Sieviešu paaudze ar izkropļotām vērtībām
Šis ir kādas interneta vidē atrastas citas tautības autores raksts. Tas tik ļoti patiesi atmasko to, kas ir noticis ar pēdējām sieviešu paaudzēm, ka to vēlējos tulkot un dot iespēju pārdomās iegrimt arī tev…
Vai tu esi kādreiz domājusi par to, kāpēc praktiski katrai no mums ir tik grūti būt kopā ar bērniem pastāvīgi?
Kāpēc mūs allaž velk kaut kur prom no mājām?
Kāpēc, tikai tamdēļ, lai izietu sabiedrībā, mēs gatavas savus bērnus atdot audzināt svešiem cilvēkiem – cilvēkiem, kurus mēs nepazīstam?
Kāpēc mūs vairāk uztrauc mode un klačas, nekā pedagoģija un veselīga audzināšana?
Kāpēc ģimenei mūsu dzīvē nav galvenā vieta?
Kāpēc mūsu nākotne un pašrealizācija, mūsu vēlmes ir svarīgākas par mūsu bērnu nākotni?
Šajā brīdī šie jautā jumi ir ļoti retoriski..
Mēs neprotam būt laimīgas mātes, sievas, saimnieces, sievietes… Mēs neredzam jēgu tajā, lai pēc iespējas vairāk laika veltītu bērniem, lai katru dienu uzceptu cepumus, lai nēsātu svārkus un kleitas, lai, domājot par vīra dzīves mērķiem, viņam gludinātu kreklus.
Mēs neredzam tajā visā vērtību, svarīgumu. Ģimene, mātišķums, uzticība, upurēšanās, sievišķība… Tas viss ir kļuvis bezvērtīgs. Viss ir zaudējis jēgu.
Kāpēc tas tā notika?
Kāpēc mēs tik ļoti raujamies uz darbu, atstājot savu pusgadīgo-divgadīgo bērnu kaut kādai dīvainai tantei bērnu dārzā? Viņa taču nemīlēs mūsu bērnu. Viņa pat necentīsies. Viņa presēs viņu, pieprasot būt kā visiem, jo viņai tādu ir 25 un citādāk nemaz nevar.
Kādreiz sen, gadus 30 atpakaļ arī mūs mamma tāpat atdeva bērnu dārzā. Tādai pašai tantei. Bet ko lai dara. Ir jāiet uz darbu.
Tikai praktiski katrai no mums toreiz bija apmēram gadiņš. Un mēs augām un attīstījāmies ārpus mājas gandrīz visu šo laiku. Un, ja precīzāk, 21 gadu – 5 gadus bērnu dārzā, 11 gadus skolā un 4-5 gadus augstskolā. Visu šo laiku mēs mājās bijām praktiski tikai vakaros un dažreiz brīvdienās. Mēs pastāvīgi kaut kur steidzāmies. Mums bija darīšanas – nodarbības, mācību stundas, kontroldarbi, eksāmeni, kursa darbi, diploms, darbs, kursi…
Mums teica – mācies, citādi būsi mājsaimniece!
Un tas skanēja tik draudoši, ka zinātnes granītu tiešām gribējās grauzt gandrīz vai ar zobiem. Jo galvenais – sarkanais diploms, labs darbs un galvu reibinoša karjera. Vai arī…kaut vai vienkārši kaut kur iekārtoties darbā, jo sevi taču ir jāapgādā pašai. Cik bieži mēs kā ģimene kopā pusdienojām? Tikai svētku dienās.
Cik bieži mamma mūs sagaidīja pie skolas? Parasti mēs paši atnācām mājās, paši sildījām pusdienas vai arī palikām pagarinātajā grupā. Bet vakaros nogurusī un nebeidzamo darba nepatikšanu dēļ dusmīgā mamma nāca mājās. Viņa negribēja ne runāt, ne ēst. Viņa jautāja par atzīmēm (ja neaizmirsa), ātri pārbaudīja mājasdarbus un sūtīja visus gulēt.
Mūsu vecāki mūs nepazina
Viņi nezināja neko par mūsu iekšējo pasauli, par mūsu sapņiem un centieniem. Viņi reaģēja tikai uz slikto, jo reaģēt uz labo nebija laika.
Mēs arī viņus nepazinām. Mēs to nevarējām izdarīt, jo mums nebija laika ilgām sirsnīgām sarunām, vasaras atpūtai teltīs pie upes un ugunskura, kopējām spēlēm vai grāmatu lasīšanai. Ģimeniskiem brīvdienu gājieniem uz teātri vai parku.
Un tā mēs augām. Tā mēs audzējām sevī kaut kādas idejas un priekšstatus par nākotni, par dzīvi, par dzīves mērķiem un idejām. Un mūsu prātos atvēlētās vietas ģimenei bija ļoti maz. Tieši tikpat daudz, cik mēs redzējām savās ģimenēs.
Jo, lai ilgi ņemtos ar bērnu, spēlētos ar viņu, ir jāmīl to darīt. Lai katru dienu ceptu cepumus un gatavotu dažādu ēdienu, ir jāmīl to darīt. Lai veltītu uzmanību mājai – to iekārtotu, rotātu, koptu, uzlabotu, radītu mājīgu atmosfēru, ir jāmīl to darīt. Lai gribētu dzīvot ar vīra mērķiem un idejām, pārdzīvot par viņu un viņa nākotni, ir… jāmīl vīrs, bet ne tikai sevi viņam blakus.
Galvenais dzīves skolotājs
Visu to meitai ieaudzina mamma. Viņa ir meitas pirmais un galvenais skolotājs. Viņa norāda uz dzīves orientieriem. Viņa māca mīlēt savu sievietes misiju. Viņa skaidro par sievas un mātes svarīgumu. Viņa māca mīlēt.
Un, ja meita savu māti praktiski nav redzējusi, un, ja redzēja, tad ne ļoti ģimenes laimes iedvesmotu, tad kur, lai viņa to iegūst? Mēs bijām nolemti zaudēt savu tīrību un mīlestību, jo mūs mācīja tikai to, kā veidot karjeru. Mūs mācīja, ka vārdam „panākumi” nozīme ir tikai ārpus mājas, tikai kaut kur valsts iestāžu sienās.
Bet pēc tam mēs klusām raudam par izjukušām laulībām (jau kurām pēc kārtas), par bērniem, kas ir no mums atsvešinājušies un par kaut kādām dīvainām sajūtām, ka kaut kas kaut kad mūs ir apmānījis.
Bet izeja ir vienmēr!
Šī izeja ir – mācīties! Mācīties būt par māti, sievu, saimnieci, sievieti. Paklusām, pamazām… Mācīties redzēt visu citām acīm. Sievietes acīm – labestīgām, mīlošām. Mācīties mīlēt. Mācīties lielāko dienas daļu domāt nevis par darbu, bet par savu ģimeni. Mācīties vērtēt un cienīt ģimeni, vīru, bērnus. Kalpot viņiem, palīdzēt viņiem kļūt labākiem, atplaukt kā ar mūsu mīlestību sasildītam ziedam.
Mums jāmācās smaidīt bērniem un vīram un biežāk viņus apskaut. Mums jāskatās dziļāk un jāsaprot, ka mums blakus nevis vienkārši aug cilvēks, bet gan, ka mēs formējam viņa iekšējo pasauli, viņa pasaules skatījumu, viņa dzīves uzstādījumus. Daudz kas no tā, ko viņš saņems bērnībā, sekos viņam līdzi visas dzīves garumā.
Un mūsu mērķis tagad ir radīt spīdošu mātes un sievas karjeru. Un, ja mēs pa šīm karjeras kāpnēm pat necentīsimies kāpt, vilšanās vecumdienās būs neizbēgama. Tāpēc, ka neizmantotas iespējas un noraidīta atbildība nes ļoti rūgtus augļus nākotnē.
Un svarīgi ir atcerēties, ka viss nes augļus savā laikā. Kādi tie būs? Daudz kas atkarīgs no mums. No mūsu dzīves vektora, no mūsu vērtībām, kuras mēs nesam šajā pasaulē – mūsu ģimenes pasaulē.
Autore: Natālija Bogdana
P.s. Man ir savs komentārs: nepārproti, tie nebija pārmetumi mūsu mammām, bērnu dārza audzinātājām, tā bija to laiku dzīves konstatācija, kuru mēs, to laiku bērni, nevaram noliegt. Jo tā tas bija. Protams, arī mūsu vecākiem bērnība nebija ideāla, bet kaut kurā brīdī, kaut kurā paaudzē notika šis lūzums. Un plaisa, ko šis lūzums ir radījis, kļūst ar katru paaudzi dziļāka un platāka – starp māti un bērnu, vīru un sievu, starp tuviem cilvēkiem. Bet, kā teikts raksta beigās – no it visa ir izeja un tā nav jāmeklē kaut kur citur, bet tepat – mūsu ģimenēs, mūsu mājās, mūsos, mūsu sirdīs un arī prātos.
Uz tikšanos tepatās,
Aija
Interesanti raksti :
Mēs ļoti bieži ar savām mammām strīdamies, par ko vēlāk lamājam paši sevi. Pat, ja viņām nav taisnība, mammas mums vēl tikai labu...bet ...
Patiesībā, vienam mūsu dzīves procentam ir nejauks ieradums mūs pārsteigt pēkšņi. Mēs visi ciešam no kāda "pēkšņi" sindroma. ...
Pirmo veiksmes mācību stundu mums var sniegt zivis. To varētu nosaukt par „plūsmas mācību”. Zivis vienmēr peld pret straumi, un pretēji vispā ...
Dziediet ne viņam aizejot, bet mums paliekot... Dziediet pie kapa! Ko jūs klusējat, dziediet! Viņš nedzird. Ne viņam. Dziediet ne viņam ...
Tas notiek tad, kad Tu saskaries ar skaidru izpratni, ka tā, kas Tev ir šobrīd – TĀ IR TAVA REĀLĀ DZĪVE. Jā, jā – šīs visas dienas, ko ...
Tags: sieva, sievišķība, vērtības
Loading ...
Jaa, pilniiga taisniiba, gimeniskums un siltas miilas attieciibas sodien ir retums un netiek novertetas.
Es jau sen esmu vecmamma. Ilgus gadu desmitus nodzīvoju padomju iekārtā un, man liekas, ka tā arī uzlika mums šo dzīves modeli. Mani vecāki piedzīvoja kolhoza laikus un es arī tos lieliski atceros. Toreiz pieaugušajiem bija jānostrādā noteikts darbadienu skaits un nekādas atrunas par maziem bērniem vai ko citu nederēja. Sievietei goda lieta bija strādāt par traktoristi, fermās, itin visur un cildināja tās sievietes, kas skrēja aizelsdamās, lai tikai vairāk izstrādes dienu veiktu. Viņas arī brauca uz Maskavu uz Vissavienības sasniegumu izstādēm, uz pirmrindnieku kongresiem u.t.t. Būt par mājsaimnieci nebija labi un neļāva sistēma. Lūk, tagad esam tur kur esam. Ak jā, mēs taču cīnījāmies arī par vienādām tiesībām ar vīrieti ! Izcīnījām arī, bet vai tiešām izcīnījām ? Arī tagad dzird, ka par vienādu darbu vīrieši saņem vairāk. Varbūt mūsu mazmeitas pamazām sāks veidot citu ģimenes modeli. Bet, diezin vai, jo tagad atkal jāstrādā, lai normāli izdzīvotu. Bet tie, kas varētu atļauties, ka mamma dzīvo mājās, atrod citus iemeslus. Tā mēs arī dzīvojam un dzīvosim tālāk. Pieradām.
Absolūti piekrītu. Bet mēs vienalga daudz ko varam mainīt. Ne valstiskā vairs līmenī, tur jau vairs nekā… bet pašas savā ģimenē, savās tradīcijās, un, kā teikts rakstiņā – mācīties būt par sievām, mātēm, mācīties mīlet – ne tikai sevi, kā visur to māca, ne tikai sevi blakus vīram, bet vīru, bērnus, vecākus. Patiesi un no sirds. Tur mums algotie darbi, taču netraucē…? Bet, kad svarīgāki kļūst gari lakoti nagi, “kruta pričene”, tusiņi ar draugiem, ballītes, karjera, kārtējais seriāls vai pat seriāli (kas aizņem kopsummā no mūsu dzīves bieži vien mēnešus un gadus) nevis bērni, visiem kopā pavadīti brīži un izgludināts vīra krekls…tad vairs vainot nevar nevienu citu… Jo ne kolhozu laiki, ne padomju, ne tagadējā mūsu valdība pie tā, ka sievietei ir gari nagi, kuru dēļ nevar noglāstīt bērnu vai uzcept gardus cepumus, vainīgi nav.
Ne visam piekrītu.
Tās, kuras domā, ka Padomju laiki nobeidza sievietēs sievišķību, tām arī nepiekrītu. Es domāju, ka sievišķība izplēnēja kara laikā. Vīrieši bija prom karā, tad koncentrācijas nometnēs, daudzi vienkārši nepārnāca vai nomira pusmūžu nesasnieguši. Tajā laikā viss smagums gūlās uz sieviešu pleciem – gan māja, gan lopi kūtī, gan druva, gan bērni. Un kāds brīnums, ka pēckara sievietes ar personīgu piemēru savas meitas audzināja par darba zirgiem? Darba zirgu paaudze – Padomju laika sievietes, viņu meitas – tādas pašas, vienīgi ar daudz sliktāku veselību.
Manuprāt, sievietei dažkārt arī netiek dota iespēja būt sievietei, jo vīrieši nav īsti vīrieši – ne viņi spēj ģimeni nodrošināt, ne aizsargāt, nemaz nerunāsim par ģimenes galvas būšanu. Pagale viena nedeg.. Nevar vainot tikai sievieti par to, ka viņa dara “vīrieša darbu”. Arī vērtību skalu nenosaka sieviete vien, bet sabiedrība. Vēl atcerēsimnies par dubultajiem standartiem audzinot meitas un dēlus. Katrai mātei ir iespēja izaudzināt ideālo vīrieti, vienīgi tā vietā viņas parasti izvēlas audzunāt puisīšus, ne vīriešus.
Jā un kādēļ kādam būtu jāupurējas? Nu dien negribētu dzīvot ar apziņu, ka mana māte manis dēļ ko būtu upurējusi! Arī saviem bērniem negribētu uzgāst tādu vainas slogu. Kādēļ personiskā izaugsme ir mazāk svarīga kā bērna audzināšana? Vai tiešām nevar augt gan viens gan otrs?
” Vai tiešām nevar augt gan viens gan otrs?” – Jūs pati atbildējāt :). Tiešām, var gan! Bet kā tad ir īstenībā?…Un neviens jau nerāda uz nevienu ar pirkstu…
Šī publikācija domāta, lai mēs katra padomātu par to, kā ir mūsu mājās un vai nevarētu kaut ko uzlabot, mainīt. Ja vien ir vēlēšanās. Te nav tas gadījums, kad jāmeklē vainīgais – gadsimts, karš, valdība…
Un, ja nākamais komentētājs teiks, ka vainīga ir pagājušā gadsimta sākuma revolūcija, tad drīz vien mēs tā nonāksim līdz Ādamam un Ievai…Un ko tad???? Tad izejas nav un neko nevaram vairs mainīt?
Visur runa par to ka sievietes nedara savus sievietes sūtības pienakumus. Un kas notiek ar virieti? Vīrieša attieksme ir kāda? Bērnus audzināt- tas nav darbs, veikt mājas ikdienas darbus- tas tak ir sēdēt mājas un neko nedarīt, izskriet veikalus un sarūpēt nepieciesamo- ir tērēt tik naudu un darīt kas ienāk prata, un būt mājsaimniecei- nevēlēšanās iet uz darbu strādāt…..
Un tā mēs ejam uz darbu Strādāt, lai būtu tāda pati ka vīrietis, jo mēs saņemam algu un Ejam strādāt
Tas jau ir salīdzinoši zināms fakts, ka 2. Pasaules karš bija aizsākums šai problēmai. Viss vēlākais to vai nu veicināja vai nu neveicināja…
Manuprat to mainit sieviete nemaz tik viegli nevar. Ja viriesi novertetu sievietes pulinus but majsaimniecem, audzinat bernus, tad daudz vairak sieviesu ar to labprat daritu. Biezi redzu ka virs savu sievu uzskata par kautko daudz zemaku jo redzi vina neko nedara tikai tere vina naudu. Ka bernu pieskatisana un majas uzturesana nav darbs. Alkaholisms ari nepalidz.
Mana gimene mans mazais iet us bernudarzu 3 reizes nedela, 4 stundas diena. Pa to laiku es stradaju un tad ar no majam nedaudz stradaju. Uzskatu ka mazais dabu pietiekosi daudz uzmanibas un milestibas no manis un ari bernudarzs vinam patik, jo tur ir citi berni. Pa brivdienam bena pieskatisanu mes dalam uz pusem. Mums ir laiks ka gimenei, ka ari katram kads laicins sev. Vienmer parliecinos ka pa brivdienam berna audzinasana virs iesaistas 50% netikai lai dotu atslodzi man bet tapec ka uzskatu ka teva loma berna dzive ir tikpat svariga.
Uzskatu ka nevienam nevajadzetu partraukt darit to kas viniem loti patik del berniem, iesaisti vinus taja.
Sadi raksti, manuprat, situaciju tik padara sliktaku jo nosoda mates par to ka nerupejas pietiekami par berniem. Rada maldosu priekstatu ka ta ir vinas vaina ka lauliba izjuk, ka visas gimenes problemas ir vainojama vina jo redzi nav bijusi pietiekami laba mate, sieva. Nu kur tad ir bijis virietis, gimenes galva, lai nepielautu to un iedrosinatu savu sievu?
Mums vajadzetu vairak iedrosinosus rakstus par to ka stradat kopa, ka kopigi veidot gimeni. Par svarigumu gimenes dzive ne tikai sievietei bet ari virietim. Mums ir jamaca sievietem milet sevi, jo tikai kad pats esi laimigs vari darit laimigus citus. Laimiga, milosa, pasparliecinata mamma izaudzinas milosus un iejutigus bernus. Bernu audzinasana ir svariga dzives dala, bet ta ir tikai dala un ja parejas “dalas” nebus sakartotas tad ar pirmo ar nekas labs nesanaks.
Piedodiet ka nav garumzimju.
Mīļās dāmas un kungi :). Šī publikācija tika tulkota (atkārtoju vēlreiz) un vairāk adresēta tām, kas nerūpējas TĀ par saviem bērniem kā jūs, MD. Nevienam nekas nav jāpārtrauc, darīsim to,kas patīk, bet es vēlreiz atkārtoju (laikam, nojaušu, ka Jūs to neredzat un nemanāt), ka ir sievietes, kuras savus bērnus dzemdē un nebaro ne ar krūti (jo tās tak palikšot nesmukas), kas izaudzē garumgarus nagus (es ne pret nagiem) un tamdēļ nav spējīgas ne kūku uzcept (ne tikai nav spējīgas, bet pat nevēlas), ne tos dažus kreklus vīram izgludināt, kurām iziet sabiedrībā, pazīmēties ir svarīgāk par pabūšanu ar bērniem. Jo arī nevēlas. Jo nemīl. Jo, ja mīlētu, tad labprāt darītu. Jo vīram mājās ir savi pienākumi, sievām savi. Tas nekas, ka arī vīrs māk gludināt kreklu – bet rūpes par savu vīrieti var izpausties arī viņa krekla izgludināšanā :). Bet katrs un katra jau rīkojas kā grib. Es tik mudina padomāt un piedomāt… Jo savas kļūdas esmu pielaidusi arī es.
Un vispār – es TICU un zinu, ka ir ģimenes, kā Jūsu, MD, kas mīl un rūpējas par saviem bērniem. To noteikti ir daudz! Un saudzējiet to,kas Jums ir!
Šis nav raksts (jau kuro reizi atkārtoju), kas kaut kam kaut ko pārmet. Tā ir konstatācija, kopsummā par to, kur esam nonākuši kā paaudze. Un katrs ielūkoties var savā ģimenē – ja tur viss kārtība, tad paldies Dievam. Ja nē..tad varbūt ko var uzlabot.
Un kas attiecas uz Jūsu frāzi: “Ja viriesi novertetu sievietes pulinus but majsaimniecem, audzinat bernus, tad daudz vairak sieviesu ar to labprat daritu” – tad mēs jau pašas (nu ne mēs konkrēti, bet mūsu mammas, vecmammas un valsts sistēma) pašas izcīnīja šo vienlīdzību un kā augstāk kādā citā komentārā teikts: “Sievietei goda lieta bija strādāt par traktoristi, fermās, itin visur un cildināja tās sievietes, kas skrēja aizelsdamās, lai tikai vairāk izstrādes dienu veiktu. Viņas arī brauca uz Maskavu uz Vissavienības sasniegumu izstādēm, uz pirmrindnieku kongresiem u.t.t. Būt par mājsaimnieci nebija labi un neļāva sistēma.” – tapēc tagad ir tā kā ir, esam tur kur esam, bet bikuci vairāk uzmanības savējiem veltīt varam gan – nu kaut vai brīžos, kad sēžam pie kārtēja seriāla… :).
Šis raksts IR vērsts uz motivāciju, uz pārdomām, un tas ir tieši TAS raksts, kādus Jūs, MD, saucat par iedrošinošajiem
Ne vienmēr glaudīšanai “pa spalvai” un tā cildināšana, kā nemaz nav, var motivēt cilvēkus… Mēs taču esam pieauguši un redzam kāda ir patiesība.
Un, ja Jūs MD, vairāk palasīsiet šo blogu kopsummā, tad tas tiešām domāts sievietēm, lai viņas motivētu – būt mīlošām, skaistām, sievišķīgām, gādīgām.
Bet vīriešiem? Arī viņi šos rakstus noteikti lasa. Bet gan jau ir arī īpaši blogi vīriešiem, vai ne?
Bet es ļoti pateicos Jums MD par to, ka šajās diskusijās piedalāties arī Jūs!
Esiet kopā ar mums arī turpmāk!
Loti pratigs kommentars, parakstos apaksa katram vardam!
Nakotne ir sadarbiba, nevienam no gimenes locekliem neliedzot pasizpausties darba joma. Un meginat atrast balansu starp gimenes un sabiedrisko dzivi, tadejadi berni tikai iegus, jo iemacisies apieties un rekinaties ar citiem sab.locekliem. Esmu parliecinata, ka Lv to ir grutak realizet ekon.apstaklu del, bet seit Norvegija, kur dzivoju, tas ir iespejams, jo sabiedriba ir stradajusi pie ta, lai tas butu iespejams.
Jā, un cik daudz nav dzirdēts, ka sieviete visu mūžu bērnus audzinājusi, vīra sapņus izdzīvojusi, kā raksta autore saka – kalpojusi un upurējusies, un tad vīrietis atrod jaunāku, citādāku… un sieviete ar savu mājsaimnieces stāžu var iet zem tilta stāvēt. Mūsdienās sievietēm ir jāzin, ka varēs sevi un bērnus nodrošināt,jo, diemžēl, atkarība novīrieša un viņa maka ir mainīga vērtība.
Varbut uztveru rakstu ka uzbrukumu sev par to ka izbaudu savu karjeru un negribu no tas atteikties (laigan zinu ka man paveicies ka varu stradat nepilnu laiku ar samera brivu grafiku), ka mans 5 menesus vecais dels iet uz bernudarzu un gludinat man vienkarsi nepatik. Laigan jatdzist ka daru lielako dalu “sieviesu” majas darbus un tas man neliek justies mazverigai. Viriesi un drebju mazgasana mana gadijuma ir nesavienojamas litas
Ceru ka sis rakst ir ka iedrosinajums tam sievietem kuras isti nemak izbaudit laiku ar berniem un laikam jums taisniba ka es nesaprotu ka tas var ta but. Man ar manu 5 menesus veco delu ir tadas gugu gaga sarunas ka nu. Tas prieks un energija ko tu gusti no pavadita laika ar bernu ir neaprakstams.
Kam es nepiekritu un kas manuprat vairo sadu, neviasi pozitivu, gimenes modelu rassanos ir tas ka mes ka sievietes vel neesam izkarojusas to vienlidzibu. Ka, ja, mums ir atlauts iet un veidot karjeru, bet but majsaimniecei nav darbs. Es uzskatu ka tas ir gruts darbs ar garam stundam. Un man liekas ka liela dala sabiedribas to neatdzist. Vina taks visu dienu sez majas. Ir svarigi sanemt novertejumu jo tas dod gandarijuma sajutu. Protams lielu dalu gandarijuma tu sanem redzot savus bernus augam, bet ir svarigi ari sanemt novertejumu no citiem pieaugusajiem. Kapec tad ar daudzas sievietes izvelas karjeru jo tur to dabut ir vieglak. Mums ka sabiedribai ir janoverte tas, un sieviete kas izvelas but majsaimniece ir vienlidziga sievietei/virietim kas strada un vinai pienakas tikpat daudz kleitu ka sievietei kas strada.
Patikami ir veidot veseligu diskusiju un esmu parliecinata ka sis blogs ir iedvesmojus daudzam sievietem
Super! Paldies. Piekriitu, daudzas sievietes ir disfunkcionaalas un ziedojas viirietim, berniem, sevi vispaar necienot, kur nu vel miilot.
Lai nu ko, bet padomju sievieteem, meiteneem ziedošanos, upurēšanos nevar paarmest. Tas ir ieaudzinaats liidz kaulam, ka jaadomaa par citiem, par dzivnieciņiem, par veciem cilveeciņiem, par visiem un sevi….par sevi kaut kad…
Rsksts ir ar uzsvaru tikai uz vieniem vaartiem. Lai vai kaa, nekas labaaks par lidzsvaru tomer nav izdomats. Galeejiibas nekad ne pie kaa laba nenoved!
Pilnigi piekriitu MD rakstitajam! Atzinibas trukums vien motivee rauties kaut kut aarpuse! Un ari atzinumsno viriesha, ir loti svarigs! Lai gan virieshiem skjiet ka uzturet maju kartigu un rupeties par berniem (sezhot ar vinjiem majaas) gludinat un gatavot tada atpuuta vien ir… Pashi kadreiz butu iepriecinajusu sievas gridas izmazgajot.. To kaut kaa neviens labpratigi nedara. Taapec – atziniba ir ljoti svariga! Bet viss ir jaamaak sabalanset. Majas/darbs un nedriikst aizmirst par berniem un viiru!
Domāju, ka mūsu valstī raksts vairāk attiecas uz sievietēm ap 30. Tās, kurām tagad pāri 40 vai 50, auga pēc mazliet savādākiem uzstādījumiem. Kaut vai tas bija padomju laiks, mēs tomēr bijām vairāk orientētas uz bērniem un ģimeni.
Patiesībā…skatot vēsturiskas annāles, sieviete savu mātes funkciju ir pildījusi diezgan maz. Tāda kā norādīta šajā rakstā, tā veidojas tikai tagad. Viduslaikos bērniem vienmēr bija guvernantes. Jaunajos laikos bija mājskolotājas, bet mātes vairāk laiku veltīja saimniecības darbiem (jo atzīsiet taču ir jāizvēlas primārais – pavadīt laiku koncentrējoties tikai uz bērnu, vai pavadīt laiku cepjot, vārot, tīrot, kārtojot…vai kopjot un izklaidējot sevi). Domāju, ka mūsdienās labums ir tāds, ka katra sieviete tomēr var pati izvēlēties, kas viņai ir svarīgākais. Vienai tā ir ģimene un sirsnīgas attiecības ar vīru un bērniem. Citai tā ir karjera. Vēl kādai tā ir viņa pati un ikdienas labumi. Nav tāda viena modeļa – sievietei jābūt mājās sēdētājai, putras vārītājai un bērna apkopējai/skolotājai. Galvenais, lai cilvēks jūtas labi, tad arī apkārtējiem būs labi un visi būs ieguvēji. Jo kāpēc gan dzīves gudrību nevarētu mācīt tētis?
Es absolūti nepiekrītu rakstītajam – bet tas ir mans ļoti subjektīvais viedoklis. Es piedzimu mammai 86.gadā – trešā no meitām, kad viņi pašai bija 42. Kara bērns, tāpat kā tētis, izauguši padomju sistēmā, mammai nācās sākt strādāt teju mēnesi pēc mūsu visu laišanas pasaulē. Tētim – par kādu tēva atvaļinājumu kā tagad gan mēs runājām… nekā tāda nebija. BET. Vienmēr un visos laikos tas, cik laika mēs veltām saviem bērniem, cik izdomas pieliekam, lai viņiem radītu brīnišķīgu, drošu, interesantu un izglītojošu bērnību – ir visbūtiskākais. Mani vecāki nāk no inteliģentām ģimenēm, bet tajā pašā laikā – viņi kā bērni tāpēc ir smagi sisti kara un pēckara gados, viņi ir smagi strādājuši, lai sevi izglītotu un arī tad, kad biju maza (91.gads un viss tam sekojošais gan pēc, gan esošais – pirms) – bija laiks, kad dzīvoklī skraidīja tarakāni un mums visiem nācās ēst auzu pārslu putru rītā un vakarā – “jo tā ir veselīgi”. Tagad man ir skaidrs, ka tā bija tāpēc, ka nebija naudas, bet es neatminos to laiku šādā zīmē. Pat vēlāk, kad mums bija “tikai” žigulis un visiem citiem bērniem klasē – “jaunās, modernās” mašīnas – man tikai retu reizi, kā jau bērnam, pazibēja neliela kauna izjūta. Man bija ļoti laimīga bērnība, bet tas ir tikai pateicoties manu vecāku izdomai, veltītajam laikam, lai cik paši būtu noguruši.
Pilnīgs bulšits! Pirms rakstīt šādu rakstu, autoram no sākuma vajadzētu pačekot statistiku. Paskatīties cik Latvijā ir uzticīgu sievu un mīlošu māmiņu, kuras ir pametis vīrietis un kuras šobrīd bez izglītības un darba pieredzes domā kā pabarot bērnu un kur šonakt palikt pa nakti. Kāpēc agrāk bija savādāk? Tāpēc, ka, ja vīrietis pagādāja sievietei bērnu, viņa pienākums bija laulības un sieviete netika pamesta pat, ja bija izplēnējusi mīlestība un viņš “gāja pa kreisi”. Mūsdienās precās retais un ja izgaist mīlestība, priekš, kam mocīt sevi, ja var dzīvot šķirti. Jautājums tikai no vīrieša puses viens: cik vajag naudu alimentiem un kad var apraudzīt mazo? Lai cik labi arī dzīvē neklātos, sievietei ir jābūt spīdošai karjerai un plānam B. Vienīgais, kam piekritīšu ir ar bērniem kopā pavadītais laiks. Strādājam, mīlam savus vīrīrus, vairāk laika pavadam kopā ar bērniem, izdzīvojam tikai plānu ar A, bet pie noguldījumiem turam plānu B, lai mazāk sāpīgs kritiens pēcāk. Varbūt runāja mana sāpīgā pieredze, bet ja nebūtu slikti, nekad nezināti, cik labi ir tad, kad ir labi! 😉
Nea! Viņi nejautā “cik vajag?”, viņi kliedz, ka vajag pārāk daudz un meklē iespējas nemaksāt vispār vai izsprukt ar minimumu… un arī bērns daudziem pēc šķiršanās neinteresē, jo viņam “nav laika, apstākļu, iespēju”…
Katra sieviete noteikti ir piedzīvojusi savādāku situāciju ģimenē. Hierarhiskie stāvokļi sabiedrībā, ģimenē katrai ir bijuši savādāki. Divas mājsinmieces var atšķirties savā starpā nesalīdzināmi, tāpat arī divas stradājošas sievietes. Akli iemesli sekot gadsimtu stereotipiem par “ideālo” . Sievietes dara, feminisms – miers un mīlestība pasaulē. Vīrieši karo. Sķiršnās – jauni cilvēki uzticas sirdij, bet pārmērīgi vulgārais populisms un dzīves straujums liek cilvekiem šaubīties un pieņemt pārsteidzošus lēmumus.
Tas ir atkarīgs no sievietes, cik daudz savu izjūtu, domu um darbību viņa pakārto sabiedrības uzskatiem. Ja dara, ko pati uzskata par pareizu, viss ir savās vietās.
Interesanti, ka autore vai arī pati Aija tulkojot ir norādījusi, ka vīrs darbā strādā, bet sieva mājās kalpo. Nu tādi tie uzskati ir, ka strādāt sev un ģimenei nav pietiekami cienijami.
pēc 40 ir 2054. gadā?
Cilvēks ir tāds,kāds viņš ir
Un katrs mīl pa savam . Un neviens,neviena gudra grāmata neizmainīs cilvēku ,jo tāds kāds viņš būs,tas jau ir ierakstīts zvaigznēs.Vienai mātei dot mīlestību bērnam nozīmē mīļot,skūpstīt,apčubināt,pasniegts siltas pusdienas utt.,citai mīlestība izpaužas smagi un daudz strādājot,lai bērnam nekā netrūktu,lai varētu izskolot.Mēs neesam tiesīgi nosodīt nevienu,jo katrs mēs esam tāds kāds esam,varam tikai mācīties un izanalizēt,kapēc mūsu vecāki bija tādi un kapēc mēs esam tādas , ne savādākas un piedot otram,pieņemt viņu tādu kāds viņš ir un mīlēt tā,kā mēs katrs to protam.
Es esmu priecīga, ka man sistēma neliek dzīties uz darbu. Varu būt mājās ar bērniem, vadāt uz skolu un atpakaļ. Pa brīvdienām visi kopā pavadīt laiku. Man arī ir savs atvaļinājums no ikdienas dzīves. To visu nodrošina man vīrs- es esmu tā kas viņam dzemdējusi bērnus, rūpējos lai viss būtu apmierināti. .Domājot kopīgi nākotni, hobijiem, kas kopīgi. ..ideāla dzīve! Darbs nav zaķis- neaizmuks. Kādreiz arī es strādāšu, kad bērni izaugs. Dod Dievs visām labus, kārtīgus vīrus, kam galva un rokas ir īstajā vietā. P.S. nesam biezie, vecāki nav devuši neko.
Paldies par rakstu! Kad bērns bija jālaiž b/d, arī man atvērās acis- ko mēs īsti darām? Tik mazus cilvēciņus atdodam svešām tantēm, manā gadījumā tiešām mazliet aprobežotām melēm (bet katram jau sava maize jānopelna). Un tas absurdais bērnu daudzums grupā- pat vissirsnīgākās audzinātājas nevar apmīļot katru bērnu. Un tad pamazām uzzināju, ka bērnu dārzu ideja nāk no fabriku vadītājiem- tos veidoja pie fabrikām, lai sievietes varētu strādāt. Gadsimtiem ilgi bērni taču audzināti citādāk. Un PSRS jau pavisam apzināti pārņēma šo kolektīvo audzināšanu, lai veidotu savus sabiedrības locekļus. Un acīmredzami ir izdevies- jo visi kā zombēti vedam savus bērnus uz tiem pašiem bd, ignorējot visas problēmas. No manas bērnības 30 gadi pagājuši, bet joprojām nav atrisināts jautājums par bērniem, kas neguļ pusdienlaiku! Grupas tik pat lielas. Mans bērns nepieņēma bd, un tas ir absurds, cik grūti to uztver sabiedrība, jo bērns, kas neiet bd ir kaut kas ārkārtējs. Visi kā roboti ar vienu domāšanu- pirmskolas bērns, tātad bērnudārznieks
Kā, Tu neej bērnudārzā? Kā tas var būt? (es nerunāju par gadījumiem, kad noteiktā vecumā bērni paši raujas uz b.d)
Nevilcināšos un sākšu uzreiz. Problēma ir tā, ka mans vīrietis mani negrib. Izmēģināti visi varianti, vismaz man tā liekas. Esam kopā 8 mēnešus, nedaudz vairāk. Sākumā sekss bija kādas 3 reizes nedēļā, tad mazāk, mazāk.. Tagad – reizi nedēļā vai divās. Man ar to ir par maz! Izmēģinājos izrunāties atklāti, bet mans draugs tajā nesaskata nekādu problēmu. Vēl trakāk – arī tajās reizēs, kad mums ir sekss, viņš pārsvarā domā par sevi – 5 minūšu seksiņš un viss.. Tiešām – izrunājos atklāti, sakot, ka sievietes un vīrieši ir atšķirīgi, ka man vajag vairāk uzmanības utt. Bet nekā. Nolēmu uzrakstī te, jo arī tagad draugs aizgāja pagulēt – šovakar futbols. Jau sacerējos – hmm, jāizmanto situācija! Mēģināju, bet atkal nekā – apgriežas uz otriem sāniem un šņāc. Tagad sanāca dusma. Arī vakar mēģināju ar vārdiem, ar glāstiem.. Sākums šķita daudzsološs, bet tad … sekoja skūpsts uz pieres un maigā tonī teikts: “Arlabunakti.” Pirms kāda laika viņam pateicu, ka seksuāli neapmierinātas sievietes ir kašķīgas cerēju – varbūt tas palīdzēs! Nē. Ir sanācis pa asarai izliet pēc kārtējā atteikuma.. Dažreiz pat liekas, ka man sekss pārvēršas par traumu – es pamatīgi uzvelkos, bet viņš tajā brīdī, kad man jau zudusi visa realitātes izjūta, pasaka ” nē”. Organisms pats sāk veidot barjeru – tajās retajās reizēs, kad mans vīrietis kaut ko mēģina uzsākt, it kā ieslēdzas bremzēšanas mehānisms un gribēšana mazinās. Pati šo 8 mēnešu laikā neesmu viņam atteikusi, arī draugs izteicies, ka viņam ļoti patīk mīlēties ar mani. Nezinu, kur ir problēma. Sāku justies kā neiekārojama sieviete… Vismaz mājās.
Ikdienā sadzīvojam labi, gandrīz vai jāsaka – ideāli. Varbūt vajag nedaudz pakašķēties?
Esmu jauna un simpātiska sieviete, tāpēc bieži saskaros ar to, ka vīrieši izsaka komplimentus utt., no kā secinu, ka vaina nav ārējā izskatā. Un sākumā sekss bija labs! Nesaprotu, kas mainījies.. Jā, ar laiku jūtas un sajūtas mainās, bet es gribu mīlēties ar savu vīrieti!
Neesmu no tām, kas trūkstošo mēģinās atrast ārpus mājas, jo mīlu savu darugu, tāpēc meklēju risinājumu šai problēmai. Bet.. šķiet, izmēģināts jau viss. Priecāšos par jebkuru sakarīgu ieteikumu . Paldies!
Man ir tikai viens jautàjums , Bet kur paliek sievietes intereses, sievietes ES ,darbs jau nau izvèles cik studas dienà stràdàt,cik veltit màjai, nau jau izvèles???? Tad iznàk ,ka sievietei ir jàizvèlas starp darbu un gimeni? Izvèlos gimeni un tai kalpoju,bet kad es darishu kas patik ??? kà jau teicu Nau Izvèles sievietei stràdàt cik studas vina grib’ tad bùtu manà skatijumà lieliska dzive,ja varètu tà visu apvienot, Mès bùtu Laimigas!
uzskatu ka gimene jasakas no laulibam, jo ja nevelies ar otru personu preceties lai nav lieki papirdarbi skiroties, tad ka tev var but kopigi berni????? viss parejais attiecigi izriet no ta, mana mamma bija vientula mamina ar tris berniem, musu biologiskais tevs par mums aizmirsa kaut gan dzivojam viena ciemata… tapec mammai bija jastrada vairak, bet paldies dievam mamma nebija mantkariga un neaizvilka mus dzivot uz pilsetu lai dabutu labi apmaksatu darbu. mes dzivojam laukos, viss ko mums vajadzeja izaudzejam un lai butu nauda prieks drebem, rudeni pardevam vasara izaugusos telenus… Gaju ar mammu kopa uz ganibam, ja visu darijam kopa un godigi teiksu neka netruka….
tagad pati esmu mamma un nekas nav svarigaks mana dzive par manu meitu. un laiks ko pavadu ar vinu…
Negribu piekrist rakstam, tā ir tāda sevis žēlošana un vecāku nomelnošana.
Mana mamma strādāja strādaja un vēl reiz strādaja, tieši tāpat kā mans tētis. Es nācu no skolas sataisiju sev pusdienas, aizgāju uz pulciņiem, izmācijos. Es zināju visus mājas darbus, mācēju izravēt kartupeļus, burkānus, 13. gados sataisiju pusdienas visiem talciniekiem, brīvdienās pagrabā pārlasiju kartupeļus utt utt. Visa bērnība bija viens vienīgs darbs. Paldies vecākiem, ka viņi caurām dienām ar mani nečubinājās, jo es šobrīd māku visu atšķirībā no maniem bērniem, kuriem ir pilna laika mamma katru dienu mājās ( darbs tāds).
Šobrīd sievietes ir tik slinkas, runa iet par vienaudzēm 30-35 gadi, ka viņas vienīgais ko māk ir pasēdēt ar draudzenēm pie viskija glāzes un nogrūzt savus bērnus mammām, māsām un citiem radiem. Tusiņi, ballītes ir pilnīga norma, strādāt- nu kā sanāk. Ja negrib strādāt vnk paņem slimības lapu uz bērnu rēķina.
Un ja nu tieši karjera, sevis piepildīšana ne vien mājās, bet arī darbā, sabiedrībā… ja nu tas ir tas, ko sieviete vēlas, kas viņu dara laimīgu? Es rakstam nepiekrītu. Jā, var redzēt, kā sieviešu ideāli ir mainījušies, bet vai tas tādēļ ir slikti? No raksta nolasās, ka, jā, tas ir slikti. Mums jāatgriežas pie pamatvērtībām – mātes un labas mājsmainieces lomas, jo tas ir sievišķīgi, tas ir tas, kas neapšaubāmi darīs sievieti laimīgu. Bet ja nu tas nav tas, ko sieviete vēlas? Ja nu agrāk, kad tas bija pašsaprotami, ka sievietei jāveido ģimene, tas daudzas iedzina nebeidzamos slazdos, kas lika justies nelaimīgai? Sievietēm beidzot ir brīvība izvēlēties, kas ir tas, ko viņa vēlas darīt ar savu dzīvi – būt māte, būt veiksmīga karjeriste, ceļot, izklaidēties, vai visu apvienot. Es priecājos par šo “lūzumu” laikā, kad sievietes sāka pārvērtēt, kas ir tas, ko viņas vēlas, nevis klusējot pieņēma, ka mātes loma darīs viņas laimīgas. Vai tas, ka mana mamma strādāja 12 stundas un praktiski nebija mājās, noteica, to, vai es vēlēšos būt karjeriste vai mājsaimniece, kas rūpējas par bērniem, vīru un mājsaimniecību? Iespējams… Bet neviennozīmīgā veidā. Šis padomju laiks un sievietes, kā “darba zirgi” var “nospēlēt” uz meitām gan vienā, gan otrā virzienā. Kāda varbūt no tā paņem tieši uzskatu, ka “es tā negribu, es gribu būt ar bērniem visu dienu, gatavot brokastis, pusdienas, vakariņas, ļaut, lai vīrs ir tas, kas apgādā ģimeni”. Es priecājos par šo “lūzumu”, jo sievietei vairs nav jājūtas vainīgai, ka viņa izvēlas karjeru, ka viņa nevēlas bērnus. Mūsdienās mēs beidzot varam izvēlēties, nevis obligāti būt par māti un ģimenes pavarda kurinātāju (ar vai bez apvienošanas ar darbu, kā bija ierasts agrāk). Tagad beidzot ir izvēles iespējas… Un iespēja izvēlēties ir laime. Es esmu laimīga, ka mātes loma vairs nav primārā. Man ir tiesības nejusties vainīgai par to, ka nevēlos bērnus un vīru, kuru kā puisēnu aptekalēt katru dienu. Man ir tiesības izvēlēties vai mātes loma tiešām darīs mani laimīgu, tā vietā, lai bez ierunām to pieņemtu par savas dzīves galveno mērķi (pieņemot, ka tā taču ir galvenā sieviešu “sūtība”, neatkarīgi, no pašas sievietes vēlmēm, kas iespējams nebūt neatbilst šai uzspiestajai lomai). Es priecājos, ka dzīvoju šajā laikā un varu patiešām izvēlēties, kas ir mana laime un būt laimīga. Novēlu visām sievietēm būt laimīgām! Mēs drīkstam tādas būt, neatkarīgi no tā, kādas lomas mums piedēvē. Mēs izvēlamies, nevis kāds cits. Un tas ir skaisti.
Vispirms uzskatu, ka vispirms ir Cilvēks, kam piemīt izvēles brīvība būt tam, kas viņš vēlas būt, vai vismaz meklēt to, ko viņš vēlas. Piemērma, izvēlēties tradicionālu vai – netradicionālu ģimeni, bet varbūt – karjeru vai izvēlēties palikt vienam, ja tas atbilst viņa vēlmei, vai dzīvot bezbērnu attiecībās. Pareizā modeļa nav, pat ja šis raksts tādu piedāvā – “māte+mājsainiece+vīra vajadzību apkalpotāja” (jāteic, visai tradicionālas, lai neteiktu – konservatīvi kristīgs modelis). Protams, cilvēkiem jābūt atbildīgiem par saviem bērniem, mazajiem ir jāsaņem uzmanība un rūpes, mīlestība. Tas būtu ideāli. Tomēr, maunrāt, ir bīstami runāt par sievietes kaut kādu ‘misiju” . Šī tā dēvētā “misija” ir kultūrā, bieži – ideoloģijā sakņota un ir mainīga, tai ir socializācijas raksturs. Pasakot, ka sievietes vieta ir mājās un bērniem, viņa tiek ielikta kontroles mehānismā, kas neļauj no virzīties no normas, jo tas tiks nosodīts – patiesībā to “maigā” veidā dara arī šis raksts. Un piedēvējot sievietei “mammas+mājsaimnieces” lomu, vīrietim automātiski tiek uzspiests apgādnieka statuss, kas nelaimīgus dara daudzu vīriešus, jo cita dzīves modeļa izvēle liek viņus uzskatīt par nevīrišķīgiem, nepilnvērtīgiem – vārdu sakot, sociāli nosodāmiem. Es personīgi uzskatu, ka sievietes no kāda Visaugstākā nospraustā misija nav būt par vīra izpalīgu – nu kreklu gludināšanas piemērs ir vienkārši ģeniāls (protams, ja vien viņa pati to nevēlas). Starp citu, vikingu sievietes bija gan kopienas vadītājas, gan karotājas. Ja vēlējās
Ziniet, katram ir savas vērtības un arī savs laiks, kad tās mainās. Tas sievišķīgums, kūku cepšana, kreklu gludināšana un mīļums man ir komplektā arī ar izpratni, ka vēlos savu dzīvi jēgpilnu, vēlos nodarboties ar to, kas man sagādā prieku, ka darbam nav jābūt ciešanām. Ir radošums, māksla, ceļojumi. Un šobrīd mans dzīves redzējums nekādā veidā neietver bērnus.
Es uzskatu, ka šādi raksti ir ļoti vērtīgi tieši ar to, ka liek mums izvērtēt savus dzīves uzskatus. Man ļoti patīk, kā raksta Laura, un arī es piekrītu Tam, ka Mēs izvēlamies, nevis kāds cits. Galvenais jau ir tas mērķis un agri vai vēlu, pa dažādiem ceļiem mēs līdz viņam nonāksim. Mūsu vecāki gribēja, lai viņu bērniem ir vieglāka un laimīgāka dzīve, kā viņiem, tādēļ arī tas viss tā bija. Mūsdienās ir dažādi cillvēki – vērtības arī ir dažādas katrā ģimenē, bet man patiess prieks, ka, ir daudzas ģimenes, kurās ir savs “pavardiņš” un pats galvenais, lai mamma ir laimīga, mīloša, smaidīga, tad arī viņai būs daudz, ko dot saviem mīļajiem…. Mūsu spēkos ir veidot tieši tādu gaisotni mājās, kā vēlamies…. sākot jau ar to, ka skaidri apzināties to, kādu vīru sev vēlamies blakus, kādas īpašības viņā vēlētos. Pamatam jābūt stipram.
mana mamma nestradaja, bija majsaimniece,kas visu savu dzivi atdeva 3 berniem. vai man tas ko deva? ne, tiesi preteji, mammu vienmer uzsktiju,par sievieti bez personibas, bez savam interesem. mammai nav draugu, nav darbs un nav nekadu hobiju, vinai dzive bija tikai berni un virs. vienmer mammu uzkstiju par neinteresantu personu,no kuras nav ko macities, kam lugt zinosu padomu.es nekad negribeju but tada kaa vina, tapec tagad stradaju,lai gan man ir 3 berni.sis 2 lietas – karjera un but par mammu ir jamak savienot, nevar buut tikai viens vai otrs. es uzskatu,ka es labi protu to visu savienot, jo cepu kuukas, ejam pargajienos ar gimeni utt, taja pasa laika man ir savi hobiji un intereses. un pat sobrid esot jau pieaugusai, man ar mammu nav par ko runat.es vienmer esmu gribejusi mammu kaa draudzeni, nevis mammu,kas visu tiira un mazgaa. saviem berniem censos but draugs un tas dod loti daudz!!
Ziniet, tas ir arī tāpēc, ka agrāk šķirties liedza baznīca. Tagad šķēršļu nav, bet arī atbildības nav. Ko tad darīs tā mammiņa bez iztikas līdzekļiem, mājsaimniece? Katrai sievietei ir zināms, ka viņa var atļauties ti bērnus cik pati var uzturēt. Un šeit nav runa par slikto vīru vai vīrieti, bet gan par to, ka neviens izņemot pašu sievieti nevar rūpēties par savu bērnu. Turkl\at neviens nezin, kādas likstas gaidāmas. Tas būtu ideāli audzini bērnus un viss. Bet musdienās ar to nepietiek. Un tāpēv ir tik grūti būt par vecāku, īpaši māti mūsdienās. Nav ko te filozofēt, ir jāstrādā. A, attiecības ir jākoj gan ar bērniem, gan vīru un tuviniekiem.
Mana mamma pati mani uzaudzināja līdz skolas vecumam, cauri skolas vecumam. Viņa ir lieliska mājsaimniece (ar lielo burtu, jo mana mamma ir brīnišķīga). Bija gan vakariņas, gan cepumi, gan rotaļas. Mēs visi trīs bērni skolu uzsākot jau mācējām lasīt. Mums nebija runas problēmu. Manuprāt, tēvs īpaši nenovērtēja mammu kā mājsaimnieci, jo, piemēram, puķu dobju iekopšana, pēc viņa domām, bija laika izšķiešana. Un viņš vienmēr mātei pārmeta, ka viņa tikai pa mājām vien. Kad viņa gadu nostrādāja birojā, atkal nebija labi, jo nebija vakariņas laikā un māja juceklī.. Māte atgriezās pie ierastās kārtības.
Arī šodien šādas sievietes netiek novērtētas. Mūsdienās laba sieviete ir darba zirgs, kas padara mājas pienākumus un vēl nopelna vismaz pusi no mājsaimniecībai vajadzīgās naudas.
Un te nevajag runāt par pašas izvēli. Lielākoties tā ir vienīgā iespēja, jo mūsdienu vīriešiem “sievišķīgās” sievietes ne patīk ne ir vajadzīgas. Vīrieši bērnus/ ģimeni/atbildību nevēlas (lielākais vairums, ir ļoti, ļoti maz tādu, kas vēlas), sievietes vienas nevar atļauties. Tad nu izvēlas vai dzīvot vienas, vai ar vīrieti bez bērniem, vai ar bērniem un milzīgu pienākumu nastu, laika trūkumu utt. Jūs (autore) būtu pārsteigta, cik daudz ir sieviešu, kas labprāt rūpētos par vīru, ģimeni, bērniem, nevis rautos starp pilnas slodzes darbu, mājām un bērnudārzu, skolu. Vīriešos ir tas situācijas cēlonis. Šo daļu, ka jārūpējas par sievieti, ka sieviete ir savādāka kā vīrietis un, ka tas nav slikti, mazajam puikam iemāca tēvs. Tā ka tas ir gluži vai apburtais loks.
kāpēc mēs 2gadīgu bērnu atstājam svešām tantēm bērnudārzā? jo ģimene mirtu badā, ja arī māte neietu strādāt!! CIK, tiešām CIK vīrieši Latvijā var uzturēt visu ģimeni vieni paši? mēs izmirtu ātrāk par gaismas ātrumu, ja tikai tādi bagātnieki vairotos.
un patiesībā, visos laikos sievietes ir gājušas strādāt, arī pavisam sen senos, vākt ogas un novākt laukus, ar vēl mazākiem bērniem, bet tā kā visi dzivoja kuplās saimēs, tad bērnusmājās pieskatīja vecākie radi, kas nebija fizsiski tik darbspējīgi.
darbspējīgie jaunie cilvēki (abi dzimumi!) sāka darboties tikai mājsaimniecībā tikai ap butaforisko uzplaukumu ASV 60tie gadi?), kad sadeva mājas kredītos un sievietes kļuva mājsaimnieces, kamēr vīri pa ofisiem pelnīja patiesībā butaforisko bez seguma naudu. bet tas viss noved pie krīzēm.
lai uzturētu ģimeni, pa lielam tomēr ir jāstrādā abiem. ir reti ģēniju izņēmumi, kad vīrietis lielo naudu, ko nopelna fiziski, tiešām ir viņu pelnījis pēc būtības, bet pārējie ir vienk labi iekārtojušies.
es strādāju un mani bērni iet dārziņā no 2 gv (jo gads bija maximums ko bez manas māmiņalgas vai algas varējām izvilkt) un man nebūtu augstākas laimes kā sagaidit bērnus no skolas, iekārtot tikai māju par vīra nopelnīto piķi, gatavot ēst un cept cepumus (ko es tāpat daru) un gludināt viņam kreklus.
bet pasaulē diemžēl tieši tas nav dabiski un nekad nav bijis. mūsu sistēma ir tik vien kā izjaukusi šo saimes kopādzīvošanas būtību, kā rezultātā bērnus daudz vairāk pieskatītu savējie, nekā svešie.
Paldies par rakstu.
Nelasīju visus tos komentārus, bet pastāstīšu mazliet par sevi – man puikam 3gadi, no septembra sāka bdārzā iet. Pirms tam mana mamma viņu skatījās, jo kopš 1.5g vecuma atgriezos atpakaļ darbā. Un, ja pilnīgi godīgi, to mirkli gaidīju ļooti ļooti ļooti. Tagad ar vīru strādājam abi. Esam jauni, abiem labas izglītības un darbi.
Savu dēlēnu mīlu neizsakāmi, ne par to ir runa.
Runa ir par to, ka laiki ir mainījušies. Arī sievietes ir beidzot ieraudzījušas, ka var ko vairāk nekā tikai slaucīt dibenus un gludināt kreklus.
Kur paliek sievietes vēlme pēc atzinības, panākumiem, naudas, izglītības, izklaidēm, vaļaspriekiem? Kāpēc jāatgriežas viduslaikos, kad viss tika pakārtots vīrietim? Kuram mūsdienu vecim (neapšaubāmi, ka ir tādi, bet?) nu kuram būs interesanta sieva, kas mūžā neko vairāk par autiņiem nav redzējusi?
Man godīgi sakot palika garlaicīgi mājās sēdēt. Nu bāc, nu šausmīgi garlaicīgi. Izaugsmes nekādas, vienīgais, ko Tu redzi, ir bērns. Viss grozās ap viņu.
Tas ir pilnīgi pieņemami, kad bērns ir pavisam mazs, bet vai tad tiešām mammām savas dzīves ir jānoraksta tikai tāpēc, ka ir bērns? Šajā laikā, kad ir tik daudz iespēju?
Bērns būs priecīgs, ja mamma būs priecīga. Galvenais, lai laiks, ko jūs pavadāt kopā, ir kvalitatīvs. Un mums viņš tāds ir.
Kāpēc joprojām ir jārunā par tādām lietām kā ziedošanās un jāpārmet sievietēm, kas jau tā cenšas, lai būtu labas mātes un sievas?
Cilvēkiem ir dažādi aicinājumi un es nekādā gadījumā nenosodu nevienu. Super, ja Tu esi stay-at-home mummy un super, ja esi laimīga. Protams, katrai jau ieknābj sirdī tas, ka gribas ar to sīko mājās vairāk būt. Un šis raksts it sevišķi. Ar tik skaļu saukli kā “izkropļotas vērtības”.
Es domāju, ka sievietes un mammas ir jāmīl, lai vai kāds ceļs ir izvēlēts
Labdien, Aija! Labdien raksta lasītājas un komentētājas! Tik daudz dažādu viedokļu! Vispirms paldies Aijai par tulkojumu. Šis raksts ir pārdomu vērts. Piederu pie tās sieviešu grupas, kura aizstāv mājas pavarda sargātājas nometni. Vienmēr esmu tiekusies pēc tā, lai varētu laiku veltīt bērniem, bet iespējas bija ierobežotas tā apstākļa dēļ, ka biju saviem bērniem vienīgā pelnītāja. Tagad cenšos būt laba vecmāmiņa, bet arī ar ierobežotām iespējām, jo vēl neesmu sasniegusi pensijas vecumu.
Visā Eiropā sistēma nav atbalstoša sievietēm, kuras vēlas daudz laika veltīt bērniem, bet padomāt par to mēs varam. Un ja vien varam finansiāli iztikt ar mazāku naudiņu, ir vērts karjeras lietas atlikt uz to laiku, kad bērni būs paaugušies, jo laiks, kamēr izaug bērni, ir ļoti īss, strādāšanai nudien vēl atliks gadi pārpārēm.
tiešām domāju ka viss atkarīgs no tā ka sacu laiku izmantojam. esam nogurušas mājās nākot, bet lai bērnam mīlestību parādītu vienmēr nevajag stundas. tā pat domaju, ka ja esi atradusi darbu, kas dāvā prieku un gandarijumu, ir daudz vieglāk būt laimīgai un savu laimi dalīt ar bērniem, vīru un pārējo pasauli, jo kā nekā darbā pavadām daudz laika un gribot vai negribot tas ietekmēs garastāvokli. ja pati esi laimīga ir daudz vieglāk savu laimi dalīt ar apkārtējiem.
piekrītu, ka mūsdienās ir mātes, kas nevelta pietiekoši daudz uzmanības un mīlestības bērniem; izklausās egoistiski teikt, ka ‘pašapmierinātība ir galvenais’ bet no savas pieredzes saku, ka ir daudz vieglāk dot, kad sava iekšējā pasaule ir sakārtota un laimīga.
Ļoti jau skaisti būtu, ja dzīvē viss tik skaisti notiktu, sievietes mājās audzinātu bērnus, vīrs pelnītu naudu un uzturētu ģimeni. Man šķiet, ka sievietes uzņemās ļoti lielu risku, kļūstot par mājsaimniecēm. Skarbā realitāte ir tāda, ka sieviete tā kļūst atkarīga no sava vīra, jo ar katru gadu iespējas atrast labi apmaksātu darbu saruks. Un būt atkarīgam no kāda cita ir liels risks.
Es esmu uzaugusi ģimenē, kur abi vecāki vienmēr strādājuši. Un lai gan vienmēr varētu gribēt vairāk, kaut kādu laiku mēs viens otram vienmēr atradām. Un domāju, ka mani bērni uzaugs ļoti līdzīgos apstākļos. Manā ģimenē gan tēvs, gan māte mēdza gatavot ēst, visi kopā uzkopām māju, neviens nebija “nabadziņš”, kuram vienam jāvelk viss vezums. Sievietes un vīrieši ir vienlīdzīgi, vīrs nav bērns, kuru jāaprūpē. Ja sieva gludina vīra kreklus, tad lai vīrs dara kaut ko jauku sievai. Es neuzskatu, ka sievietes vienīgā misija dzīvē ir ģimenes apčubināšana, visam jābūt līdzsvarā.
Ir ļoti skumji domāt par sievietēm, kuras ir upurējušās, audzinājušas bērnus, rūpējušās par vīru un ir nenovērtētas, pamestas kādas citas jaunākas dāmas dēļ
Piekrītu, ka daudzām ir grūti būt par mātēm un veltīt sevi visu bērnam. Bet apkārtējie cilvēki to arī bieži neuzskata par kaut ko svarīgu, sieviete nejūtas novērtēta.
Sievai ir jāmīl un jāciena vīrs, bet vīram ir jāciena sieva un jānovērtē viņas devums viņa un bērnu labā.
Ja jau māte ir meitas skolotāja, tad tēvs ir dēla. Tad vīrietim jāsēž ar dēlu mājās un jāmāca, kā ir jāizturas pret sievietēm – jāmīl, jānovērtē.
Un dažkārt visi ir lielāki ieguvēji, ja bērns iet pie auklītes, nevis māte sēž mājās, nezina kā aizpildīt savu un bērna laiku, ir stresā un neapmierināta, un to visu izgāž uz bērnu. Tad labāk, lai sieviete iet uz darbu un laimīga nāk mājās un pavada pilnvērtīgu vakaru ar bērnu.
Visus cilvēkus nevar mērīt pēc vienas mērauklas.
P.S. Tagad būt par mājsaimnieci nav nekāds kauns. Tas tikai nozīmē to, ka tev ir turīgs vīrietis un tu vari atļauties nestrādāt.
Mana mamma arī kā mājsaimniece veltīja visu savu dzīvi mums, 3 bērniem, mūsu tētim un lauku saimniecībai. Tiesa gan, viņa vienmēr ir bijusi ļoti inteliģenta un gaumīga un pat visgrūtākajos dzīves periodos, kad darbu vairāk kā saprašanas, nekļuva pelēka, neinteresanta un ierobežota. Un viņa savu dzīvi ziedoja, gluži kā šajā rakstā teikts, vīra dzīves mērķiem, mūsu izaudzināšanai – pati sev neatstāja tikpat kā neko.
Bet vienmēr, VIENMĒR viņa mācīja, ka neviens cilvēks nedrīkst sevi ziedot kādam citam, nedrīkst kļūt atkarīgs un to citu padarīt par savu vienīgo esības mērķi un iemeslu. Varbūt tāpēc, ka pašai tas ceļš izvērtās citādāks…
Un viņai bija taisnība. Kad mēs jau bijām ar vienu kāju savā dzīvē, mūsu tētis nomira. Drīz arī mums bija jāiet prom no laukiem mācīties, tad strādāt. Tagad mamma laukos ir viena, vientuļa, no dzīves viņai ir atrauts gabals, un tie gadi un spēks, lai mēģinātu uz dzīvi raudzīties jaunu skatu, jau sen ir prom.
Mammas piemērs nav vienīgais iemesls, kāpēc es absolūti nepiekrītu šim rakstam, bet tas varētu būt spēcīgs pamudinājums padomāt tām, kas naivi sapņo par “sievietes misiju” un cēlo kalpošanu ģimenei. Bez tās ģimenes šādam mērķim sevi salauzusi sieviete ir tikai vraks. Lai tas nenotiktu, jāsaprot, ka vispirms mēs esam cilvēki, nevis sievietes un vīrieši, un mums katram ir sava unikāla un personīga dzīve, kuru nekad un ne par ko nedrīkst aiztirgot, un pat vislaimīgākajos ģimenes apstākļos, kad liekas, ka nav labākas sajūtas par vīram izgludinātu kreklu, mums jāsaglabā savs savas patstāvības apziņa, jo tas būs vienīgais, pie kā turēties, kad tās ģimenes vairs nebūs.
Un tagad rakstu pa vīriešiem, kuri zaudējuši spēju būt atbildīgi, uzticīgi un tēvišķi.
Piekritu Ievai….pirms runat par sievisskibu un vertibaam,milas meitenes,sievietes-dievietes,,,buutu jasak ar to,ka sievisskiba saakas ar veseliigi passapzinu un passpietiekamiibu….
Lai varetu realizet augstak mineeeto…blakus jabuut VIIRIETIM,nevis vienkarssi viriessu sugas parstavim,,bet individam ar augstu apzinas limenii,kas apzinas,kas ir SIEVITE,ko vina dod viirietim,un,ko vinss var piedavaat…jo energijas apmainai jaabut adekvaatai!!un ir spjigs vest AIZ sevis sievieti!! Un kur tadi radiisies ssi speja virieetim augt,ja sievietes savaa izmisumaa un badaa pec uzmanibas,bailem palikt vienai utt…lec gultaa 1-2-3 randinaa!!!Viriessiem ir zudis mednieka instinkts!Nav ne par ko jacinas,,,viss nak viegli…un viegli arii tiek pamests!!!
..jaa,,milet ir jamacas….tachu jasak ar sevi,un savu patieso velmju apzinassanos…..ne katrai sievietei lemts bernu pulcinss,ne katrai karjera…katram mums sava misija dzivee….un ja neprecjusies siviete,bez berniem dara cildenu un vajadzigu darbu ar lielu milestiibu,,tad labuma no vinas daudz vairak,nekaa no saiigussas damites,kurai bernini atnaakussi ne saukti,ne gaidiiti,un vel kaatrs no cita teta!!!
Pie tam,ja sivitei ir blakjus atbildigs un nobriedis virietis,,vina noteikti vares arii pastradat darbu,ko velas,bet ne uz pilnu slodzi
Vispar ir daudz nianses,,,,ekonomiskas,laikmtigas…nekas vairs nav taa,kaa bija agraak….un nebuus…..
No šī raksta nav skaidrs, ko darīt sievietēm, kas nav precējušās un kam nav bērnu. Kas viņām maksās par sēdēšanu mājās un mājsaimniecības uzturēšanu laimīgā kārtībā (kas saskaņā ar rakstu ir darbs) un sevis kā sievietes cienīšanu?
Elementāri! Nav bērnu = nav mājsaimniecības.
(Nekā personīga, tikai fakta konstatēšana)
Piedodiet bet mans šis raksts uzdzen šermuļus….nu ne visas mēs jūtam aicinājumu būt Solveigas un Kristīnes, ne visas mēs jūtam aicinājumu cept un šmorēt, adīt zeķes un t.t…. Jūs teiksiet fui… Nu lai būtu, fui, bet tikai kāpēc manas darba kolēges savos 45 un vairāk izskatās vecākas par mani manos 58 un jautā man kā tā….
Man ir 34 un es pabiju tajā pusē, kur tā visu spējīgā sieviete dzīvo un tajā pusē es no sirds domāju, ka man vēl drusku, drusku un vīrietis vairs nebūs vajadzīgs…. Un paskatījos spogulī un tajā ar skaistas un vizuāli sievišķīgas sievietes veidolā uz mani raudzījās vīrietis… Cik labi, ka attapos! Paldies par rakstiņu! Neticēsiet, bet bērni mazāk slimo, vīrs biežāk palutina ( kam viņam lutināt otru vīrieti???), varbūt sakritība, bet vīra darba “objekti” ir tuvāk mājām un viņš vairs nav projām uz nedēļu, vairs pleci nav tik uzrauti un lūpas sakniebtas….;)
Kāpěc mammas raušas uz darbu? Meklějot citi sabiedrību,pārmaiņas,citus apstākļus..jā,un ja valstī ir tāfs běrnu pabalsts kā mūsu valstī,ja ar vīra algu vien nepietiek,ja gribas dzīvot nevis existět,sieviete nolemj apvienot běrnu audzināšanu un darba iespějas..nekas nav pareizi,ja neapskata visus faktus vienkop,bet atsevišķi..mĕs esam cita paaudze..unikāla,kas spěj pieņemt lěmumus un būt ar saviem běrniem..nevajag salidzināt-bija citi laiki un citas problemas…
Aizvēsturiski tieši ir uzskati, ka sievieti ir jāsēž mājās un jābūt mājasaimniecei. Un tad vecumdienās var arskatīties uz dzīvi un saprast ka neko neesi ne sasniedzis, ne redzējis un labi ja vismaz atceries vīra uzslavas par kreklu gludināsanu. Tas ka sieviete kljuust par sievu un māti , tas nenozīmē, ka vinja zaudē sevi kā individualitāti. Piekrītu par mikroplaisām bērnu audzināšanā pēc pašas pieredzes, ka ja mamma visu laiku ir darbā un kā tekstā teikts pamana tikai slikto, jo labajam un dziives siikumiem nav laika tad tiesam attiecībās vēlāk todas plaisa. Pārlieku lielas cerības tiek uzliktas…
Pirms simts gadiem sieviete- majsaimniece rupejas, lai gimene butu tiira, paedusi un siltumaa. Un tur bij ko dariit! Udens akaa, malka skuunii un eediens kuttii izaudzejams. Sievietes dziive bij piepildita.
Pateicoties progresam, to,ko mana vecmaamina darija visu dienu, es izdaru vienaa stundaa. Un ko lai es daru parejo laiku? Kur buus manas dzives realizacija? Pratishu ielikt traukus mashinaa un nospiest velasmashinas pareizo programmu?
Musdienu sievietes algotajaa darbaa pilda tieshi to pashu misiju, kuru kadreiz pildija sieviete- majsaimniece- mes rupejamies, lai gimene butu paedusi un siltumaa. Tikai apmainaa pret naudu, kuru nopelnam.
Nepiekritiishu, ka mate-majsaimniece vienmer ir labaka mate par to, kura stradaa. Tas atkariigs tikai no cilveka.
Ha, es labprāt nebūtu nodevusi savu 1,7 gadu veco dēliņu auklei (man pat dārziņš nebija piejams, kad atgriezos darbā).Bet nebija variantu, jo tikai ar vīra algu nebūtu paēduši! Arī tagad gribētu kaut pusgadu paņemt pauzi, būt ar bērnu, bet mūsu ğimenei nepietiktu ar vienu pelnītāju, jāstrādā abiem. Un, pēc gara darba dienas tiešām nav spēka cept cepumus.
Tādas izvēles var atļauties bagātnieki.
Laila.
Es ta. Pat. Ka visu uztveru so tekstu ka uzbrukumu. Jo saja teksta Prada un liek audzinat musu milas meitinas, kad sieviete Dara visu bet virs sez pie tv kasa … Un dzer alu. Vis vina darbs. Domaju kad si raksniece pati neaudzina savas meitas Lai kaut kads iztaisa bermnu , un tagd vina skries visu darit.. Ko vina ar to ieaudzinas meitaam? Mazvertibu, kautribu, kad sievietei nav savu sapnu, merku.
Bet galveno Ko gribeju pateikt ir TAs :
Paldies visam mammam Ari manai mammai par dzivibu Ko devat… Jo bez jums neeksistetu pasaule… Katra mamma ir perfekta un dod nosavas dzives bernam pasu labako.. Paldies jums visam mammam par to kad dodad iespeju dzivot….
sievietei ir jāstrādā, tāpēc bērniem jāiet dārziņos
Manuprāt, ļoti subjektīvs viedoklis. Mana mamma mani veda un skolu un sagaidīja, abi ar tēti vakaros lasīja grāmatas, palīdzēja mācīties un spēlējās ar mani. Šodien man vecāki ir kā labākie draugi, cenšamiea kopā pavadīt pēc iespējas vairāk laika.
Tas, ka autore pati nespēj atrast laiku savam bērnam, tā jau ir tikai viņas vaina un nevajag uzvelt šo vainu arī citiem vecākiem!!
Da kaads stulbums…..kaadi mees pashi taada ir muusu realitaate….Taads taadu vienmeer pievilks….mainaties un tad arii sievietes Jums buus smukas un jaukas liidz muuzza galam….
Sekls un vienpusīgs raksts!
Cilvēks, kas to uzrakstījis nav iedziļināties galvenajā iemeslā kāpēc tā notiek.
Cilvēks, kas to uzrakstījis, nav izstudējis nevienu grāmatu, rakstu vai statistiku par to kā un kāpēc mainās darba tirgus un kāpēc sievietes strādā!
Tāpat to ko rakstītājs nosaucis par šodienas sievietes vērtībām, patiesībā ir tikai sekas pasaules kārtības maiņai un sabiedrības daudzām citām vērtībām.
Sekli un aprobežoti ir arī Like spiest, jo tad drīzāk tu esi neapmierināts vīrietis, sieviete, kas cenšas sēdēt mājās un egoistiski izspiest pēdējo sulu no vīrieša vai nogurusi no dzīves sieviete, kas vēlētos sēdēt mājās.
Nejau sievietes vērtības ir mainījušās, viņa vienkārši spiesta strādāt, lai pabarotu savus bērnus.
Agrāk strādāja tikai vīrieši, vēlāk sievietes sāka piestrādāt pusslodzē, jo vīrietis vairs nespēja nodrošināt visu nepieciešamo ģimenei.
Šodienas realitāte ir tāda, ka sievietei jāstrādā, jo pat pusslodzes viņas darbs vairs nenodrošina vajadzīgos ienākumus.
Tāpēc nevajag jaukt sievietes pilnīgu vajadzību pēc darba un karjeras ar vērtībām.
Jā, vērtības ir mainījušās, bet nejau sievietes pret bērniem un ģimenēm, bet gan sabiedrības kopumā pret mantām, mašīnām, izklaidēm un mājām.
Šodienas sievietes ir vienreizējas un neatkārtojamas, jo viņas pamanās šajā trakajā laikmetā būt gan lieliskas mātes, gan sievas, gan karjeristes.
Domāju, ja sievietēm, kas dzīvojušas 100 gadu atpakaļ liktu to visu iespēt, ko sieviete spēj šodien, viņas vienkārši nebūtu spējīgas to paveikt.
To nespētu lielākā daļa vīriešu!
Sievietes jūs esat vienreizējās vāveru riteņa skrējējas.
Vīriešiem būtu jānoceļ cepure jūsu priekšā.
Ne katram piestāv mājsaimnieces tēls, kā arī ne katram ir ērti būt par strādājošo sievieti. Tas ir ļoti subjektīvs jautājums. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka mēs ar vecākiem esam ļoti dažādi cilvēki, bet tuvi. Dvēselē esmu mākslas cilvēks, bet vecāki ir ļoti loģiski un discilinēti, lielākoties visi strīdi bija tāpēc, ka viņi nevarēja pieņemt to, ka man nav viņu dzīves uzskatu. Domāju, ja mēs vairāk pavadītu laika kopā, tas beigtos slikti. Bet neskatoties uz to, ka māte un vecmāte strādāja līdz 18-20 mēs esam tuvi un vārds “ģimene” nozimē 3 paaudzes ar kopējiem līdzekļiem un kopējām tradīcijām.
VIss ir ljoti vienkarshi… parak daudz lasaamaa, uzreiz var saprast, ka viss ir tikai tapeec ka tajos laikos truuka nauda, ko mamma dariija ? Naudu gaaja pelniit… kapeec mamma nebija blakaam… ? Naudu gaaja pelniit… taapat kaa teevs. Taakaa nekas jauns netika uzzinaats 😀