēs pareizi izprastu šo jēgu, mēs ar prieku ciestu, ar prieku nestu…

Mēs sievietes, bieži domās vai viena otrai atklātības brīžos sakām „Par ko man tas…” Par to, ka Dievs tevi mīl! Viņš dalās ar tevi, viņš vēlas, lai tu apliecini savu mīlestību pret viņu un lai tu AUDZ, lai dzīvē virzies uz priekšu! Caur ciešanām…vai esi dzirdējusi šo frāzi vai daļu tās? Un vai nojaut tās  turpinājumu? Ir daudz variantu, vai ne? Piemēram: „Visas lielās lietas nāk caur ciešanām”, „Caur ciešanām mēs iepazīstam dzīves saldos augļus”, „Dievs Savā žēlastībā caur ciešanām aizsniedz tos, kurus Viņš mīl”, „Ir divi attīstības ceļi — caur ciešanām un apziņu”…

Tu vari padomāt: kamdēļ ciest, vai tad nevar tā – uzreiz bez ciešanām saņemt tos saldos augļus? Un kā tev pašai liekas? Kas visbiežāk izaug no jaunietes vai jaunekļa , kuram viss no vecākiem ir ticis viegli – viņš dzīvo bagātībā, visa gana, nekas nav jādara, nekas nav jāsasniedz? Vai nojaut, ko vēlos teikt? Kāpēc ļoti bieži dzīvē tieši tādi cilvēki lemti pazušanai un tā arī visbiežāk notiek? Tāpēc, ka nav bijis grūtību, ciešanu, nekā caur ko augt un caur ko mainīties.

Kamdēļ Dievs to pieļauj? Neviens jau nelūdzas…un kur nav lūgšanu, tur riņķo sātans…bieži vien „sarkana Ferrari izskatā”. Ferrari var būt gan Dieva dots, gan no sātana – katrs izvēlas savu…Nepārproti – es esmu PAR labklājību, par katra cilvēka labklājību, bet caur lūgšanām un sadarbībā ar Jēzu. Ir daudz ģimeņu, kuras ir bagātas un dzīvo ar Jēzu sirdī – pavēro šīs ģimenes un iepriekš minētās. Ir atšķirība un liela…

Mēs esam Dieva bērni un nav svarīgi vai tev tagad 20, 40 vai 75. Dievs nevēlas, lai tu pazustu. Viņš tevi ļoti mīl un jo vairāk mīl, jo vairāk ciešanu, jo labāks būs rezultāts. Vai tad LABS rezultāts ir tikai māja, mašīna, bezrūpīga dzīve, daudz naudas? Arī TAS tev tiks, bez jumta tevi Dievs neatstās, bet visam savs laiks, savs daudzums jeb devas lielums, visam sava vieta – tikai paļaujies uz Jēzu, cik vien vari un no sirds. Lūdz viņu, pateicies viņam – par visu. Arī par savām ciešanām. Jo tās nozīmē, ka Jēzus nav tevi aizmirsis un viņš tev gatavo kaut ko vēl lielāku. Gatavo tevi nākamajam pakāpienam.

Esi rāmu garu, esi pacietīga, esi uzticīga Viņam, esi sieviete, kas lūdz par savu ģimeni un visvairāk par tiem, kas tev dara raizes. Lūdzies  ne tikai  par sevi, bet tiem citiem, kuriem Dieva žēlastība ir nepieciešama visvairāk.

Visvairāk lūdzies par saviem ienaidniekiem. Un Dievs būs ar tevi. Vai nav fantastiska sajūta, ka tavs Tēvs ir tev blakus un palīdzēs katrā mirklī, katrā grūtā brīdī…ja vien tu viņam to lūgsi un ļausi. Un jo vairāk ļausi, jo tālāk būs atkāpies sātans.

Šobrīd jau trešo reizi es lasu ļoti vērtīgu grāmatu „Jabeca lūgšana sievietēm”. Es nezinu vai ir vieta, kur to var vēl iegādāties, bet es ļoti ieteiktu to atrast un katrai izlasīt…ne vienu reizi, bet daudzas. Un visbiežāk tad, kad ir grūti.

Šai grāmatā ir Jabeca lūgšana sievietēm.  Šī ir īpaša lūgšana, ar īpašu spēku. Es tev to uzrakstīšu. Bet es  lūdzu – ja tu katru rītu un vakaru to skaitīsi, dari to no visas sirds, NO VISAS SIRDS un tu redzēsi, kā sāks mainīties tava dzīve:

Kaut Tu mani svētīdams svētītu
Un paplašinātu manas robežas,
Kaut Tava roka allaž būtu ar mani,
Un kaut Tu mani pasargātu no nelaimes.

Esi ar Jēzu kopā, esi ar viņu katru sekundi – virtuvē pie plīts, gludinot, braucot uz darbu, esot lietišķā sanāksmē, esot vakarā ar saviem mīļajiem.

Atļauj Jēzum būt tavā sirdī, tavā mājā, ģimenē, tavā dzīvē un tu redzēsi kā mainīsies viss…Bet, lūdzu, kā sieviete sievietei – esi rāmu garu, esi pacietīga un viss nāks!

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šodien baznīcā bija ļoti daudz cilvēku. Daudz cilvēku mūsu baznīcas svētdienu misēs ir ne tikai svētku dienās.

Man ir tāda sajūta, ka ar katru svētdienu baznīcā cilvēku kļūst vairāk. Un man liekas, ka ne tāpēc, ka Ziemassvētki nāk. Tāpēc, ka nāk Jēzus!

Advents – četras nedēļas līdz Ziemassvētkiem. Skaists, kluss, gaidīšanas laiks, bet šī sajūta, kas atkal sāk virmot visapkārt gaisā atkārtojas katru gadu…

Daudziem cilvēkiem šī gada (tāpat kā iepriekšējo) laikā ir notikušas daudzas pārmaiņas, zaudējumi, ienākumi, kāds ir miris, kāds piedzimis, bet kopsummā visi turpina būt. Viss atkal atkārtojas, dzīvojam gaidās, ka kaut kas mainīsies, kaut kas mūs kaut uz brīdi izraus no šīs svētku ikdienas rutīnas, jo pat svētki vairs neliekas svētki, jo viss atkal notiek tāpat kā visus iepriekšējos gadus un visus iepriekšējos gadu desmitus. Kāpēc tāda tēma?

Es aicinu mainīt šo Ziemassvētku gaidīšanas laika nozīmi un pašu gaidīšanas procesu. Varbūt mazāk lasīsim par to kā pareizi nopīt Ziemassvētku vainagu, kā pareizāk uzcept kūkas, bet gan palasīsim katru svētdienu ģimenes lokā Bībeli un noskatīsimies kādu garīgu filmu. Ir TIK daudz jauku filmu!

Un vēl. Aizej šogad pie Jēzus! Biežāk. Ne jau tikai Ziemassvētku rītā. Viņš noteikti tevi gaida! Aizved savus bērnus pie Jēzus. Aizejiet kopā. Palūkojies baznīcā uz apkārt esošo sejām. Tu būsi parsteigta cik daudz baznīcā ir turīgu un ne tik turīgu ģimeņu un jauniešu, kas, atnākuši lūgt Jēzum žēlastību, nometušies uz ceļiem čukst savas lūgšanas…

Es vienmēr katru svētdienu priecājos redzēt baznīcā mūsu ģimenes ārsti. Pirmo reizi kad viņu ieraudzīju bija pārsteigums…un tad prieks. Un prieks, ka viņu baznīcā sveicina daudzi cilvēki – tātad viņas kolēģi, draugi arī ir tur. Kur esi tu svētdienas rītos? Kur katru svētdienas rītu ir tavi bērni, vecāki, draugi un kolēģi?

Ziemassvētki…Kas ir šie svētki? Dzimšanas diena. Bet kam? Vai starp visām dāvanām, kuras ir mīlestības un uzmanības simbols vienam pret otru ir atrodama arī dāvana Jēzum? Ko mēs svinam? Ko svin lielākā daļa Latvijas ģimeņu šai laikā?

Vislielākā dāvana Ziemassvētkos mums visiem ir Jēzus dzimšana. Svinēsim to! Bet savējos mīļos un visus apkārtējos mīlēsim KATRU dienu un ar dāvanām sveiksim VIŅU dzimšanas dienās un Jaunā gada rītā.

Ar Adventa pirmo svētdienu sākas jauns liturģiskais gads, tāpēc vēlos šodien visus sveikt Jaunajā gadā un pirmajā Adventē!

Lai šīs dienas nes jūsos prieku sirdī, mīlestību un mieru!

Tiksimies nākamsvētdien baznīcā!

Aija