Gribu joprojām palikt sieviete…

158687609

Viss zemāk redzamais teksts nav mans. Arī es, tāpat kā daudzas sievietes, skrienu, cenšoties apsteigt laiku, dzīvi. Tikai šad tad ķeru sevi pie domas, ka kaut kas tajā visā nav tā, kā vajadzētu, nav pareizi… Jā – esmu kaut ko sasniegusi, man ir bērni un varu ar kaut ko arī lepoties… Bet! Bet mūsu sirdīs nevajadzētu būt šai steigai un nemieram – tas viss pieder vīriešu pasaulei. Gribētos…tik ļoti gribētos tā, kā aprakstīts zemāk lasāmajās nezināmās autores pārdomās…

————————–

Es nezinu, par ko cīnījās feministes, kuras, cik saprotu, tā arī nav uzvarējušas, bet man tas viss nav vajadzīgs, jo es esmu – sieviete! Tikai sieviete. Man ir smalkas plaukstas locītavas un potītes, liela starpība starp vidukļa apkārtmēru un gurniem, nemaz nerunājot par krūtīm… Viņu, šo starpību var redzēt ar acīm, bet, sataustot, tā vēl vairāk jūtama. Ko tad no manis var pieprasīt?

Man ir viss tā, kā daba sievietēm devusi: kur vajadzīgs – ir šaurs, kur vajadzīgs – plats, te – iedobīte, tur – izcilnītis…Tas – vīrietim, tas – bērnam… Es esmu pužļa daļiņa. Viss ir tieši tā, kā vajag. Lai darbotos, ir visam jāsakrīt. Tikai neprasiet no manis citas funkcijas! Redziet, cik skaisti izskatot brīžos, kad spraužu matus uz augšu, un kad viena mana matu šķipsna izslīd laukā….Arī smaržas uz manis smaržo labāk, nekā to autors bija iecerējis. Uz manis rokassprādzes skan, kā prieka solījums – un šis solījums tiek pildīts …

Un nav man vajadzīga tāda pati alga kā vīrietim! Es vispār negribu strādāt. Es gribu būt mājās tik daudz, cik man nepieciešams un, lai laiks man būtu pagatavot vakariņas un, lai laiks man būtu palūkoties logā…

Man ir zīžaina āda, mati un dvēsele. Jau kuro gadu pēc kārtas no tā nesanāk nekas dzelžains. Tas viss tikai labi deg. Deg, bet nenorūdās, nekļūst stingrāks. Pačirkst, atdziest, pārklājas ar jaunu kārtiņu un atkal alkst nevis pēc vienlīdzīgām tiesībām, bet pēc zīda palagiem…

Nu nav manī tādu materiālu un vielu, no kurām var veidot stingru raksturu un veidot dzīvi, kas piepildīta ar mērķiem. Es nevaru būt pati par sevi. Es esmu radīta kādam. No ribas, no atslēgas kaula…Nezinu, tas nav svarīgi! Un es sajūtu sevi tā, it kā manī būtu mazāk kaulu nekā jābūt, lai varētu stingri stāvēt, ātri staigāt, augstu lekt un vicināt ar rokām „Es, es!!!”. Es labāk iešu uz dārzu, ieslīgšu šūpuļtīklā un apsegšos ar pledu… Vai noskūpstīšu bērnu…Vai apskaušu savu mīļoto vīrieti…

Es gribu vārīt ievārījumu. Dažreiz klusēt, dažreiz runāt… Kamdēļ man tik daudz jāzina, lai varētu dzīvot? Kamdēļ man šie visi zinātniskie grādi? Kamdēļ gan lai man nebūtu gana ar smalkām sajūtām, ar mīlošu uzticību? Vienkārši būt…

Un negribu es iegalvot ne sev, ne citiem: „Es tikšu galā, es visu noskaidrošu!” Es gribu ļaut sev krist panikā, ģībonī, atslēgties, lai atjēgtos un, lai man saka: „Jums nedrīkst uztraukties! Jums ir jāatpūšas…” Jo man tiešām būtu jāatpūšas. Un vispār….horizontālais stāvoklis man ir daudz komfortablāks….Un nevajag man izaugsmi! Man vajadzīgs būtu jauns mežģīņu krūšturītis ar tievām lencītēm. Un smalkas zīda zeķes…

Bet visas šīs konferences, visas šīs lekcijas par to cik grūti būt par sievieti mūsdienu pasaulē… Nu kas par muļķībām! NAV grūti būt par sievieti, ja nekautrējies par tādu būt!

Kāds mani noniecinās, teiks, ka esmu pavisam… Jā, pavisam! Es vairs nevēlos būt sieviete mūsdienu pasaulē, kur jābūt ir stiprai, jācīnās, jāstrādā ar elkoņiem, kur jāiekaro, jāapgūst jaunas grandiozas iespējas, kuras vīriešu pasaulei ir atkarojušas sufražistes. Kur jāprot kost, piedāvāt sevi, virzīt sevi, popularizēt sevi… Un pa to starp vēl prast „noķert” vīrieti, lai pēc tam viņu mācētu noturēt, konkurēt, prezentējot viņam savas priekšrocības. Un pēc tam viņu stādīt priekšā, kā savas veiksmes simbolu un zīmi tam, ka tu esi realizējusies…Arī šajā plāksnē!

Es esmu realizējusies tikai vienā. Es protu viņu mīlēt. Es protu būt sieva un māte. Es protu būt godīga. Laimei man būs gana ar to, ka mani mīl. Un man ir gana tikai ar vienu iespēju – gulēt naktīs tajā iedobītē uz viņa pleca, kas arī ir daļa no šī pužļa….

———————

Uz tikšanos tepatās,

Aija

Interesanti raksti :

 

Tags: , ,

Atbildes pavisam: 4

Man ir ko teikt »

 
  • Irina L.

    Nu ko,lai saka?
    Man patika..
    Tā arī ir..
    Kaut kur lasīju
    socialists-līdz pirmajam īpašumam,
    ateists-līdz lidmašīnas katastrofai…
    un feministe-līdz kārtīgam,mīlošam vīrietim…

     
     
     
  • Ija

    Man nepatika. Pašai ir ģimene, mīlošs vīrs un bērns, bet tik salkani gan nedomāju. Lai es kā sieviete nevarētu pastāvēt pati par sevi, bet vienmēr būtu kā piedeva vīrietim?! Nožēlojami.

     
     
     
    • Un ko tur redzi salkanu? Un kur tu redzi, ka viņa ir tikai piedeva vīrietim?
      Es gan saskatu mūsdienu pasaulē, ka sieviete kā sieviete nav nekā vēra, vajadzīgs bezdzimuma radījums IKP celšanai. Ak tādam ono nav bērnu, nācija noveco? Nu nekas melnos savedīsim…
      Vai arī – nodzīts darba lopiņš kas rinķo pa apli lai būtu gan algots darbinieks, gan vēl kas ģimenei atlektu no viņas laika, bet galā pazūd sieviete.

       
  • Leave a Reply to Ija
     
    Your gravatar
    Es
     
     
     

     
     
 
Saņem bezmaksas e-grāmatu "5 Stila Kļūdas" un iknedēļas jaunumus!

Saņemt e-grāmatu >>>>

Bezmaksas e-gramata