Comments on: Kāpēc mēs apbižojam vecākus

By: Aija

Aija — Fri, 04 Oct 2013 15:42:31 +0000

Varbūt tāpēc bija jābūt šiem taviem “tukšuma gadiem”, lai tagad mamma un arī Tu pati izjustu savu tuvību pieckārši? Viss jau, Anita, notiek kā tam jānotiek un tādā secībā kā tam jānotiek un pats labākais tajā visā tas, ka jūs abas to saprotat! :).

By: Anita

Anita — Fri, 04 Oct 2013 12:50:08 +0000

Ir bijis visādi….dažas situācijas attiecībā pret mammu ir kauns atcerēties:( Sevišķi tos momentus,kad es biju mammai visvairāk vajadzīga,manis nebij klāt, sev nevaru sev piedod….gadiem ejot to esmu sapratusi un nožēlojusi.Tagad apciemoju mammu,kad vien ir brīvs,mīļi parunājamis pie tējas krūzes,izvizinu kur vien vajag….un ir tāds gandarījums un miers,ka esmu bijusi pie mammas:)

By: Aija

Aija — Fri, 04 Oct 2013 07:41:29 +0000

Bet arī tas jāprot viņiem piedot. Vēl šai saulē.

By: gunda

gunda — Fri, 04 Oct 2013 07:24:09 +0000

Ne visi vecāki mīl savus bērnus,ir vecāki,kuriem rūp tikai viņa labklājība. Neliekas ne zinis par bērniem un mazbērniem, tikai pieprasa. Arī tā gadās.

By: Inese

Inese — Mon, 10 Dec 2012 11:54:53 +0000

Man palīdzēja mammai piedot tas, ka ar laiku, audzinot savu meitu un esot līdzīgās situācijās, sapratu un ticēju, ka mamma tai reizē, kad viņa mani nevietā sabāra, par kuru es uz viņu apvainojos, man ir gribējusi labu, bet es kā bērns neesmu to toreiz sapratusi. Arī es kādreiz “noraujos”:), un meita reagē, bet es pati pārdzīvoju, ka beigās tā sanācis un tad es domāju: Arī manai mammai tā gadījās; un vai es tagad gribētu, ka mana meita man to kādreiz varētu nepiedot? Nē – tāpēc es tagad savai mammītei domās piedodu, ka viņa toreiz nezināja, nemācēja, vai pārsteidzīgi (ko varbūt arī tāpat kā es tagad nožēloju) to nodarīja, un pat lūdzu piedošanu.

By: Inga

Inga — Tue, 04 Dec 2012 10:04:54 +0000

Manējo vairs nav.Japiedod…….

By: Arta

Arta — Tue, 04 Dec 2012 09:02:16 +0000

Ļoti pareizi, pažēlojiet tagad, kamēr viņi vēl uz šīs zemes.Manējo vairs nav, bet es nez ko darītu, lai viņi vēl būtu. Gadījās man arī viņus apbižot, bet tomēr, jūs, jaunie, šai ziņā , diemžēl, esat palikuši “drošāki”, sakāt uzreiz visu, ne minūti nepadomājot, kā tas izskan tai otrā galā, pie mammas. Jā, tāds laiks, ka esat drošāki, apņēmīgāki. Un, pareizi, Aija, saki, ka ar gadiem visi paliek gudrāki, viedāki, vien pamainās vietas- bērnu vietā jūs, četrdesmitgadīgie, jau esat vecāki un jums kādu reizi jādzird to, ko dzirdēja jūsu vecāki. Viss mainās, bet kaut kas vienmēr paliek uz vietas nemainīgs.