Jā, Krika, nudien tā ir! Arī es cenšos iemācīties lūgt Jēzum palīdzību grūtajos dzīves momentos – tie ir brīži, kad tu saproti, ka pati, saviem spēkiem, ar savu prātu vien, nekādi nespēsi tikt galā. Un tad es cenšos visu šo situāciju atdot Jēzum. Un piekrītu tev – kad man tas izdodas, tad tas notiek un tiešām, kā tu saki – pat ļoti ātri un tieši tā un tad, kad tas nepieciešams. Brīžiem pat jocīgi liekas, bet tagad es jau esmu pieradusi :). Tikai ir jāiemācās uzticēties un atdot. Un pateikt paldies – to vajag katru dienu. Un kā vakar noskatītā kādā jaukā filmā bija teikts – katru rītu, pateicoties, ir jāpasaka: “Šī diena ir brīnišķīga, lai to dzīvotu!”

Un vajag atcerēties – tev ir viss (pat, ja tev, liekas, ka tā nav), bet ir tūkstoši cilvēku, pat tepat Latvijā, kuri būtu laimīgi, ja viņiem piederētu tas (ne par mantību iet runa), kas pieder tev. Tāpēc jābūt pateicīgai. Jo, ja tev tas liekas nesvarīgs, tas kādā mirklī tev var vairs nepiederēt….kaut vai tāpēc, lai tu saprastu tā vērtību… :).