Patiesība reti ir absolūta un nekad nav viennozīmīga.

(Oskars Vailds)

Dalīt pasauli melnā un baltā krāsā – nozīmē liegt sev iespēju baudīt pārējās krāsas.

Ir divu veidu domāšana: ambivalentā (ambivalence – pretēju impulsu sadzīvošana, kas vērsti uz vienu un to pašu objektu) un melnbaltā.

Cilvēki ar melnbalto domāšanu precīzi zina, kas ir labs un, kas ir slikts. Viņi ātri izdara savu izvēli, pieņem stingrus lēmumus un atkārtoti to nedara. Tāpēc, melnbaltā domāšana pasauli padara vienkāršāku.

Ambivalentā (pelēkā) domāšana – tā ir spēja redzēt situāciju no vairākām pusēm. Cilvēks, kurš prot domāt ambivalenti, var pieņemt oponenta pozīciju un palūkoties uz šo problēmu no viņa viedokļa. Neskatoties uz to, ka šis domāšanas veids padara mūs mazāk apņēmīgus, tas ir ļoti noderīgs. Jo tikai tie, kas iemācīsies pāriet “pelēkajā zonā”, kļūs gudrāki un viedāki.

Šo „pelēko domāšanu” var iemācīties. Jo, galu galā, kad bijām mazi, ambivalentā domāšana mums piemita katram.

Bērni to dara tā

Viņi mīl mocīt savus vecākus ar jautājumiem un „kāpēc” ķēdīte var būt bezgalīga.

– Kāpēc suns izbāza mēle un tā elpo?

– Viņam ir karsti.

– Kāpēc? Man arī ir karsti, bet es neesmu izbāzis mēli.

– Jā, bet suņiem ir spalva un tā neuzņem sviedrus.

– Kāpēc suņiem ir spalva?

– Lai viņiem būtu silti.

– Un kāpēc man nav spalvas?

– Viss, pietiek!

Vecāki noteikti šo dialogu atpazīst, jo līdzīgas sarunas ar maziem bērniem notiek bieži. Bērnam pasaule nav melnbaltā krāsā, un viņi ļoti viegli un vienkārši visu piemēro sev. Vēl ir tik daudz nezināmā. Nav principu, nav pārliecību, nav viennozīmīgas patiesības. Pasaules skatījums vēl nav izveidojies.

Kā pasaule kļūst melnbalta

Kad mēs kļūstam pieauguši, mūsu viedokļi kļūst stingrāki. Mums no ārpuses tiek uzlikti noteikti rāmji. Piemēram, studentiem ir jāliek eksāmeni, kuros ir atbilžu varianti. Tas liek mums domāt melnā un baltā krāsā. Pareizā atbilde ir vienmēr A, B, C vai D, un citādākas nav.

Galvenais šāda pasaules skatījuma simptoms ir domāšana noteiktās kategorijās:

Karš – tas ir slikti. Karš – tas bija labi.

Kapitālisms – tas ir slikti. Kapitālisms – tas ir labi.

Augstākā izglītība ir nepieciešama. Augstākā izglītība – laika izšķiešana.

Kļūstot pieauguši, mēs domājam konkrētos saukļos. Tie mums aizstāj problēmas izpratni un pašu domāšanas procesu. Jo, lai domātu, ir jāsakoncentrējas. Bet, kad ir skaidrs, kas ir melns un, kas ir balts, domāt nav vajadzības.

Vai tas ir slikti – būt ar stingru pārliecību?

Nē, nav slikti. Bet reālā pasaule nav tikai melnā un baltā krāsā. Ir ļoti grūti atrast jautājumu, uz kuru mēs varētu dot vienīgo pareizo atbildi. Mūsu dzīve – tā ir pelēkā zona.

To pieņemt ir ļoti grūti: skolās un universitātēs mums iepotē pārliecību, ka ir pareizā un nepareizā atbilde. Un tikai tad, kad saskaramies ar realitāti, mēs sākam nojaust, ka pasaule nemaz nav tik vienkārša.

Precīzas atbildes un definīcijas vairs neiederas. Ja labi zinām vēsturi, tad vairs nevaram viennozīmīgi teikt, ka karš – tas ir slikti. Visticamāk, tad teiksim: “Karš – tas ir slikti, bet dažos valsts attīstības posmos tas bija nepieciešams, tāpēc to var uzskatīt par kompleksu un neviennozīmīgu fenomenu.”

No šīs atbildes kļūst skaidrs: tev nav tendence izdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Ambivalenta domāšana – tā ir nūja ar diviem galiem. No vienas puses, tu vari veselu mūžību nostāvēt pie jogurta un kefīra plaukta un tā arī neizvēlēties. No otras puses, tev piemīt spēja redzēt pasauli no dažādiem skatu punktiem un situāciju analizēt daudz gudrāk un viedāk.

Kā iemācīties spriest ambivalenti

To iemācīties ir diezgan grūti, it īpaši, ja tev ir nosliece uz radikāliem spriedumiem. Bet tā palīdzēs redzēt situāciju no visām pusēm, un neizdarīt pārsteidzīgus secinājumiem. Tāpēc „pelēko” domāšanu iemācīties IR vērts un, lūk, kā to var izdarīt.

1. Pārstāj pasauli tiesāt stingri.

Ja A un B kategorijās nedomāt ir grūti, vienkārši neizsaki šīs domas skaļi. Pēc iespējas retāk centies lietas un notikumus dalīt melnā un baltā krāsā, „labs un slikts” kategorijās. Izjūti kā pasaule šajās kategorijās neiederas.

2. Padomā par notikumu vai parādību perspektīvā.

Domā par notikuma jēgu laika periodikā. Izproti to, nosaki notikuma svarīgumu, ņemot vērā labo un slikto.

3. Pieņemt to, ka ne vienmēr tev ir taisnība.

Pieņem oponenta viedokli. Pamēģini noticēt tam, ka viņš zina patiesību, bet tu – nē.

4. Pieradini sevi pie tā, ka patiesība nav viennozīmīga.

Palūkojies uz problēmu no visām pusēm. Pieņem otra cilvēka viedokli. Atceries, kā uz pasauli skatās bērns, un jau šodien pamēģini kaut vai vienu soli izdarīt ambivalentās domāšanas virzienā.

Avots: farnamstreetblog.com

Uz tikšanos tepatās,

Aija