Bērni izauguši, māja ir iekārtota, ar vīru attiecības stabilas: liekas ko vēl varētu vēlēties? Psihologi ir pārliecināti: sievietei šāda stabilitāte var kļūt par īstu „riska zonu”.

VAI TIEŠĀM VISS IR AIZ MUGURAS?

45-50 gadu vecums – sievietes dzīvē tas ir kritisks brīdis. Jo šajā vecumā lielākā daļa problēmu un „uzdevumu” ir atrisināta un izpildīta” – ir izveidota ģimene, dzemdēti un izaudzināti bērni, izveidota karjera, iekārtota māja – faktiski ir šķērsota dzīves viduslīnija. Un neviļus rodas jautājums: kāpēc, kā dēļ un kā dzīvot turpmāk?

Pierastie enerģijas piemērošanas punkti ir zuduši, un kopā ar tiem, dažreiz, arī dzīves jēga … Sievietes psiholoģisko stāvokli šajā laikā var raksturot divos vārdos: “slēpta sāpe” – sāpe, par kuru nav ko stāstīt skaļi. Ārējās labklājības pazīmes – laulība, bērni un iemīļotais darbs vairāk neapmierina. Bet kas ir tas, kas iekšā sāp un traucē dzīvot, saprast grūti.

Lai cik savādi tas liekas, lielākā šā vecuma vīriešu daļa līdzīgu problēmu neizjūt: viņiem ir hobiji, draugi, respektīvi, ir savi pašrealizācijas veidi, kas viņiem bijuši arī līdz tam.

Savukārt, sieviete, tā vietā, lai uzturētu tuvas attiecības ar draudzenēm vai nodarbotos ar radošu darbu, bieži vien bija pārāk “aizņemta” ar citām svarīgām lietām, viņai bija pārāk daudz rūpju ar un ap augošajiem bērniem un mājsaimniecības darbiem.

Bet pienāca laiks, kad bērni kļuva patstāvīgi, attiecības ar vīru ir tādas, kādas ir (stabilas vai pierastas), un sadzīve ir sakārtota. Un sieviete sev vairs neredz nekādas perspektīvas… Tieši šajā vecumā pieaug šķiršanos skaits ar bijušo partneri, ar to, ar kuru ir nodzīvota dzīve. Bet gadās pat tā, ka par situācijas „glābēju” kļūst alkohols…

50-GADĪGAS SIEVIETES KRĪZE: PSIHOLOĢIJA

Krīzes iemesls ir dziļā vēlme būtu vajadzīgai, mīlētai, pieprasītai. Sievietei nepieciešamas spilgtas emocijas, kas izraisa iemīlēšanos, mātišķuma jūtas, arī jaunas notis attiecībās.

Šīs vēlmes var realizēt dažādi: kāda, piemēram, mērķtiecīgi meklē jaunus draugus un pazīšanās. Bet šie mēģinājumi pārveidot dzīvi jau iepriekš ir lemti neveiksmei, jo šādā veidā var iegūt tikai „surogātu”. Sieviete vecumā pēc 40 ir pārāk gudra, lai ignorētu iespējamā jaunā partnera trūkumus. Viņai liekas neloģiski baudīt tikai fiziskās attiecības vien, jo pasaules un sevis uztvere šajā vecumā vispirms jau notiek „caur galvu”: caur izpratni, apzinātību, dzīves laikā gūto pieredzi, pat salīdzināšanu.

Dziļāka problēmas izpratne slēpjas faktā, ka sieviete izjūt šoku par to, ka dzīve vēl nav nodzīvota, viņa joprojām ir enerģijas pilna, bet ķermenis jau sāk novecot, un pierastajiem spēka un enerģijas pielietošanas „punktiem” (bērniem, vīram, karjerai) vairs nav nepieciešama stundām ilga uzmanība.

UZŅEMTIES ATBILDĪBU PAR SAVU DZĪVI

Iespējams, šis 50-gadīgas sievietes krīzes pārvarēšanas process nebūs tik ātrs: speciālisti domā, ka tas ir saistīts ar vecuma īpatnībām, psiholoģiskās krīzes sakritību ar vecuma izmaiņām un fizioloģiskām izmaiņām organismā.

Bet psihologi ir vienisprātis tajā, ka efektīvākais problēmas risinājums ir vēlmju un vajadzību pārformulēšana tā, lai mērķis būtu nevis emocijas, bet gan maksimāla sevis ieguldīšana.

Paradoksāli, bet, dodot un ieguldot, var iegūt daudz vairāk pozitīvu, siltu sajūtu, nekā pieprasot uzmanību. Sajūtas, ka veidojat kaut ko interesantu un skaistu pašas, vai vienkārši darāt kaut ko labu un noderīgu, ka esat aizņemtas vai radāt, ir tieši tas, kā tik bieži trūkst sievietēm.

Un nākamais solis, kas jāveic, lai pārkāptu šo 50 gadu krīzes posmu: ir jāuzņemas atbildība par to, kas notiek mūsu pašu dzīvē: pašām to aizpildīt ar nepieciešamajiem darbiem, notikumiem, cilvēkiem, jūtām – un, tātad, drosmīgi pārkāpt šai krīzei pāri un soļot uz priekšu!

Jā, gadās, ka ir ļoti grūti salauzt šo šablonu un 45 gadu vecumā iet un mācīties spēlēt klavieres, atkal pēc daudziem gadu desmitiem paņemt rokās otu un krāsas, doties uz pilates nodarbībām… – izdarīt kaut ko, kas nav pierasts, bet, kas ir ļoti nepieciešams mūsu pašu dvēseliskajam mieram un labklājībai.

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Šo vēstuli saņēmu pirms dažām dienām, kad pēc savas 50-gadu jubilejas nosvinēšanas atgriezos atpakaļ ikdienā. Un to izlasot, uzreiz palūdzu rakstītājai atļauju to nopublicēt mūsu vēstuļu stūrītī. Es domāju, ka, šo atklāto, uz pārdomām vedinošo vēstuli izlasot, mums te varētu izveidoties interesanta diskusija…

Vispirms pavisam novēloti sveicieni Tev, Aija,  Tavā lielajā dienā!!
Varu apmēram iedomāties kā jūties pēc šī cipara sasniegšanas…Bet varbūt arī nevaru…, jo katrai tas ir savādāk..:)

Es varu tikai pateikt, ka jutos briesmīgi kādus divus mēnešus un nupat tik esmu kaut cik atguvusi enerģiju un dzīvesprieku…

Es ļoti pārdomāti gatavojos savai 50.dzimšanas dienai, jaunā gada sagaidīšanai un lai būtu kāda odziņa – to nosaucu par Rožu balli.Viesības notika viesu namā – ļoti, ļoti skaistā vietā ar visiem man mīļajiem cilvēkiem un neuzaicināju nevienu ar ko kopā negribētos būt. Es jutos karaliene pilī…Tiešām!

…Bet vai Tu zini, par ko es domāju…tai brīdī, kad visi stāvēja ar rozēm, lai mani sveiktu? Es domāju par savām bērēm, kuras neredzēšu. Tur būs tieši tie paši man mīļie cilvēciņi…un noteikti arī ar rozēm. Šī doma man uzmācās atkal un atkal 2 mēnešu garumā. Pirmo reizi mūžā laikam izjutu kas ir depresija. Un nekad nebiju domājusi, ka jutīšos tik iztukšota.

Pavisam noteikti man nav dzīves apnikums. Bet arvien vairāk apzinos, ka nekas uz šīs pasaules mums nav apsolīts un garantēts -vienīgi tas, ka aiziesim atpakaļ mūžībā…Un neviens jau nezin, kad tas notiks. Es protams nevienam tuvajam sev cilvēkam neko tādu neuzdrošinājos stāstīt un tagad pat īsti nezinu, kāpēc tieši to pastāstu…Ceru, ka nejūties slikti pēc tādas nostaļģiskas vēstules.

Šādu lūk  vēstuli man mudināja Tev uzrakstīt Tavs  raksts par 50- gadniekiem.

Bet vai Tu zini ko es tagad darīšu??? Es rakstīšu 80-gadīgās Hervitas vēstuli 50-gadīgajai Hervitai… Kaut kā tie 50-gadnieki tak jāuzmundrina!   Paldies, ka uzklausīji.

Hervita

„Labāko gadu” krīzes periods – tas mums ir gan izaicinājums, gan izvēle – vienlaicīgi. Vienlaikus ar menopauzi un iespējamām pārmaiņām ģimenes dzīvē, šis periods var atnest arī daudz jaunu iespēju.

Daudzas 45-50-gadīgas sievietes šai vecumā ir ne tikai ar bagātu profesionāla līmeņa bagāžu, bet arī  ar gadu gaitā sakrātu pieredzi un prasmēm būt gan par labiem skolotājiem, auklēm, psihologiem, pasniedzējiem, gan grupu un kolektīvu līderiem.

Šis ir TAS dzīves periods, kad visbiežāk jūsu prātā var ienākt doma: „ Un, ja nu es to neizdarīšu tagad?…Un,ja nu es to neizdarīšu nekad?!”

Šis ir laiks, kad mums jāpamostas no tāda kā dzīves ziemas miega, jo es nezinu kā jums, manas vienaudzes, bet man liekas, ka dzīve, dienas, stundas sāk ritēt arvien ātrāk, un ātrāk. Tieši šis dzīves periods daudzām sievietēm ir tāds kā jaunas dzīves sākums – viņas iegūst jaunas zināšanas, jaunu izglītību, sāk „kāpt” pa karjeras kāpnēm, sāk apgūt uzņēmējdarbību, sāk meklēt iespēju, izdevību, idejas sava personīgā biznesa startēšanai, realizēt, varbūt, sen izsapņotus, bet vel nepiepildītus sapņus. Šis noteikti ir viens no interesantākajiem dzīves periodiem, jo BEIDZOT ir jāsāk rūpēties vairāk par sevi, jo bērni ir sākuši dzīvot savu dzīvi un tev, draudzene, ir jāsāk prast aizpildīt savu dzīvi ar sevi J!

Cik daudz esmu dzirdējusi un redzējusi, ka tieši sievietes pēc 40, ap 50 pirmo reizi nostājas uz kalnu slēpēm, sāk apgūt  sērfingu, investēt savus līdzekļus ceļojumos vai pat savas ceļojumu aģentūras izveidošanai. Pie tam šī laikmeta tendences ir tādas, ka tagadējās 50-gadnieces atbilst pagājušā gadsimta 35-40-gadniecēm!

Daudzas sievietes šai vecumā savu profesiju pārzina ļoti kompetenti, ir materiāli patstāvīgas, viņām ir zināma pieredze, resursi, iespējas un vēlmes to visu izmantot.

Bet….tai pašā laikā starp mums ir sievietes, kuras pret savu vecumu izturas kā pret  sodu. Iespējams, ka zaudējot bērnus, par kuriem rūpēties, viņas jūtas „tukšas”, nevienam nevajadzīgas? Viņām nav naudas uzkrājumu, nav ideju kā var pelnīt šai vecumā. Gadās, ka pat nodrošinātas sievietes sāk uztraukties par savu nākotni…

Iemesli šādām domām var būt dažādi – nepatīkami momenti,kas notika jaunībā, neveiksmīga laulība, slimība, nelaimes

gadījums…

Ir svarīgi šai periodā vienai otru atbalstīt, ja esat draudzenes, ja esat darba biedrenes, bet, ja esat šī bloga pastāvīgas lasītājas – atbalstiet viena otru arī te, sniedziet padomus, labu vārdu pasakiet un padalieties ar mums, ja kaut kas ir uz sirds. Droši! Ja spēsim palīdzēt ar labu vārdu vai padomu, noteikti palīdzēsim!

Uz tikšanos kādā no buduāra stūrīšiem,

Aija